• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Priekšplānā sendvičs uz soliņaAizskriesim līdz soliņam, uzkodīsim un tad skriesim dedzināt kalorijas... Foto no: pxhere.com

Debilie – mūsdienu kapitālisma galvenais resurss II

(Turpinājums. Sākums šeit) 

Rietumos vienlaikus izplatās mode ieslīgt budismā, jogā u.tml. mācībās, kas tālas no racionālisma un zinātniskās pieejas īstenībai. Tas bija viens no faktoriem, kas veidoja turpmākos notikumus. Bet bija arī citi ļoti spēcīgi faktori.

Dzīvojam labāk, dzīvojam jautrāk

Apmēram sešdesmitajos gados progresīvo cilvēci piemeklēja savdabīga liga.  

Sešdesmitajos septiņdesmitajos gados vadošajās kapitālistiskajās valstīs atgadījās tas, ko tā, cilvēce, nezināja kopš izdzīšanas no paradīzes. Tas, ka par to neviens netaurēja un netaurē, lieku reizi apstiprina neapstrīdamo: gan savā mazajā dzīvītē, gan cilvēces kopējā dzīvē cilvēki uzsūc niekus, turpretim lielo un svarīgāko pat nepamana. Tad kas īsti notika?

Bet notika briesmu lietas.

Lielum lielai daļai mietpilsoņu [oriģinālā: обывателей – vienkāršu, vidusmēra cilvēku] sadzīves pamatprasības izrādījās apmierinātas.

Ko nozīmē pamatprasības? Tas nozīmē: dabiskās un saprātīgās prasības. Vajadzība pēc pietiekama un veselīga uztura, pēc normāla un pat zināmā mērā skaista apģērba atbilstoši sezonai, pēc pietiekami plaša un higiēniska mājokļa. Ģimenes iegādājās automašīnas, sadzīves tehniku.

Vēl piecdesmitajos un  sešdesmitajos gados tas bija amerikāņu sapnis – sapnis tādā nozīmē, ka nebija pieejams vairākumam. Piecdesmito gadu Anglijā pat radās tāds jēdziens kā subtopia – salīmēts no no diviem vārdiem, suburb (piepilsēta) un utopia: tas apzīmēja sapni par paša mājiņu piepilsētā, aprīkotu ar visām modernajām ērtībām.

Pirms pāris gadiem [atcerēsimies, ka šis materiāls tapis 2011. gadā] blogeris Divov [īstais vārds: Андрей Дивов, viņa žurnālu var atrast šeit] par šo tēmu savā žurnālā ievietoja interesantu materiālu. Tas ir tulkots fragments atmiņām par dzīvi proviciālā ogļraču pilsētiņā Anglijā piecdesmito un sešdesmito gadu robežlaikā. Nu, lūk, tur visā pilsētiņā tolaik bija tikai viena (!!!) vannasistaba, visiem iedzīvotājiem „labierīcības” bija pagalmā, naktspodu saturu uz rīta pusi pārklāja ledus kārtiņa, māte veļu mazgāja koka silē, augļi tika pirkti tikai tad, ja kāds saslima, bet ziedi – ja nomira.

Un tad, sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā pārticība un pietiekams ikdienas komforts kļuva pieejams apmēram divām trešdaļām iedzīvotāju. Saspringstot, izgrozoties, tomēr – pieejams. Runa, protams, ir par zelta miljardu

Agrāk nekad vēsturē un nekur pasaulē nekas tāds nebija redzēts! Pirms tam vienkārša cilvēka dzīves norma bija nabadzība. Un spriega ikdienas cīņa par maizes kumosu. Tā tas bija visās – pasvītroju: visās! – pasaules valstīs. Caur šādu prizmu raugoties, pārlasiet reālistisko literatūru, sākot ar Igo [Victor Hugo, 1802-1885] un Dikensu [Charles Dickens, 1812-1870], līdz Remarkam [Erich Maria Remarque, 1899-1970] un Dreizeram [Theodore Dreiser, 1871-1945], palasiet itāļu rakstnieka Alberto Morāvias (Alberto Moravia, 1907-1990) piecdesmito gadu  „Romas stāstus” [Racconti romani, 1954] – un jums viss būs skaidrs.

Un viss brīnumaini izmainījās. Normāls, strādājošs vidējais pilsonis ieguva ciešamu mājokli, kas aprīkots ar laikam atbilstošām ērtībām un sadzīves tehniku, viņš sāka pienācīgi ēst, pirkt jaunu apģērbu.

Man ir nācies runāt ar vecāka gadagājuma eiropiešiem, kuri vēl atminas šo tektonisko nobīdi, šo pāreju no viena laikmeta citā, šo... pat nezinu, kā to nosaukt, tik ļoti epohāls ir šis notikums.  Atminos, kāds itālis stāstīja, ka pēc kara viņam bijis sapnis: apēst lielu šķīvi ar sviestu dāsni aizdarītu makaronu. Bet sešdesmito gadu nogalē viņš pēkšņi atklājis, ka „non mi manca niente” – burtiski tulkojot, „man nav nekā, kā nav”. Bet tas ir šausmīgi! Kā tad sanāk? Cilvēks atstumj šķīvi un saka: „Paldies, esmu paēdis”? Un ko tad tālāk?

Citiem vārdiem sakot, attīstības modelis, kas balstīts uz to, lai cilvēki par nopelnīto naudu apmierinātu savas normālās vajadzībās, sevi ir izsmēlis. Cilvēkiem nebija – un nebija paredzams pārskatāmā nākotnē – nedz skaidras naudas daudzuma pieaugums, nedz vajadzību palielināšanās. Bizness varēja augt tikai līdztekus cilvēku skaita pieaugumam, bet attīstītajās valstīs tas kā par spīti apstājās.

Dostojevskis [Фёдор Достоевский, 1821-1881] savā „Pusaudzī” [Подросток, 1874-1875] ir pravietojis šādi. Vai cilvēks pieēdīsies un pavaicās: un ko tad tālāk? Dod viņam dzīves jēgu, saproties! Vai kādus citus mērķus. 

Tomēr īstenībā to pavaicāja ne cilvēks. Viņu apsteidza. Apsteidza globālais bizness. Tas pirmais pavaicāja „Ko tālāk?” Un pirmais atrada atbildi.

Kapitālisms nespēj eksistēt bez ekspansijas. Globālajam biznesam vajadzīgi arvien jauni un jauni noieta tirgi. Un šie tirgi tika atrasti. Tie tika atrasti nevis trejdeviņās zemēs (tur tolaik vairs nebija nekā, ko meklēt), bet gan CILVĒKU DVĒSELĒS.

Kapitālisms sāka nu jau vairs nevis apmierināt, bet gan radīt arvien jaunas un jaunas vajadzības. Un ar triumfu apmierināt tās. Tā mobilo sakaru operatori radīja vajadzību nepārtraukti pļāpāt pa telefonu, farmācijas korporācijas – vajadzību pastāvīgi rīt tabletes, apģērbu fabrikanti – mainīt tos teju vai katru dienu, vismaz nekādā ziņā ne retāk kā katru sezonu.

Tādā pašā veidā iespējams radīt jaunus draudus – un aizsargāt pret tiem ar attiecīgu preču palīdzību. Mūs aizsargā no visa: no blaugznām, no mikrobiem tualetes podā, no mobilā tālruņa starojuma. Kā mārketinga speciāliste varu teikt, ka Krievijas tirgū vislabākais noiets ir modeļiem „bēgšana no briesmām”.   

Mārketings ir izvirzījies priekšplānā. Bet kas tas tāds ir – mārketings? Būtībā tā ir mācība par to, kā jums iemānīt [oriģinālā: впендюрить] nevajadzīgo. Proti, kā izdarīt tā, lai nevajadzīgais šķistu vajadzīgs un jūs to nopirktu. Kāpēc mārketinga nebija agrāk, teiksim, XIX gadsimtā? Nu. tāpēc ka pēc tā nebija nekādas vajadzības! Tolaik tika ražotas vajadzīgas preces un tika apmierinātas reālas vajadzības. Bet brīdī, kad parādījās nepieciešamība izgudrot viltus vajadzības – lūk, tad arī parādījās mārketings. Tāda pati loma ir totālajai reklāmai.

Marketologi lepojas ar savu profesiju: mēs neapmierinām vajadzības, mēs tās radām. Un tā patiešām arī ir.

Lai cilvēki pirktu visu, kas pagadās, saprātīgi argumenti tiek atcelti. Tā kā runa ir par uzspiestām un viltus vajadzībām, tās apspriest racionāli ir bīstami. Ļoti ātri var atklāties, ka tās ir viltus vajadzības un tas, par ko to sakarā runā, dabā nemaz neeksistē un vispār nevar eksistēt saskaņā ar dabas likumiem. Vajadzību uzspiešana notiek tikai un vienīgi emocionālā līmenī. Reklāma apelē pie emocijām – tas psihē ir zemāks slānis nekā saprāts. Vēl zemāk par emocijām ir tikai instinkti. Un šodien reklāma arvien vairāk vēršas tieši pie tiem.

Lai process notiktu raitāk, nepieciešams aizvākt tādus nopietnus šķēršļus kā racionālā apziņa, kritiskās spriešanas un zinātniskā pamatojuma paradumi, kuri starp cilvēkiem joprojām ir izplatīti. Tomēr ļoti labi, ka šie paradumi un zināšanas sākuši ļodzīties jau iepriekšējā posmā. Jo tas viss kavē kapitālisma globālo ekspansiju! Tas traucē pārdot kaudzēm nevajadzīgu un tukšu mantu.

Kritisko un racionālo domāšanu ieslēgt mūsdienās vispār nav vajadzības. Tas nav stilīgi, nav mūsdienīgi, nav trendy.  S. Karamurza [Сергей Кара-Мурза – ķīmijas zinātņu doktors, sistēmanalītiķis un vēsturnieks] pastāvīgi runā par apziņas manipulēšanu (tieši grāmata, kas veltīta šai tēmai, viņu padarīja populāru [runa acīmredzot ir par 2004. gadā iznākušo S.Karamurzas grāmatu „Манипуляция сознанием”/Apziņas manipulēšana]). Taču tā īsti nav. Globālais kapitālisms ir atvēzējies daudz ambiciozākam uzdevumam nekā apziņas manipulēšana. Apziņas manipulēšana tomēr ir punktveida krāpšana [oriģinālā: точечное жульничество], vienreizēja falsifikācija. Turpretim šoreiz runa ir par globālā mērogā veiktu ideāla patērētāja veidošanu, tāda patērētāja, kam nav ne kripatas racionālā saprāta un zinātnē balstītu priekšstatu par pasauli. Pazīstamajam filosofam Aleksandram Zinovjevam [Александр Зиновьев, 1922-2006] bija taisnība, kad viņš teica, ka ideāls patērētājs ir kaut kas līdzīgs caurulei, kurā vienā pusē tiek iesūknētas preces, kas otrā pusē svilpdamas lido izgāztuvē.  

Kas ir ideāls patērētājs? Tas ir absolūti nezinošs [oriģinālā: невежественный], dzīvespriecīgs pajoliņš [oriģinālā: придурок], kurš dzīvo ar vienām vienīgām emocijām un izslāpis pēc jaunumiem. Varētu, protams, teikt nevis pajoliņš, bet maigāk – sešgadīgs mazulis. Taču, ja tev trīsdesmit gados ir sešgadīga bērna psihe, tu vienalga esi pajoliņš, lai cik smalki tu negrozītos. Viņam ir gluda, lieku domu neizķēmota fizionomija, noskūta ar „Gilette” asmenīti, sniegbalts smaids, jo zobi apstrādāti ar atbilstošu pastu. Viņš ir možs, pozitīvs, dinamisks un vienmēr gatavs. Patērēt. Ko tieši? Ko teiks, to arī patērēs. Tāpēc jau viņš ir ideāls patērētājs. Viņš neīdēs: „Kādēļ man vajadzīgs jauns aifons, ja es veco neesmu vēl īsti apguvis? Un kāpēc man to vispār vajag?” Viņam ir jāvajag – visu. Paķēris jaunu spēļmantiņu, viņš tūliņ pat izmet iepriekšējo.  

Viņam nemitīgi kaut kas jāuzkož, izbaudot debešķīgu baudu, un tajā pašā laikā varonīgi jācīnās ar lieko svaru. Un tostarp savā uzvedībā nav jāpamana idiotisms. Viņam nemitīgi jāpļāpā pa telefonu, tajā paša laikā izmisīgi cenšoties ietaupīt uz mobilo sakaru pakalpojumiem. Viņam (šoreiz gan drīzāk viņai) savi tuvinieki nepārtraukti jāsargā no mikrobiem, lai gan īstenībā tas nepavisam nav vajadzīgs un ir pat kaitīgi veselībai. Un svarīgākais, ka viņam jātic – jātic visam, ko viņam teiks, neprasot nekādus pierādījumus.

Un vispār, pats racionāla pierādījuma fenomens, kas kādreiz bija antīkās civilizācijas milzīgs sasniegums un kopš tā laika bijis nesaraujami saistīts ar saprātīgo cilvēci, acu priekšā izdziest un draud pavisam izzust. Ļaudīm tas vairs neliekas vajadzīgs.       

(Noslēgums šeit)

Tavs komentārs par rakstu: