• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Pūlis "melnajā piektdienā"Modernās sabiedrības modelis: pircēju pūlis "melnajā piektdienā". Foto: Ray Tang/Shutterstock

Debilie – mūsdienu kapitālisma galvenais resurss

Šā materiāla oriģināla virsraksts krievu valodā ir „Невежество и мракобесие” (tas atrodams šeit). Latviešu valodā to nav iespējams iztulkot īsi un pietiekami adekvāti. Viens no variantiem varētu būt aptuveni tāds: „Agresīva nezināšana un trakojoša tumsonība”. Taču valodnieki varētu iebilst, ka arī šāds tulkojums nav precīzs. Tāpēc paliku pie otra, interneta vidē biežāk sastopama nosaukuma, kurš šajā gadījumā vairāk pasaka, par ko ir runa. Un ļauj rakstu nelasīt tiem, kas jau iepriekš to visu zina un šāda tipa viedokļus uzskata par muļķībām vai kremlinu vaimanām.

Tiem, kas tomēr to novērtēs adekvāti. Šis raksts tapis 2011. gadā, bet autoram (pareizāk sakot, autorei)  ir labpaticis slēpties aiz pseidonīma Domestic Lynx jeb, latviskojot, Piejaucētais Lūsis. Ja vēlaties, varat pacensties atrast, kas viņš/viņa ir patiesībā, turpretim es izvēlos respektēt cilvēka vēlmi palikt anonīmam. Atvainojiet, saturs man likās pulka būtiskāks nekā autora personība.

Vēlos uzsvērt, ka ne visam, ko jūs lasīsiet, es tā vienkārši gribu piekrist. Lasiet kritiski un nezaudējiet galvu!   

Tulkojumā savas piezīmes esmu licis kvadrātiekavās. Ņemiet nu par labu.

Tulkotājs – Dzintars Zaļūksnis

Mani uzaicināja piedalīties Lomonosova [Mihails Lomonosovs/Михаил Ломоносов, 1711-1765] svinību ietvarā sarīkotā konferencē MVU [Maskavas valsts universitāte/Московский государственный университет] Ekonomikas fakultātē. Tajā runās par intelektu – intelektuālo ekonomiku, intelektu kā attīstības faktoru, zināšanu ekonomiku u. tml. Šī tēma man ir ļoti tuva. Lūk, ko es teikšu šajā ārkārtīgi intelektuālajā saietā.

Agresīva nezināšana un trakojoša tumsonība – modernās attīstības dzinējs

Profesors Katasonovs [Валентин Катасонов – krievu ekonomists un publicists] studentiem mēdz uzdot šādu jautājumu: „kas ir modernās ekonomikas galvenais resurss?” Atbildes ir visdažādākās: nafta, nauda, zināšanas. Bet tas viss ir garām. „Modernās ekonomikas galvenais resurss,” profesors svinīgi pasludina, „ir muļķis. Viņam var ieborēt visu ko.” Zālē smiekli.

Jocīgi, vai nav tiesa? Lai gan patiesībā tas nav joks, bet, kā izteiktos Ostaps Benders, „medicīnisks fakts”. Mūsdienu attīstības dzinējs ir agresīva nezināšana un trakojoša tumsonība [невежество и мракобесие].

Apturēsim viņu un pavaicāsim: „Kā nonācāt pie tādas dzīves?”

XX gadsimta sešdesmitajos gados cilvēce sasniedza savas zinātniski tehniskās varenības maksimumu. Pēc tam zinātnē un tehnikā vairs nekas radikāls nav noticis. Šīs attīstības dzinējspēks bija kodolieroču un raķešu sacensība. Zinātniski tehniskās varenības simbols un apoteoze bija Cilvēka iziešana Kosmosā.

 Tolaik zinātnieka profesija bija vismodīgākā un presižākā, bārdaini fiziķi kļuva par grāmatu un filmu varoņiem, viņus mīlēja meitenes, viņi bija paraugs „jauniešiem, kas domā par esību”. Atminos, cik stilīgs Kosmoss bija manā bērnībā – sešdesmitajos gados. Mēs bijām ielāgojuši visu kosmonautu vārdus, es, atceros, izlaidu sienasavīzi ar virsrakstu, par kuru jutos ļoti lepna: „Kosmiskās ēras jauns ceļapunkts [веха] – radiprogramma no tālās Venēras”.  

Tolaik bija milzu pieprasījums pēc inženieriem, fiziķiem, matemātiķiem. Tieši fiziķis tajos laikos bija „labā brašuļa” [доброго молодца] modernā versija. Ikviens laikmets rada savu mūslaiku varoņa versiju – nu, lūk, tolaik tas bija zinātnieks fiziķis. Vislabākie, visgudrākie stājās skolās ar matemātikas novirzienu [матшколы], bet pēc tam – vai nu MIFI [Maskavas inženieru fizikas institūts, Московский инженерно-физический институт, МИФИ] vai  MFTI [Maskavas fizikas tehnoloģiskais institūts, Московский физико-технический институт, МФТИ]. Tas taču ir acīmredzami: lai viens kļūtu par pasaules čempionu,sētas komandās futbols jāsāk spēlēt tūkstošiem. Tieši tāpat lai viens varētu izdarīt pasaules mēroga atklājumu, uz starta jānāk miriādēm: pieklājīgi apgūt fiziku un matemātiku, raukt pieri, cenšoties atrisināt uzdevumu žurnālā „Kvant” [Квант – padomju un Krievijas zinātniski populārs žurnāls jauniešiem ar fizikas un matemātikas ievirzi], tiekties pēc uzvaras rajona olimpiādē. Un visām šīm darbībām jābūt modīgām, cienītām, prestižām. Tolaik tā arī bija. Būt gudram skaitījās stilīgi. Manā bērnībā bija tāds almanahs „Gribu visu zināt!” [Televīzijas almanahs „Хочу всё знать!” iznāca 1957-1990. gadā] – tajā stāstīja lielākoties par zinātni un tehniku. Un bērni patiešām gribēja to zināt.

Taču jau septiņdesmitajos gados šai raķetei savā ziņā beidzās degviela un tā iegāja ballistiskajā orbītā. It kā viss notika kā agrāk, tomēr tā jau bija inerce, pasaules gars izgāja no šīs dzīves sfēras. Kodolieroču un raķešu sacensības spriedze sāka izčākstēt. Kodollielvalstis pamazām beidza patiešām baidīties cita no citas un pārstāja gaidīt kodoltriecienu. Bailes kļuva drīzāk rituālas: ar padomju draudiem baidīja vēlētājus un kongresmeņus Amerikā, bet ar „imperiālistu ļaundarībām” – ļaudis PSRS. Respektīvi, bruņošanās sacensība turpinājās: lielām lietām vispār piemīt kolosāla inerce, tik vienkārši apturēt tās nav iespējams: redziet, kā arī pie mums padomju dzīve vēl joprojām līdz galam nav sagruvusi. (Te es runāju gan par tehnisko infrastruktūru, gan par brodeliskajām [domāts franču vēsturnieks Fernāns Brodels (Fernand Braudel, 1902-1985)] „ikdienas struktūrām”).       

Bruņošanās sacensība turpinājās, tomēr kaut tāds, ka ASV aizsardzības ministrs izmetas pa logu ar kliedzienu „Krievi nāk!”, vairs nevarēja notikt. Bruņošanās sacensība ar laiku zaudēja savu pasionārismu, kļuva nevis par kareivīgu, bet arvien birokrātiskāku lietu.

Valdību zinātniski tehniskās prasības savām zinātniskajām aprindām kļuva arvien zemākas. Politiskā vadība vairs nerunāja ar zinātniekiem kā biedrs Berija [Лаврентий Берия, 1899-1953] ar biedru Koroļovu [Сергей Королёв, 1907-1966], sēžot patversmē kodolpoligonā: „Ja šīs verķis neuzsprāgs, es tev galvu noraušu!” 

Attiecīgi arī zinātnieka profesija, lai arī saglabājot savu agrāko prestižu, kļuva ne vairāk kā vienkārši par vienu no profesijām.

No mūsu ģimenes vēstures annālēm. Mana vīra tēvs un tēvocis laikā ap piecdesmito gadu sākuma robežu iestājās dažādos institūtos: mans vīratēvs Baumanī [Бауманский, tā sarunvalodā dēvē Maskavas Nikolaja Baumaņa valsts tehnisko universitāti, krievu: Московский государственный технический университет им. Н.Э.Баумана], bet viņa brālis –  MVSAI [Maskavas valsts starptautisko attiecību institūts. Krievu: Московский государственный институт международных отношений, МГИМО]. Un, lūk, tas, kurš iestājās Baumanī, savās aprindās skaitījās veiksmīgāks un, tā teikt, asāks [более крутым] nekā tas, kurš iestājās MVSAI. Jau manā laikā, septiņdesmitajos gados, prestiža skala nosvērās uz pretējo pusi.

Šajā jaunajā garā, izrādās. izpaudās visiem zināmā atbruņošanās un spriedzes mazināšanās, kuras zīmē aizritēja septiņdesmitie gadi. Neviens vairs nopietni neticēja kara draudiem, nebūvēja  bunkurus mazdārziņos, neiegādājās gāzmaskas. Tolaik sajūsminātie Atbruņošanās dziesminieki runāja, ka tās esot īstās Otrā pasaules kara beigas, īstenā pāreja uz mieru. Visnotaļ iespējams, ka garīgā, psiholoģiskā nozīmē tieši tā arī bija.

Nemoderna pakāpeniski kļuva arī zinātne, dabas un tehniskās zinības, zinātniskais domāšanas veids. Jo zinātne taču nespēj attīstīties uz pašas pamatiem, no sevis. Uzdevumus tā vienmēr saņem no ārpuses. Lielum lielā vairākumā gadījumu šie uzdevumi nozīmē militārās tehnikas pilnveidošanu. Zinātniskā kopiena no sevis spēj dzemdināt tikai to, ko dēvē par „personīgās ziņkāres apmierināšanu uz valsts rēķina”.

Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados zinātniskais domāšanas veids (t.i., ticība pasaules izzināmībai, eksperimentam un tā loģiskai interpretācijai) arvien vairāk atdeva savu vietu dažādām ezotēriskām mācībām, mistikai, austrumu zinībām. Racionālisms un zinātnei raksturīgais pozitīvisms tika pakļauts aktīvai ļodzīšanai. Padomju Savienībā to oficiāli neļāva, taču tas tikai uzkurināja interesi. Dižais padomju sabiedrības sadzīves aprakstītājs Jurijs Trifonovs [Юрий Трифонов, 1925-1981] šo pāreju fiksēja savos pilsētas stāstos. Inženieri, zinātnes darbinieki – viņa stāstu varoņi – piepeši draudzīgi krīt mistikā, ezotērikā, organizē spiritisma seansus.  Rietumos vienlaikus izplatās mode ieslīgt budismā, jogā u.tml. mācībās, kas tālas no racionālisma un zinātniskās pieejas īstenībai.

Tas bija viens no faktoriem, kas veidoja turpmākos notikumus. Bet bija arī citi ļoti spēcīgi faktori.

(Turpinājums šeit)

Tavs komentārs par rakstu: