• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
"Magņitska trio"Par „Magņitska trio” dēvētie ASV senatori (no kreisās): Bens Kārdins, Džons Makeins (John McCane, 1936-2018) un Lindsejs Greiems (Lindsay Graham). Viņiem varam pateikties par Magņitska likuma „izvilkšanu” caur ASV Kongresu. Foto: Tom Luongo/zerohedge.com

ASV sankcijas, Aivars Lembergs un Latvijas ostas

Lai labāk saprastu, ar ko starptautiskās tiesības atšķiras no nacionālajām (valstu) tiesībām, kāds tiesiskais stāvoklis pašlaik ir Aivaram Lembergam un Ventspils Brīvostai, vispirms ir lietderīgi saprast, kas ir tā saucamais Magņitska likums (Magnitsky Act), kā tas ir attīstījies un kāpēc starpvalstu  attiecībās tam šobrīd ir šķietami pārspīlēta nozīme.

Igors Meija, īpaši InfoTOP.lv

Sergejs Magņitskis (Сергей Магнитский, 1972-2009) bija Krievijas pilsonis. Pirms apcietināšanas un nāves „Матросская тишина” [Matrosskaja tišina] izolatorā strādāja britu konsultāciju uzņēmumā Firestone Duncan, kur vadīja nodokļu un audita nodaļu, sniedzot juridiskus pakalpojumus cita starpā arī britu ārzonā – Gērnsijas salā – reģistrētajam fondam Hermitage Capital Management (HCM). Šis fonds dibināts 1996. gadā un tolaik specializējās darījumos Krievijas tirgū.

Sākotnēji šis fonds centās uzturēt labas attiecības ar Krievijas varu, atbalstot (arī finansiāli) Vladimira Putina (Владимир Путин) kampaņas un politiku. Tomēr attiecības strauji bojājās, un 2005. gadā HCM tika iekļauts Krievijas melnajos sarakstos kā „drauds nacionālajai drošībai”. Respektablais žurnāls „The Economist” tolaik rakstīja, ka fonds ir kritis nežēlastībā, jo tā vadība kavējusi naudas plūsmas, kas tika novirzītas „korumpētiem birokrātiem un viņu līdzdalībniekiem uzņēmējiem”. Savukārt Krievijas Ģenerālprokuratūras Izmeklēšanas komiteja (Следственный комитет) paziņoja, ka HCM fonds ar vairāku firmu palīdzību esot organizējis vērienīgas shēmas, ar kuru palīdzību no Krievijas valsts tika izzagta milzīga nauda.

Uzturot šīs apsūdzības, 2008. gadā Magņitskis tika apcietināts un ievietots iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā, kur 2009. gada 16. novembrī, septiņas dienas pirms gada termiņa beigām (tas Krievijā ir maksimālais termiņš, kurā drīkst turēt pirmstiesas apcietinājumā) mira.

Izmeklētāji oficiāli apgalvoja, ka tieši Magņitskis esot izstrādājis shēmas, kuru rezultātā Krievijas valsts budžets ir zaudējis apmēram 84 miljonus eiro. Reizē ar Magņitski apsūdzēts tika HCM vadītājs, Lielbritānijas pavalstnieks (deviņdesmitajos gados šis vīrs atteicās no ASV pilsonības) Viljams (Bils) Brauders (William (Bill) Browder), taču Brauderam apsūdzība tika uzrādīta neklātienē: viņam nebija iespēju apmeklēt Krieviju kopš 2005. gada novembra, kad viņam tika anulēta Krievijas vīza.

HCM parūpējās, lai Magņitska nāve izsauktu plašu starptautisku ažiotāžu. Galu galā – lielā mērā pateicoties Viljama Braudera aktivitātei – tā kļuva par ieganstu, lai ASV un mazliet vēlāk Kanāda 2012. gadā pieņemtu tā saukto Magņitska likumu.

Atbilstoši šim likumam sākumā tika noteiktas personiskas sankcijas pret cilvēkiem, kuri likuma autoru ieskatā, ir „atbildīgi par cilvēka tiesību un likuma pārkāpumiem Krievijā”. Sākotnēji likums bija vērsts pret personām, kuras – atbilstoši amerikāņu varas iestāžu informācijai – bija līdzvainīgas Magņitska nāvē. Krievija jau sākotnēji pauda krasi negatīvu attieksmi un argumentē ar to, ka Magņitska apsūdzība bijusi saistīta ar reālu korupciju  no HCM puses. Taču jāatzīst: sakarā ar to, ka Magņitska krimināllieta tā arī nenokļuva līdz tiesai, šos apgalvojumus šodien nav iespējams nedz apstiprināt, nedz noliegt.

Tomēr uzmanīgu dara fakts, ka jau pati Magņitska likuma virzība liecina: abām pusēm šajā lietā ir pietiekami daudz slēpjama.

Jauna likuma virzīšana ASV ir ārkārtīgi sarežģīts process. Atbilstoši statistikai ap 99% iniciatīvu ne tikai nekad nekļūst par likumiem, bet pat netiek iesniegti izskatīšanai Kongresā. Sevišķi tas sakāms par pēdējiem 10 gadiem, kad Senāts (augšpalāta) atrodas Republikāņu partijas kontrolē, turpretim Pārstāvju palātā (House of Representatives) vairākums ir Demokrātu partijai. Šādos apstākļos abu palātu atbalstu nespēj gūt pat valsts dzīvei vitāli nepieciešami likumi, piemēram ikgadējais valsts budžets. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc ārvalsts  fonda (HCM) un Lielbritānijas pilsoņa Viljama Braudera virzītais Magņitska likums neradīja pienācīgu uztraukumu un sākumā netika uztverts īpaši nopietni.

Līdz 2010. gada 16. aprīlī ASV Merilendas štata senators, kurš vadīja ASV komisiju Eiropas drošības un sadarbības jautājumos, Bendžamins Kārdins (Benjamin Cardin), toreizējai ASV valsts sekretārei Hilerijai Klintonei (Hillary Clinton) nosūtīja oficiālu vēstuli ar ierosinājumu anulēt ASV iebraukšanas vīzas kopumā 60 augsti stāvošām Krievijas tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām, kā arī to ģimenes locekļiem. Kārdins paziņoja, ka „vīzu sankcijas” kļūšot par „svarīgu signālu korumpētajām amatpersonām Krievijā un visā pasaulē” un liecināšot, ka ASV „ir noskaņotas nopietni cīnīties pret ārvalstu korupciju”. 2012. gada decembrī ASV Kongress pieņēma Magņitska likumu, tādejādi krasi sabojājot attiecības starp Vašingtonu un Maskavu.

Turklāt Magņitska likums izrādījās dinamisks un ātri transformējās. 2014. gada vidū, kad Magņitska sankcijas tika paplašinātas pirmoreiz, par šīs akcijas pamatu kļuva Krievijas apšaubāmās darbības Krimā un Ukrainā. Taču pēc tam sankcijas ļoti strauji (bet uz tā paša tiesiskā pamata) sāka saistīt ar notikumiem Sīrijā, Irānā un pat sakarā ar personu piederību noteiktām politiskām grupām vai amatiem.

Kopš 2014. gada vislielākā sankcionēto personu grupa ir īpaši izceltās un bloķētās personas (SDN – Specially Designated Nationals and Blocked Persons). Šajā grupā kopš pērnā gada nogales ir ietilpināts arī Aivars Lembergs un ar viņu saistītie uzņēmumi.

Līdz ar pašu Lembergu 2019. gada 9. decembrī (dokumenta oriģināls: šeit) sankcionētas tika arī, amerikāņuprāt, ar viņu saistītās struktūras. Par organizācijām, kuras pieder Lembergam vai atrodas viņa kontrolē, OFAC sākotnēji uzskatīja četras – Ventspils Brīvostas pārvaldi, Ventspils Attīstības aģentūru, Biznesa attīstības asociāciju un Latvijas Tranzīta biznesa asociāciju. Ventspils Brīvostas pārvalde mazliet vēlāk no saraksta tika izsvītrota. Paralēli OFAC izdeva Globālo Magņitska vispārējo licenci Nr.1 (Global Magnitsky General License N1), kas ļauj uz 30 dienām ierobežot sarakstā uzskaitīto personu transakcijas. ASV noteikto sankciju rezultātā tika bloķēti Lemberga, viņa ģimenes locekļu un biznesa partneru aktīvi.

Vissāpīgākais, ko sankciju režīms nodara sarakstos iekļautajiem cilvēkiem un uzņēmumiem, ir tas, ka ASV jurisdikcijā esošajām personām (fiziskajām un juridiskajām un to ārvalstu filiālēm un pārstāvniecībām, kā arī jebkurai personai, kas atrodas ASV teritorijā) ir aizliegti jebkādi darījumi ar SDN. Turklāt ASV bloķē visus SDN aktīvus, kam tiek klāt, un aizliedz šīm personām iebraukt Savienoto Valstu teritorijā. Principā tas arī viss – ar nosacījumu, ja Magņitska saraksts nav legalizēts nacionālās likumdošanas līmenī.

Šeit gribu piebilst – Jaunās konservatīvās partijas līdera Jāņa Bordāna izteikumi, kas ļāva domāt, ka tieši viņš ir ieteicis ASV Valsts kases (U.S. Department of the Treasury) Ārvalstu aktīvu kontroles birojam (Office of Foreign Assets Control, OFAC) iekļaut sankciju sarakstā „oligarhu” Lembergu, manuprāt, neiztur kritiku. Pirmkārt, saraksts ir pilnīgā OFAC pārziņā, un to veido ASV prezidenta administrācija un tai tuvu stāvoši cilvēki. Tieši šajās aprindās arī jāmeklē tas lobijs, kas Savienotajās Valstīs darbojas pret Lembergu. Netieši par to liecina arī fakts, ka vēlāk no sankciju saraksta tika svītrota tikai Ventspils osta. Iespējams to palūdza (ar cieņu nevis pazemīgi) kāds ASV pilsonis, kura kapitāla pieaugums cieši saistīts ar Ventspils ostas netraucētu darbību.

Otrkārt, ja iniciatīva tiešām būtu nākusi no Latvijas politiskajām aprindām tuva cilvēka, diezin vai dokumentā būtu sastopamas tik rupjas kļūdas, kā Lemberga nosaukšana par esošās vai bijušās valdības amatpersonu, kāds viņš, protams, nav, vai pārmetumi „korupcijā, kas saistīta ar valdības līgumiem”, vai „korupcijā, kas saistīta ar dabas resursu ieguvi”. Cita starpā Lembergs kā nepatiesu noraidīja arī OFAC dokumentā sastopamo apgalvojumu, ka viņam piederot Ventspils Brīvostas pārvalde un Ventspils Attīstības aģentūra. Tas pats attiecināms uz Latvijas Tranzīta biznesa asociāciju.

Attiecīgi jādomā, ka Ventspils ostas darbība un attīstība ir saistīta ar ASV fizisku vai juridisku personu biznesu, turpretim pārējām organizācijām šādas saistības nav, tāpēc to izņemšanu no saraksta neviens nopietns cilvēks nav lūdzis.

Taču svarīgākais ir tas, ka pašlaik Magņitska likums tādā vai citādā formā ir ieguvis nacionālā likuma spēku ASV, Kanādā un trijās ES valstīs – Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. 2018. gada 8. februārī Latvijas Republikas Saeima pieņēma – un tajā pašā dienā spēkā stājās – likumu „Par aicinājumu noteikt sankcijas Sergeja Magņitska lietā iesaistītajām personām”.

Brauders uzskata, ka „tuvākajā laikā” Magņitska likums varētu tikt pieņemts arī Dānijā, Francijā, un Zviedrijā, taču 2020. gada marta sākumā tas vēl nav noticis.

Skaidrs, ka Lembergam nav nekādas saistības ar Magņitska lietu, bet dokuments S.484 „Global Magnitsky Human Rights Accountability Act” šo jautājumu ir vispārinājis un saistība ar Magņitska lietu vairs netiek prasīta. Latvijā Magņitska likumu lobēja un virzīja partija „Jaunā Vienotība”.

Vēlreiz nākas uzsvērt, ka Latvijas politiķi šajā lietā nav spējuši apstāties pie robežas, aiz kuras sākas tiesiskuma pelēkā zona, un par to liecina vietējo  (ne ASV noteikto!) sankciju režīma attiecināšana uz Rīgas Brīvostu un attiecīgo likumu virzīšana arī pēc tam, kad OFAC svītroja Ventspils Brīvostu no sankcionēto organizāciju saraksta.

Kādi šeit būtu galvenie secinājumi?

Nepilnu astoņu gadu laikā – kopš 2012. gada, kad ASV un Kanādā tika pieņemti pirmie Magņitska likumi, līdz 2020. gada februārim – Magņitska lieta ir kļuvusi par pamatu jaunai starptautisko attiecību kārtošanas sistēmai. Lemberga precedents pats par sevi liecina, ka sankcijām pakļauto personu loks pašlaik praktiski nav ierobežots: OFAC par SDN var pasludināt jebkuras valsts – arī draudzīgas – pilsoni. Pašlaik OFAC sarakstā ir ne vien Krievijas, bet arī Ķīnas, Kambodžas, Irānas, Venecuēlas un citu amerikāņiem ne īpaši ērtu valstu pilsoņi. Bet vissliktākais stāvoklis ir tiem, kuru valstis Magņitska sistēmu ir atzinušas.

Būtībā SDN ir savdabīga radioaktivitātes zīme: sankcijas nav nāvējošas, taču tās, pirmkārt, ilgākā laika termiņā rada arvien lielākas problēmas un, otrkārt, saindē arī apkārtējos – sevišķi tos, kas ilgāku laiku atrodas pārāk tuvu SDN iezīmētajam cilvēkam vai nu radniecības, vai biznesa partnerības dēļ. Tāpēc cilvēkam, kam OFAC piešķīris SDN statusu, jārēķinās ar to, ka apkārtējie sāks izvairīties no iesaistīšanās darīšanās (ne tikai finansiālās vai biznesa, bet arī, piemēram, politiskās), lai paši neiekļūtu Magņitska sarakstā.

Ja Magņitska sistēmu vairāk vai mazāk legalizēs visā ES mērogā, tad tas SDN personām draud ar pēkšņām problēmām ar jau noslēgtiem līgumiem un  pagātnē atvērtiem kontiem ES valstu bankās.

Un šāda iespēja ir reāla. 2019. gada 5. decembrī ES dalībvalstu ārlietu ministru padome Briselē nolēma „sākt darbu pie globāla dokumenta sagatavošanas”. Šā dokumenta mērķis ir sankciju noteikšana pret „trešajām valstīm” par „cilvēktiesību pārkāpumiem”. Kā tas pieņemts, ar šā dokumenta formālo pamatojumu – Magņitska lietu – tam faktiski ir maz sakara. Taču tieši šim topošajam dokumentam ir jākļūst par amerikāņu Magņitska likuma ekvivalentu ES teritorijā. Vismaz tā ir paziņojis ES augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos, katalānis Žozeps Borejs (Josep Borrell).

Ja iecere par Eiropas Magņitska likuma pieņemšanu īstenosies, ASV sankcijām pakļauto ES pilsoņu – tostarp Lemberga – stāvokli šis dokuments padarīs krietni sarežģītāku un nepatīkamāku.        

Tavs komentārs par rakstu: