• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Katrs no mums spiests uz saviem pleciem nest daļu no valsts parāda. Foto: Facundo Arrizabalaga/EPA

Ideāls algoritms: valsts ārējais parāds palielinās pat tad, ja valsts vairs neko neaizņemas III

(Noslēgums. Sākums šeit)

Latvijas valsts parāds, kurš, ja ticam Valsts kases oficiālajai informācijai, pērn pārsniedza 10 miljardu robežu, bet atbilstoši neatkarīgiem avotiem (atsaucoties uz mūsu valdības sniegtajiem datiem) pašlaik varētu sasniegt 11,4 miljardus eiro, līdz 2027. gadam kļūs gandrīz pilnīgi anonīms. Respektīvi, mēs, Latvijas iedzīvotāji, būsim parādā pastāvīgi augošu summu, burtiski, velns zina kam.

Roberts Ozols, īpaši InfoTOP.lv   

Kāpēc Latvijas “draugi” un “sabiedrotie” mūs virza uz šādu situāciju? Sākot ar 2026. gadu valsts parāda struktūra ļaus ārvalstu kreditoriem “necaurspīdīgi” (bez publiskas apspriešanas, jo tie taču būs privāti kreditori – iespējams, lielākoties fiziskas personas!) pieprasīt parādus dzēst ar valsts īpašumu, tostarp ar kapitāla daļām pašreizējos valsts un daļēji valsts uzņēmumos. Īpaši vienkārši tas būs valsts uzņēmumos, kur jau pašlaik ir daļa ārvalstu kapitāla – Lattelecom, airBaltic, LMT. To akcijas vienkārši būs jāsāk kotēt biržā.

Atbilstoši Valsts kases informācijai, pašlaik aiz apzīmējuma “citi kreditori” slēpjas: 1) finanšu sabiedrības (galvenokārt komercbankas); 2) valsts struktūru kontrolētas un finansētas komercsabiedrības (galvenokārt valstij pilnībā vai daļēji piederoši uzņēmumi); 3) nefinanšu sabiedrības (pašmāju un ārvalstu privātas juridiskas personas); 4) nerezidenti, kuri iegādājas valsts emitētās obligācijas; aizņēmumus no nerezidentiem izmanto arī pašvaldības.

Līdz 2027. gadam 1. un 2. grupas kreditoru aizdotās summas minimizēsies, palielinoties 3. un 4. grupas kreditoriem maksājamajām summām.

Interesanti, ka Valsts kase šajā gadījumā ir centrālajā un finansiāli visnestabilākajā lomā: tajā nonāk valsts aizņemtās finanses, kuras Valsts kase izmanto budžeta finansiālo “robu” aizlāpīšanai – tostarp aizdod pašvaldībām, piemēram, lielu infrastruktūras, kultūras un sporta objektu būvei vai sakārtošanai (Mežaparka Lielās estrādes rekonstrukcija, Valmieras sporta komplekss, Rēzeknes kultūras cantrs “Gors”, Liepājas Karosta u.tml.).

Pašvaldības naudu atgriež ar procentiem, taču valdībai nākas nodrošināt, lai pašvaldībām šim mērķim būtu pietiekami līdzekļu, pretējā gadījumā Valsts kasei būs grūtības norēķināties ar kreditoriem. Rezultātā šis mehānisms izdara pastāvīgu spiedienu, mudinot paaugstināt pašvaldībām paredzētos nodokļus – iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN) un nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) –, kā arī ar katru gadu arvien palielināt pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā (PFIF) ienākošā finansējuma apjomu, faktiski nopilicinot Rīgas un Jūrmalas (lielāko PFIF donoru) budžetus, bet pašvaldībām, kas no tā saņem “bezmaksas” naudu, laupot spēcīgu stimulu attīstīt uzņēmējdarbības vidi un rūpēties par darba vietām (nodokļu maksātāju masas palielināšanu).

Šī sistēma lielā mērā izskaidro, kāpēc varas struktūra galvaspilsētā un valstī pēdējos 20 gadus tik būtiski atšķiras: lai “aplaupītu” pašvaldību (2018. gadā Rīga PFIF iemaksāja 91,6 miljonu eiro), tās vadībā jābūt formāli “naidīgiem” spēkiem, kas faktiski pakļaujas valstī pie varas esošās koalīcijas virsvadībai, tāpēc nav pārāk lielu ar “mutes palaišanu” saistītu risku.

Valsts kontroliere uzskata, ka Latvijas ārējā parāda dinamika ir katastrofāla. Valsts kontroles 2018. gada septembra atzinumā par valsts budžeta plānošanas efektivitāti teikts, ka valsts budžets neatbilst ilgtermiņa attīstības mērķiem. “Mūsu valstī joprojām tiek novērots ilgtermiņa domāšanas deficīts,” norāda valsts kontroliere Elita Krūmiņa, “turklāt mēs it kā esam aizmirsuši krīzes mācību, pēc kuras mēs sākumā tā kā mācījāmies no pieļautajām kļūdām, bet vēlāk atkal atslābinājāmies.” 

Kā vienu no piemēriem vieglprātīgai attieksmei pret ilgtermiņa valstisku plānošanu valsts kontrole min tieši valsts parāda apjomu.

Latvijas ārējā parāda attiecība pret IKP atbilst Māstrsihtas kritērijiem – nav lielāka par 60%. “Pilnīgi iespējams, ka Latvijai pašai sev vajadzētu noteikt valsts parāda optimālo lielumu, ievērojot mūsu valsts specifiku,– pārliecināta Krūmiņa,– tomēr Finanšu ministrija neuzskata, ka tas būtu jādara.” Valsts kontrole uzskata, ka īpaši rūpīgi Latvijai vajadzētu aplēst, cik lielu valsts parādu mēs vispār varam atļauties, ņemot vērā mūsu ļoti slikto demogrāfisko situāciju.

Krūmiņa: “Patlaban sanāk tā, ka ik gadu valsts parāds palielinās, jo valsts budžetā tiek iestrādāts deficīts, kura segšanai nemitīgi jāaizņemas nauda.” 2016. gadā valsts parāds bija 10 miljardi eiro, kas pārrēķinot uz vienu ekonomiski aktīvu iedzīvotāju bija 11 000 eiro. Šādā aspektā valsts parāds, salīdzinot ar 2012. gadu, bija palielinājies par 11%. Fakts, ka jaunus kredītus valsts nav ņēmusi, bet nemitīgi pārfinansējusi vecos, kad beidzas to atdošanas termiņš, liecina par nepārdomātu īstermiņa politiku uz nākamo paaudžu rēķina, uzskata Kalniņa. Valsts kontroli īpaši satrauc fakts, ka budžeta deficīts un valsts parāda augšanas tiek novirzīti nevis investīciju programmām un uz nākotni vērstiem projektiem, bet gan aktuālo izdevumu segšanai. Tas ir vēl viens apliecinājums pieņēmumam, ka Latvijas valdošā koalīcija neievēro paaudžu atbildības principu.

Prognoze. Ņemot vērā iedzīvotāju demogrāfisko struktūru (ekonomiski aktīvu cilvēku īpatsvara samazināšanos), līdz 2030. gadam valsts parāds, rēķinot uz vienu ekonomiski aktīvu iedzīvotāju, no pašreizējiem 11 000 pieaugs līdz 21 000 eiro.

Vēlreiz uzsvēršu: tas ir tikai minimālais skaitlis, pieņemot, ka Latvija līdz 2030. gadam vairs neaizņemsies, tikai līdzšinējos tempos “apkalpos” un “pārfinansēs” pašreizējo parādu. Mūsu vadoņu lielākā nodevība izpaužas faktā, ka mēs pat nezinām, kur viņi ir “iebāzuši” lauvas tiesu no valsts ņemtajiem kredītiem. Jūrmalā netraucēti dzīvojošajiem “Pareksa” īpašniekiem līdz šim esam uzdāvinājuši nedaudz vairāk par 2 miljardiem eiro. Vai pārējā nauda maz ir bijusi?

Nemainot pašreizējo politisko isteblišmentu, šo parādu kopā ar tā pieauguma algoritmu mēs atstāsim “mantojumā” saviem bērniem un mazbērniem.

1 Komentāri


  1. MP
    2019-10-30

    Īsti nepiekrītu viedoklim, ka Rīga un Jūrmala "uztur" Latvijas novadus. Kas tad ir tie bagātie Rīgas un it īpaši Jūrmalas uzņēmumi, kas nodarbina daudzos labi apmaksātos darbiniekus, no kā minētās pašvaldības gūst lielos ienākumus? Pārsvarā tomēr ierēdniecība un valsts kapitālsabiedrību sēdekļi uztur šīs pašvaldības. Piemēram, Latvijas valsts mežiem Rīgā nepieder neviens koks, bet Rīgā strādā 28% no darbiniekiem!! LVM 2018. gadā administrācijai un centralizācijai tērēti 48 miljoni, neto peļņa 109 miljoni. Šī kopējā summa ir lielāka nekā lauku novadi(bez lielajām pilsētām) saņem saucamajās subsīdijās. Rīgā un Pierīgā ieguldīts 76% no Latvijas nefinanšu investīcijām. Latvija ir Krievija kvadrātā valsts resursu pārpumpēšanā uz galvaspilsētu.

Tavs komentārs par rakstu: