• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Traktors miglo laukuPatīk mums tas vai nē, bet bez ķīmijas zemnieki nevarētu ražot nedz tik lētu pārtiku, nedz arī pietiekamos apjomos. Foto no: foodunfolded.com

ES lauksaimniecība noiet no «zaļā anarhisma» sliedēm un atgriežas pie «zaļā pragmatisma»

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu ārlietu ministri sarunās Luksemburgā vienojušies par reformām kopējā lauksaimniecības politikā. Zīmīgi jau tas, ka vienojās ārlietu nevis lauksaimniecības nozaru vadītāji. Būtībā tas liecina, ka kardinālās pretrunas starp ES ambiciozajiem zaļajiem mērķiem un tīri pragmatiskajām pārtikas apgādes vajadzībām ir nevis atrisinātas (panākts kompromiss), bet gan vienkārši “paslaucītas zem tepiķīša”.    

Roberts Ozols, īpaši InfoTOP.lv

Latvijas politiskajā balagānā darbojas kāds ideoloģiski paradoksāls veidojums – Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Lai nu kam, bet zaļajiem (sevišķi, ja runājam par Grētas Tūnberjas/Greta Thunberg tipa zaļajiem anarhistiem) un lauksaimniekiem stratēģiskās intereses vismaz pašreizējā vēstures posmā ir klasiski antagonistiskas – kas ir labs lauksaimnieciskajiem ražotājiem, zvejniekiem, pat mežiniekiem, tas gandrīz noteikti ir slikts vides sargātājiem. Un otrādi. Ko vērta ir kaut vai zaļo anarhistu iecere Rīgas jūras līcī uztaisīt vēja parku. Un to pašu izdarīt arī Kurzemē, vēja ģeneratorus iestādot pašreizējo mežu vietā.

Tāpēc ir interesanti vērot, kas tagad notiks ar ZZS. Vienkārši izsakoties, sadalīsies vai nesadalīsies? Jo pašreizējā brīdī ES līmenī virsroku ir guvuši zemnieki: vienošanos ir izdevies panākt, pamatojoties uz Vācijas pārtikas un lauksaimniecības ministres Jūlijas Klēkneres (Julia Klöckner) ierosinājuma kopīgās lauksaimniecības politikas ietvaros dalībvalstīm piešķirt miljardiem eiro. Nav noslēpums, ka daudzi ES lauksaimnieki ir atkarīgi no alianses finansējuma. Bet praktiski visi ES patērētāji ir pieraduši pie daudzmaz paceļamām pārtikas cenām, kas arī ir ES dotāciju rezultāts. Jeb, kā ar mazliet komisku patosu rezumē Klēknere, cilvēki ES joprojām varēs “atļauties likt ēdienu galdā”.

Toties zaļie tagad kļūs nikni, jo paēdušas Eiropas vārdā viņu ideoloģija vismaz uz brīdi ir pabīdīta maliņā. Skaidrs, ka panāktā vienošanās ir pagrieziena punkts reformām ES lauksaimniecībā. Tomēr Klēkneres apgalvojums, ka tā kodols ir “zaļā arhitektūra”, ir krietni pārspīlēts. Nē, tīša vides ķēzīšana ES valstīs, protams, nesāksies. Taču tik liela atbalsta bioloģiskajai lauksaimniecībai arī vairs nebūs.

Abstrahējoties no konceptuālā strīda starp lauksaimniekiem un zaļajiem jāatzīst, ka vismaz viens pozitīvs efekts ir gaidāms. Brisele turpmāk varētu samazināt savu diktātu: saskaņā ar panākto vienošanos dalībvalstīm būs lielāka brīvība, nosakot, kādos veidos tās sasniegs izvirzītos mērķus, kas attiecas uz dabas saglabāšanu, vides aizsardzību un pārtikas kvalitātes nodrošināšanu. Tiesa, bažas raisa mūsu politiķu un činavnieku paradums skriet pa priekšu vilcienam – var izrādīties, ka bez Briseles mūsu zemnieki tiks apspiesti stingrāk nekā ar Briseli.

Taču to mēs vēl redzēsim. Reforma stāsies spēkā tikai 2023. gadā un ietvers divu gadu ilgu “mācību periodu”. Pa šo laiku ar sevi varēs tikt galā gan ZZS, gan – kas daudz svarīgāk – Zemkopības ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un cilvēki, kas tajās strādā vai ir ar tām saistīti.

Tavs komentārs par rakstu: