• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
"Lietussargu revolūcijas" kopskatsLietussargi un vadoņi. Foto: latvijaslaudis.lv

Divpartiju sistēma. Latvijas modelis. Ievads

Dzintars Zaļūksnis

Vara vienmēr un visur atļaujas tik, cik tai atļauj. Ja sabiedrība samierinās, bet tās „sargsuņi” klusē, vara izvirst. Tā nu tas ir, un Latvijā šī puve ir sazēlusi krāšņi jo krāšņi.

Nu jau gandrīz 20 gadus mūsu valstī attīstās īpatnējs divpartiju sistēmas modelis, kas nodrošina varu faktiski vienai partijai. Drīzāk intuitīvi nekā tīšām to savulaik, jau 6. Saeimā, iedēstīja Latvijas ceļš (atminaties tādu?), kad, sagraujot Saimnieka cerības vadīt valdību,  ar prasmīgu intrigu palīdzību pierādīja, ka formāls balsu pārsvars politiskajam pretiniekam nenodrošina uzvaru balsojumā. Tajā brīdī koalīcijas pašreizējā veidolā vēl nebija, tomēr tā jau bija iekārtojusies to tālredzīgāko politiķu galvās, kam nav pretenziju pret totalitārām struktūrām.

To, ka divpartiju sistēma var pastāvēt arī valstī, kur skaitās vairākas partijas, vēstures gaitā ir pierādījušas gan ASV, gan Lielbritānija, gan Skandināvijas valstis. Taču Latvijas pašreizējais modelis ir rafinētāks un atbaidošāks, jo mūsu valstī izveidotā divpartiju sistēma ir absolūti monohroma: t.i., jau abu konkurējošo partiju nosaukumi, Koalīcija un Opozīcija visus personāžus nostāda savās vietās un praktiski neļauj mainīt lomas – skaidrs, ka pie varas būs Koalīcija un tikpat skaidrs, ka Opozīcija sēdēs pie ratiem.

Pēdējo 15 gadu laikā valdošā partija (Koalīcija) ir bijusi neapšaubāmi sekmīga vienā lietā – demokrātijas ierobežošanā. Rezultātu mēs redzam: reāli ir izveidota policejiska valsts, kur specdienesti ne tikai var „sagrābt aiz apkakles” jebkuru pilsoni, bet arī teikt pēdējo vārdu politiskajās cīņās –  šis ir „pielaižams”, tas „atsakāms”, par šito šaubāmies, tātad… Un specdienesti, protams, pēc definīcijas klausīs tos, kas ir pie varas.

Taču tas viss nav noticis vienā dienā. Piemēram, tagad ir acīmredzams, ka tā sauktā lietussargu revolūcija – patiesībā klaunāde, ko 2007. gadā sarīkoja pāris cilvēki – bija tests tam, cik tālu Koalīcija savā bezkaunībā var iet. Izrādījās, ka tālu, jo daļēji apmātā, daļēji apjukusī sabiedrība pat nepamanīja, ka lietussargi aizstāv samērā vāju, toties varas partijai absolūti lojālu represīvas iestādes vadītāju. Nudien, nevaru iedomāties, ka amerikāņi rīkotu nemierus, ja Baraks Obama (Barack Obama) pēkšņi nolemtu atlaist FIB priekšnieku Džeimsu Komeju (James Comey) vai lietussargi sāktu drūzmēties Londonā, ja Deivida Kemerona (David Cameron) nežēlastībā kristu  Skotlendjarda šefs Bernards Hogans-Hovs (Bernard Hogan-Howe). Latvijā tas izgāja cauri, un šo datumu, 2007. gada 18. oktobri, pavisam noteikti var ierakstīt kalendārā kā Vientiešu dienu. Dienu, kuras tiešas sekas 2015. gadā ir bez iemesla noraidīti ministri un to kandidāti, arests par diktofona nēsāšanu vai sapulcēšanos vairāk par trim.

Laimdotas Straujumas laikā Koalīcijas vara ir hipertrofējusies teju mākoņos, bet šī kārtējā neizvietojamā premjere ir izrādījusies tik bezcerīga, ka ar to pat lepojas. Piedodiet, atlaist parlamentāro sekretāru, jo viņš nav informējis Saeimu (atbilstoši Satversmei – augstāko varu!) par to, ka Koalīcija (formāli – nulle, patiesībā – valdošā partija jeb īstais grupas vadītājs) jau ir izlēmusi to, par ko bija jālemj likumdevējam nevis izpildvarai, kur nu vēl tās neformālam piedēklim (kas par varenu jucekli!), ir vai nu bezkaunības, vai naivuma kalngals. Ceru, ka pirmais, jo pretējā gadījumā jāpieņem, ka mūsu valsts faktiskā pirmā persona (lai gan nomināli tikai trešā) pati absolūti nesaprot, kas notiek Latvijā.

Taču par to citreiz. 

 

Tavs komentārs par rakstu: