• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Valdis Dombrovskis un Kristīna LagardaBijušais Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un SVF izpilddirektore Kristīne Lagārda: kurš kuram? Foto: Reuters

Bez cieņas nav labklājības

Necieņa no apkārtējo puses parasti tiek saistīta ar necienītās peronas uzvedību vai pašcieņas trūkumu. Turklāt tas nav attiecināms tikai uz saskarsmi starp indivīdiem, bet arī attiecībām starp biznesa struktūrām un valstīm.

Igors Meija, īpaši InfoTOP.lv

Runājot par pēdējām, vismazāk ciena valstis, kuras pārvalda tā saucamā kompradoru* buržuāzija jeb koloniālā aristokrātija. Trešās pasaules valstīs šī buržuāzija izlaupāmajās teritorijās ārvalstu un staptautiskām megastruktūrām nodrošina neierobežotu pieeju dabas un cilvēkresursiem.

Mazliet augstākā kategorijā ietilpst valstis, kuras neizlaupa brutāli, ar kāda vietējā diktatora starpniecību, bet gan ierobežo to attīstības iespējas, izmantojot dārgus ārējos un biznesa attīstībai nepieejamus iekšējos aizdevumus, kā arī neļaujot pilnībā izmantot savas Dieva dotās ģeogrāfiskās un citas priekšrocības.

Atšķirībā no pirmajām valstīm, otrā kategorijā ietilpstošajām ir raksturīgas vairāk vai mazāk reālas cilvēktiesības, formāla varas dalīšana un pat atsevišķas (gan ierobežotas) demokrātijas izpausmes. Turpretim viss, kas attiecas uz indivīda ekonomiskajām un sociālajām tiesībām, ir, maigi izsakoties, izplūdis un pēc vajadzības var tikt pielāgots valsts ekonomiskajam stāvoklim.

Latvijas gadījumā tas izpaužas permanentā nodokļu un sabiedrisko pakalpojumu tarifu celšanā, bezkaunīgā monopolu darbībā, ko kontroles institūcijas vienkārši “neredz”,– un tas viss notiek neatkarīgi no uzņēmumu un mājsaimniecību maksātspējas. Atšķirībā no aizgājušajiem “baisā sociālisma” laikiem cilvēks tagad var lepoties ar savu netradicionālo seksuālo orientāciju vai izvēlēties kādu no vairāk nekā 10 genderiem, bet ir pilnīgi beztiesisks, ja runa ir par sociāli ekonomiskajām tiesībām. Un, kā savulaik teica Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere (Margaret Thatcher, 1925-2013), „bez ekonomiskajām tiesībām nekādas citas tiesības nevar pastāvēt”.

Latvijā, kura de iure atrodas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (Organization for Economic Co-operation and Develeopment, OECD) jeb tā saucamajā bagāto valstu klubā, situācija ir vēl paradoksālāka. Mūsu bagātie un stratēģiskie “kluba draugi un  partneri”, piepalīdzot demokrātiski ievēlētajiem tautas kalpiem, desmit gadu laikā ir pamanījušies mums radīt ap 11,18 miljardus lielu ārējo parādu (kura izmantošana sabiedrībai nekad nav skaidrota), 2018. gadā izdzīt no valsts ap pieciem miljardiem eiro nerezidentu naudas, sanaidot cilvēkus, balstoties uz etnisko piederību, tādējādi iznīcinot pat iespēju uz sabiedrības vienotību, un visa galā graujot ekonomiskās attiecības ar mūsu austrumu kaimiņiem.

No valsts – domājams, uz visiem laikiem – ir aizbraukusi ceturtā daļa tās iedzīvotāju, kura arvien asākā darbaspēka trūkuma apstākļos tagad palīdz attīstīt “partnervalstu” ekonomiku. Ja vēl pieskaita militāro  izdevumu pieaugumu, un septiņdesmitajos gados ražoto britu bruņutransportieru iepirkumu par 250 miljoniem eiro,– šai tehnikai, kā izrādījies, neviens vairs neražo lādiņus... Necieņa pret Latviju kā jaunāko partneri ir acīmredzama.

Pēdējie un visspilgtākie piemēri ir pavēle bez pārliecinošas pierādījumu bāzes likvidēt ABLV Bank, izdzīt nerezidentu naudu no valsts un likt jaunievēlētajai varai pasludināt, ka Latvija turpmāk vairs nebūs Baltijas finanšu norēķinu centrs.

Turklāt vēl uzrīdīt Eiropas uzraudzības struktūru Moneyval, kuras nolūks ir nepārprotams: izdzīt pēdējās nerezidentu naudas paliekas... Nespēju iedomāties kaut ko līdzīgu, teiksim, tādā Eiropas Savienības (ES) valstī kā Luksemburga, kur jau ierodoties lidostā redzams milzīgs plakāts ar uzrakstu krievu valodā, piedāvājot noguldīt naudu kādā no Lielhercogistes bankām. Kad biju Luksemburgā, man parādīja māju kur atrodas viena no Rotšildu (Rotschild) ģimenes rezidencēm.

Labvēlīgs klimats nerezidentu naudas piesaistīšanai pastāvēja jau tad, kad Luksemburgas premjerministrs bija tagadējais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker). Pieļauju, ka tie ir  galvenie faktori, kāpēc Luksemburgā Moneyval ar tādām prasībām kā Latvijā neierodas.

Par kādiem kopīgiem spēles noteikumiem kopīgajā Eiropas finanšu telpā tādā gadījumā varam runāt? Kas tad būs tas “Baltijas valstu finanšu centrs”, ko vēlas panākt finanšu pasaules monstri, kas Moneyval izmanto kā instrumentu? Viļņa? Tallina? Bet varbūt Nevada, Delavēra vai kāds cits no ASV ārzonas štatiem?

To, ka Latvijā var panākt jebko, liecina arī Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča noņemšana no trases. Nu jau pagājis gads, bet apsūdzība Rimšēviča kungam tā arī nav uzrādīta.... Zīmīgi, ka Latvijas Bankas prezidenta aizturēšana “nejauši” sakrita ar kolīziju sākumu valsts finanšu sektorā.

Iepriekš jau rakstīju, ka ekonomiskie zaudējumi ir tieši saistīti ar apmuļķojamās puses pašcieņas trūkumu, esošās varas alkatību, stulbumu un zināmas tautas daļas kūtrumu un pilsonisko pasivitāti. Pēdējā izpaužas kā slinkums aiziet uz vēlēšanu iecirkni (tajā pašā laikā no griestiem grābjot pašattaisnošanās sistēmu bez jelkāda konstruktīva piedāvājuma) un atteikšanās iedziļināties lietās, kas prasa kaut nelielu smadzeņu piepūli,– piemēram, kā darbojas demokrātija un kā tās instrumentus izmantot, lai mainītu valsts virzību.

Tā rezultātā mēs esam ieguvuši valdību, kuru vada pārstāvis no knapi 5% barjeru pārvarējušas partijas – “Jaunās vienotības”. Šobrīd neredzu nevienu iemeslu, kāpēc valdība Latvijas un ASV pilsoņa Krišjāņa Kariņa vadībā mūsu stratēģisko partneru un aizdevēju interesēs neizpildītu kaut vienu no viņus potenciāli interesējošiem mērķiem.

Manuprāt, galvenie no ārienes nākušie ekonomiskie uzdevumi valdībai tuvākajos četros gados varētu būt šādi: 1) maksimāli ātri likvidēt ABLV banku un šā procesa laikā nacionalizēto “nepareizo naudu” pārskaitīt uz “pareizajiem” kontiem; 2) sākot akciju  kotēšanu biržā, veikt valsts uzņēmumu privatizāciju;  3) pārņemt pilnīgā valsts īpašumā Latvijas ostas; 4) palielināt virtuālā valsts ārējā parāda apjomu uz valsts nodokļu maksātāju rēķina; 5) turpināt iepirkt citās valstīs norakstīto militāro tehniku un iekārtas.

Varētu rasties jautājums kāpēc mūsu stratēģiskie partneri šādi izturas pret savu jaunāko partneri – vai drīzāk stratēģisko kalpu? Man ir tikai divi atbildes varianti, kas neizslēdz viens otru. Pirmais: šīs pasaules varenie ir izvēlējušies Latviju kā vienu no pārcelšanās vietām, sākoties ekonomiskai, militārai vai ekoloģiskai megakrīzei kādā no  viņu pašreizējām mītnes zemēm. Otrais – Latvija tiek mērķtiecīgi atbrīvota no iedzīvotājiem, apzināti veidojot šeit piefrontes buferzonu. Otrajā variantā ierakstās arī ostu pārņemšana valsts pārziņā: ja ostas nepilda pārsvarā tirdzniecības un preču pārkraušanas funkciju, bet tajās stāv NATO valstu flote ar vai bez vidējās darbības rādiusa raķetēm, tad viss ir saprotams, jo kāpēc gan militāro kuģu ienākšana ostā būtu jāsaskaņo ar kaut kādu tur pašvaldību, kā tas ir tagad?

Vai šie mērķi sakrīt ar Latvijas sabiedrības lielākās daļas interesēm? Domāju, ka nē. Ja cilvēki – jo īpaši tie, kas veido Latvijas sabiedrisko domu,– strādājot Saeimā un izpildvarā, nemainīs savu attieksmi pret valsti, lai atjaunotu cieņu vispirms savu iedzīvotāju un attiecīgi arī sabiedroto acīs, neredzu pamatu, lai viens no manis aprakstītajiem iespējamiem diviem scenārijiem nepiepildītos.

Nobeigumā gribu  atgādināt vecu teicienu – visstulbākais zaķis ir tas, kas domā: ja labi uzvedīšos, tad mani neaiztiks.

Latvijas politiskais isteblišments Latviju ved pa šāda zaķa ceļu.

* Kompradors – portugāļu: pircējs – persona, kas darbojas kā ārvalstu ekonomiskais aģents, palīdzot savā valstī ienākt un attīstīties tādiem ārvalstu uzņēmumiem, finanšu iestādēm, organizācijām, tirgotājiem, kuru mērķis – vietējo iedzīvotāju ekonomiskā un/vai politiskā ekspluatācija.

2 Komentāri


  1. Normunds Grostiņš
    2019-02-25

    Izcils raksts, patiess prieks, ka autors Igors Meija būs Centra Partija Eiropas Parlamenta sarakstā! www.centrapartija.lv

  2. Aigars
    2019-02-26

    Paldies Igor par tik izsmeļošu rakstu ,varbūt kādam to izlasot var likties ka visam gals klāt un vairs mainīt neko nevar ,es gribētu iedvesmot ikvienu ,gals ir tad kad iekšā apdziest protest pret esošo situāciju , Dievs saka, es meklēju cilvēku kurš iestāsies par šo zemi , vajadzīgs tikai viens kurš pacels savu balsi par taisnību un iestāsies par šo tautu kuru cenšas nospiest uz ceļiem . Mēs esam savas zemes saimnieki un mēs varam mainīt esošo situāciju , būsim aktīvi !

Tavs komentārs par rakstu: