• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Gāzes darbinieki pie pultīmJa jūs pret mums tā, tad arī mēs aizgriežam krānu... Foto: Pāvels Ļvovs/RIA-novosti

Anarhoprimitīvistu prieks: «gāzes karā» Eiropa cieš vienu sakāvi pēc otras

To, kas pašlaik notiek Eiropas gāzes tirgū, grūti nosaukt citādi, kā par gāzes karu. Dabasgāzes fjūčeru cena Eiropas biržās 28. septembrī pirmo reizi vēsturē pārsniedza 1000 ASV dolāru par 1000 kubikmetriem, un kopš tā laika sasniedz arvien jaunus rekordus, rāda ICE Futuresdati. 

Roberts Ozols, īpaši InfoTOP.lv

1. oktobrī gāzes cena Eiropā pārvarēja vēl vienu apaļu robežu: pirmo reizi vēsturē sasniedza 100 eiro par vienu megavatstundu (MWh). 

Krievijas ziņu vietne “RIA novosti” [РИА-новости] raksta, ka dabasgāzes cena Eiropā pēdējo nedēļu laikā ir uzkāpusi vairāk nekā pusotras reizes – vēl 1. septembrī 1000 m3 gāzes maksāja 614 $. Analītiķi kasa galvas un murmina, ka tāds cenu lidojums varētu būt saistīts ar bažām par gaidāmo deficītu, jo Eiropas gāzes krātuvēs pirms ziemas sezonas glabājas neparasti maz gāzes.

To apliecina arī Latvijas Vienotā dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas operatora AS “Conexus Baltic Grid” bažas par dabasgāzes tirgotāju rīcība, izņemot gāzi no Inčukalna pazemes krātuves: pastāvot iespēja, ka tā tiks iztukšota jau līdz nākamā gada janvārim.

Turklāt, runā eksperti, esot vērojams paaugstināts pieprasījums (cik negaidīti!), kuru izraisījusi ekonomikas atkopšanās pēc kovidpandēmijas (!).

Esot jāņem vērā arī konkurējošā – Āzijas – tirgus attīstība: Eiropai gāzes problēmas vēl vairāk saasina TAP-TANAP (Trans Adriatic Pipeline [TAP], Trans Anatolian Pipeline [TANAP]) projekts, kurš Krievijai krietni atvieglo gāzes noieta jautājumu.  

Un, protams, nedrīkst aizmirst jau tāpat sarežģītās attiecības starp Eiropas Savienību un objektīvi vislielāko gāzes piegādātāju – Krievijas “Gazprom” (Газпром), kurš formāli stāv maliņā no Eiropas biržu spēlītēm, toties nomāc šo tirgu vienkārši ar savu masu.

Par spīti visām kvēlajām runām, Eiropa joprojām nav gatava diversificēt energonesēju tirgu jeb, vienkāršāk sakot, nokāpt no Krievijas gāzes adatas. Pat Polija, kura pirms kāda laika vareni rosījās, lai parādītu visiem, ka tā ir gatava uzņemt ASV sašķidrināto gāzi un apgādāt ar to visu kontinentu, sēž stūrītī un klusē, jo arī šis projekts ir izrādījies vairāk politisks nekā ekonomiski pamatots.  

Jā, gāzes krīzē lielākā loma, kā rādās, ir politiskiem nevis ekonomiskiem faktoriem. To vēlreiz apliecina divi fakti: par spīti Eiropai nelabvēlīgajai situācijai 1. oktobrī gāzes plūsma gāzesvadā Jamala-Eiropa samazinājās trīskārtīgi; tajā pašā dienā Krievija pārtrauca gāzes tranzītu uz Ungāriju caur Ukrainu, pārorientējot to uz cauruli “Балканский поток” [Balkānu straume] – tātad ukraiņiem tā arī neizdevās pārliecināt Vāciju (aizejošo Angelu Merkeli) pāriet viņu barikāžu pusē un piebremzēt “Nord Stream-2” projektu.

Par visu šo kariņu, bez šaubām, var priecāties zaļās enerģētikas adepti. Tas nekas, ka Eiropa nedz tehnoloģiski, nedz psiholoģiski vēl nav gatava nomainīt gāzi pret elektrību, ūdeņradi un bezgaļas diētu,– anarhoprimitīvistus tas maz interesē. Viņu ideoloģijai par labu nāk jebkura ar tradicionālo degvielu saistīta panika –, jo tādos brīžos pat iesīkstējis patērētājs pārstāj domāt ierastajās izdevīgs/neizdevīgs kategorijās.

Tavs komentārs par rakstu: