• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Klauni, klauni, klauni...Ideāls patērētājs nav vienkārši nerrs. tas ir nerrs, kas lepojas ar savu nerrību. Foto: R.Vennenberndt/dpa/picture-alliance

Debilie – mūsdienu kapitālisma galvenais resurss III

(Noslēgums. Sākums šeit) 

Pats racionāla pierādījuma fenomens, kas kādreiz bija milzīgs antīkās civilizācijas sasniegums un kopš tā laika bijis nesaraujami saistīts ar saprātīgo cilvēci, acu priekšā izdziet un draud pavisam izzust. Ļaudīm tas vairs neliekas vajadzīgs. 

Plašsaziņas līdzekļi – virtuālā „muļķu sala”  
Pozitīva hedonista – ar pirkumiem sevi nepārtraukti priecējoša, regulāri rijoša un vienlaikus aktīvi tievējoša, bet savas uzvedības nejēdzību neredzoša ideāla patērētāja – audzināšanai nepieciešams nepārtraukts mērķtiecīgs masu notrulināšanas darbs [oriģinālā: работа по оболваниванию масс].

Visusvarīgākā loma šajā lietā ir visvairāk patērētajam plašsaziņas līdzeklim – televīzijai, taču ar to vien šai lietai nav gana.

Ne nu gluži garīgā, bet, teiksim, virtuālā produkta patērēšanai arī jāsagādā nerimstošs prieks vai vismaz nav jāsarūgtina, apgrūtinot, radot nesapratni, sarežģot. Visam jābūt priecīgam un pozitīvam. Jebkādai informācijai par pilnīgi jebko ir jāreducējas līdz elementāras košļenes līmenim. Piemēram, dižiem cilvēkiem jāstājas publikas priekšā kā virtuves klaču objektam, tikpat prastiem un pamuļķīgiem kā paši skatītāji – un pat ne paši skatītāji, bet gan kā tie ideālie patērētāji, kurus plānots izaudzēt no skatītājiem.

Nav nekā tāda, par ko patērētājs varētu teikt: „Es to nesaprotu” vai „Es no tā neko nejēdzu”. Tas viņu sarūgtinātu un neradītu pozitīvas emocijas.

M.Gorkijs [Максим Горький, 1868-1936] savulaik rakstīja, ka pastāv divu veidu pieejas, kā radīt literatūru un presi tautai. Buržuāziskā pieeja ir censties nolaist tekstu līdz lasītāja līmenim, bet otra pieeja, padomiskā,– pacelt lasītāju līdz literatūras līmenim. Padomju rakstniekiem un žurnālistiem,– uzskatīja Gorkijs,– jācenšas celt lasītāju līdz īstas literatūras un vispār nopietnu tekstu sapratnes līmenim. Mūsdienu plašsaziņas līdzekļi nenolaižas līdz reālajam lasītāju līmenim – tie aktīvi velk savus lasītājus zemāk.

Arvien plašāku popularitāti gūst bilžu grāmatas, kas paredzētas nevis trīsgadīgiem bērniem, kā tas allaž ir bijis, bet gan pieaugušajiem. Šādas produkcijas veiksmīgs piemērs ir PSRS un Krievijas visjaunāko laiku vēstures pēdējais posms zīmējumos, ko piedāvā televīzijas cilvēks Parfjonovs [Леонид Парфенов]. 

Mūsdienu plašsaziņas līdzekļi būtībā ir virtuāla Muļķu sala, kuru ir spoži aprakstījis N.Nosovs [Николай Носов, 1906-1976] savā „Nezinītī uz Mēness” [Незнайка на Луне, 1965 – N.Nosova pēdējais pasaku romāns par Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumiem; tulkots arī latviski – pirmizdevums 1971. gadā]. Man šķiet, ka šajā satīrā autors paceļas līdz īsteni sviftiskiem [domāts angļu-īru rakstnieks satīriķis Džonatans Svifts/Jonathan Swift, 1667-1745] augstumiem. Šajā lieliskajā tekstā runa ir – ja kāds aizmirsis –, lūk, par ko. Klaidoņus bezpajumtniekus pārceļ uz kādu salu. Tur viņus nepārtraukti izklaidē, rāda viņiem detektīvus un multenes, vizina karuseļos u.c. atrakcijās. Pēc noteikta laika, kas tur pavadīts, saelpojušies šīs salas indīgo gaisu, normālie knēveļi [tā Nezinīša un viņa draugu „rasi” nosaukusi tulkotāja Anna Ozola-Sakse (1899–1996). Manuprāt, veiksmīgi] pārvēršas par auniem, kurus pēc tam cērp un pelna, pārdodot vilnu. 

Mūsu plašsaziņas līdzekļi bez apstājas piegādā pasūtītājiem aunus cipršanai.

Pasūtītāji šā vārda šaurākajā nozīmē ir reklāmas devēji, bet pasūtītāji plašākā nozīmē – tas ir globālais bizness, kuram nepieciešams pietiekams patērētāju kontingents. Tieši tāpat, kā padomju preses mērķis bija komunistiskā audzināšana, plašsaziņas līdzekļu mērķis mūsdienās ir ideālu patērētāju audzināšana. Tikai pilnīgi notrulināti [oriģinālā: оболваненные] pilsoņi par savas dzīves mērķi var uzskatīt nepārtrauktu tālruņu mainīšanu vai nemitīgu naudas tērēšanu acis priecējošiem niekiem. Un, ja tas tā, tad pilsoņus vajag novest līdz attiecīgajai kondīcijai, t.i., notrulināt.

Notrulināšana sākas jau skolā, ar bērnu žurnāliem un komiksiem, kurus iespējams nopirkt visur, bet tajā pašā laikā saprātīgāki žurnāli tiek izplatīti tikai abonentiem un nekur netiek reklamēti.  Es pati pārsteigta uzzināju, ka joprojām iznāk arī mūsu bērnības avīzes un žurnāli „Pioņerskaja pravda” [Пионерская правда, iznāk kopš 1925. gada] un „Pionieris” [Пионер, iznāk kopš 1924. gada]. Taču tie nekur neizpaužas, skolēni par tiem neko nezina, šajā ziņā tie atgādina pagrīdes avīzi „Iskra” [Искра, 1900. gadā dibināta nelegāla lielinieku (boļševiku) avīze]. Šo žurnālu (kuru kvalitāte nav ideāla, lai gan visnotaļ ciešama) nav nedz skolu bibliotēkās, nedz kioskos, to vienkārši nav ikdienas apritē. Rezultātā lielākā daļa bērnu lasa tikai fantasy, kas viņus gatavo glancētās preses [oriģinālā: гламурной прессы], dāmu romānu, detektīvromānu u.tml. uzņemšanai.

Šīs mērķtiecīgās politikas rezultāts ir tāds, ka plašsaziņas līdzekļos nav iespējama un nav pat iedomājama nekāda nopietna diskusija un vispār nopietna kaut kā apspriešana. Pat ja kāds šādu apspriešanu mēģinātu sākt, to vienkārši neviens nesaprastu un neatbalstītu. Amerikāņu speciālisti ir atklājuši, ka normāls pieaudzis amerikāņu TV skatītājs ilgāk par trim minūtēm nespēj uztvert nevienu tēmu, kur nu vēl sekot tēmas secīgam izvērsumam; pēc tam viņš zaudē sarunas pavedienu un pārslēdz savu uzmanību. Par mūsu [Krievijas] auditoriju datu nav. Izdarīsim mūsu patriotismam glaimojošu pieņēmumu, ka mūsējie ir divreiz gudrāki. Tātad viņi spēj klausīties nevis trīs minūtes, bet gan, teiksim, sešas. Nu un? Par kādu nopietnu apspriešanu vispār var būt runa?

Zīmīgi, ka pat formāli labi izglītoti cilvēki (t.i., tādi, kas saņēmuši diplomu) nejūt vajadzību iegūt jebkāda apgalvojuma racionālus pierādījumus. Viņiem nav vajadzīgi ne fakti, ne loģika, bet pietiek ar šamaņu kliedzieniem – tādiem kā pēdējā laikā jo plaši pasaulē aizgājušais argumentācijas līdzeklis „Tā tas ir!”

Savās nodarbībās ar tiešās pārdošanas tirgotājiem (praktiski visiem viņiem ir vēl padomju laikos iegūta augstākā izglītība – skolotāji, inženieri, ekonomisti, ārsti) es atkal un atkal esmu pārliecinājusies: cilvēkiem nav vajadzīga argumentācija. Tā tikai paņem laiku un tukši paildzina uzstāšanos. Argumentēta uzstāšanās tiek uztverta kā nūģīga. „Jūs pasakiet, kā tur ir, un miers!” Daudz labāk nekā visādi argumenti tiek uztverts tas, ko Ruso [Žans Žaks Ruso, franču: Jean Jacques Rousseau, 1712-1778] sauca par „emocionāliem bļāvieniem” un piedēvēja pirmatnējiem mežoņiem.

Pieradums raudzīties uz iemīļotām televīzijas sejām veido priekšstatu (iespējams, neapzinātu): svarīgāks nav vis tas, par ko tiek runāts, svarīgāk ir – kas runā. Ja runā cienījams, iemīļots, simpātisks cilvēks, viss, [ko viņš saka] tiek uztverts kā patiesība, sak, „tauta apēdīs un paldies pateiks” [oriģinālā: пипл схавает]. Ļaudis jūt nepieciešamību TV ekrānā redzēt „runājošu galvu”, druktāta formā viņiem grūti uztvert pat vienkāršu tekstu. Ne velti daudzi mani klausītāji labprāt iegādājas manu lekciju videoierakstus, lai gan, raugoties no tradicionālās puses, daudz vienkāršāk būtu tās lasīt.

Ko māca skolā? 

Ministrs Fursenko [Андрей Фурсенко, Krievijas izglītības un zinātnes ministrs 2004.-2012. gadā, pašlaik – prezidenta palīgs] savā dvēseles vienkāršībā izmuldējās: izglītības mērķis esot kulturāla patērētāja audzināšana. Un skola mūsdienās – vidusskola un augstskola – pakāpeniski tuvojoties šim mērķim. Ne strauji, bet tuvojoties.

Ko šodien māca? Kā uzvesties sociumā, kā iekļauties kolektīvā, kā izgatavot videoprezentāciju vai uzrakstīt CV. Bet fizika ar ķīmiju ir nūģība, padomiskums [oriģinālā: нудьга, совок], pagājušais gadsimts.

Nesen Entuziastu šosejas malā karājās reklāmas plakāts, kurā bija attēlota simpātiska sudraba molekula, ko saturot – vairs precīzi neatceros, kas, – šķiet, dezodorants-antiperspirants. Šīs reklāmas idiotismu no visiem mana uzņēmuma darbiniekiem pamanīja tikai kāda pusmūža sieviete, kas pirmsrevolūcijas laikmetā bija ieguvusi ķīmijas inženiera izglītību. Tad plakātu noņēma.

Mūs māca, ka zināt, proti, paturēt galvā neko nevajag. Visu var paskatīties Jandeksā [Яндекс]. Tas ir ļoti produktīvs viedoklis. Ja cilvēks nekā nezina, viņam var iemelst [oriģinālā: впарить] visu. Bet tukša galva ir ļoti ērta, lai tajā ielādētu tarifu plānu smalkumus vai dažādu šķirņu tualetes papīra īpašības.

Šajā lietā ir gūti milzīgi panākumi. Man laiku pa laikam nākas runāt ar jauniem cilvēkiem, kas vēlas stāties pie mums darbā. Viņi turas pieklājīgi, izskatās tīri un kārtīgi, viņiem ir zināmas self-promotion [sevis pasniegšanas] prasmes, un tomēr kopumā viņi ir pilnīgi mežoņi: viņiem nav nekāda priekšstata nedz par vēsturi, nedz ģeogrāfiju, nedz par dabas pamatlikumiem. Mums bija kāda darbiniece, vēstures skolotāja pēc izglītības, kura nezināja, kas tie tādi boļševiki.   

Kāpēc gan jāpiebāž galva? Zināt vajag kaut ko pavisam citu. Es reiz internetā veicu testu, kurā bija jāpazīst visādas modīgas lietiņas, kuras, kā uzskatīja testa sastādītāji, esot raksturīgas vidusšķiras dzīvesveidam. Testā es ar kaunu izgāzos, vērtējums bija šāds: pat dīvaini, ka jums ir dators ar interneta pieslēgumu, lai jūs varētu veikt šo testu.

Tieši šāda tipa ziķeru [oriģinālā: знатоков] veidošanai arī paredzētas mūsdienu mācību iestādes un mūsdienu izglītības tehnoloģijas.

Trakojoša tumsonība un agresīva nezināšana ir mūsdienu kapitālisma pēdējais patvērums. Tās nav vienkārši mūsdienu sabiedrības defekti – tās ir ārkārtīgi svarīgas šīs sabiedrības komponentes. Bez tām mūsdienu tirgus vienkārši nespēj eksistēt.

Loģisks jautājums: kas tādā gadījumā radīs jaunas preces, lai tās varētu iemelst ideālajam patērētājam? Un kas vadīs cilvēcisko ganāmpulku, kas būs tā gani? Skaidrs, ka ideālie patērētāji šādiem uzdevumiem neder. Mūsdienu ASV šodien šo lomu ir uzņēmušies iebraucēji no trešās pasaules valstīm, tostarp no bijušās PSRS. Kas būs tālāk, grūti pateikt. Mūsdienu kapitālisms, mūsdienu Rietumu civilizācija kopumā neskatās uz priekšu, tai svarīgāka ir šodienas ekspansija. Un tā tiek īstenota, totāli debilizējot iedzīvotājus. Tāpēc ka tas šodien ir galvenais resurss.

Tavs komentārs par rakstu: