• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.Ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons. Foto no personīgā arhīva

Iespēja, kam vecāki un bērni gatavojas kopā,– vasaras nometne

Vasaras nometne ir lieliska iespēja bērnam ne tikai uzturēties svaigā gaisā, sportot, iepazīt dabu, bet arī mainīt vidi, nostiprināt socializēšanās iemaņas, apgūt prasmi pieņemt patstāvīgus lēmumus. Sevišķi svarīgi tas ir tehnoloģiju laikmetā, kad viedtālrunis un planšete arī ģimenē mēdz aizstāt personīgu komunikāciju un aktīvu izklaidi, vienkāršot izziņas procesu.  Tomēr vasaras nometne var radīt stresu gan bērnam, gan viņa vecākiem. Kāda ir nometnes loma mūsdienās, kā samazināt ar to saistītos psiholoģiskos riskus – par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas virsārsts, ārsts-psihoterapeits Artūrs MIKSONS.

Vasaras nometne nevar būt paredzama visos sīkumos. Bērni konkurē cits ar citu. Tas ir normāli. Tāpēc vide pa laikam var veidoties skarba, bērnam nometnē būs jāiemācās adaptēties – sadraudzēties, pieņemt lēmumus un rīkoties. Un bērnam tas ir vērtīgi! Mūsdienu sabiedrībā kopumā bērnam adaptēties nākas maz, jo daudz kas tiek nodrošināts vai pat varbūt izdarīts viņu vietā no vecāku puses. Bērnam parasti nav patstāvīgi jāmeklē risinājumi visām savām problēmām. Tomēr bērnam pašam būtu jāiemācas tikt galā ar mācībām, jāveido attiecības, japilnveidojas. Galu galā aizstāvēt savu vietu, savu mantu. Tas pamazām jāiemācās. Vasaras nometne savā ziņā ir tāda vieta, kur varētu gūt šādu pieredzi.

Taču, lai gūtu no vasaras nometnes maksimālu labumu, bērnam un viņa vecākiem kopīgi jāsagatavojas, jānobriest emocionāli. Ja bērnam ar vecākiem nav izveidojusies savstarpēja uzticība, ja bērnam ikdienā vecāku ir par maz, vajadzētu apsvērt, vai nometne šo atsvešināšanos vēl vairāk nepadziļinās. 

Ja šajā ziņā viss ir kārtībā, sākumā, pirmais jautājums, kas vecākiem jāuzdod pašiem sev – ar kādu mērķi viņi bērnu uz vasaras nometni sūta? Vai viņi vienkārši grib no bērna atpūsties un aizsūtīt kaut kur? Vai tomēr viņi vēlas, lai bērns attīstās, pilnveidojas. Un tālāk – ja pilnveidojas, tad kādā jomā? Vai vecāki vairāk vai mazāk nojauš sava bērna stiprās un vājās puses? Klasisks gadījums: es pats/pati bērnībā šādā nometnē nebiju, un tagad tu tur brauksi, jo man to gribējās. Bet varbūt svarīgāk būs tas, ka nometnē būs interesanti pašam bērnam – viens būs priecīgs par mākslas nometni, cits – par sporta, vēl cits – par ekspedīciju vai piedzīvojumu nometni, būs arī tādi, kas vairāk gribēs vienkārši atpūsties pie jūras vai mežā. Sūtīt bērnu, kas dzīvo mākslā, uz sporta nometni vai otrādi – tā būs bērna mocīšana, turklāt pilnīgi bezjēdzīga. Iemest bērnu vidē, kura viņam ir sveša un neinteresē, un cerēt viņu salauzt, sak, viņš pēkšņi kļūs par hokejistu vai futbolistu... Vecākiem jāmāk redzēt atšķirību starp bērns grib un es gribu. Tas nav vienkārši. Sākumskolas vecumā bērns jau vismaz nojauš, kas viņam patīk vai nepatīk. Vai tas, ko darīs konkrētā nometnē, bērnu interesē? – tas ir jautājums, uz kuru vecēkiem jāatbild. Un to var izdarīt, runājot ar bērnu.

Tomēr nederēs arī pilnīga pakļaušanās bērna iegribām. Vecāki nosprauž robežas. Nevis liek viņam kaut ko darīt, bet gan ļauj izmēģināt dažādas iespējas līdz kaut kādam iznākumam. Nevis tā, kā bieži notiek: re, sākām, nedēļu noturējāmies – un viss! Iesākām, mēnesis pagājis – un pametam!

Te gan jāizvairās no otras galējības – sak, viss, ko tu sāc, tev obligāti jāpabeidz! Nu nav tā! Ja nodarbība nomāc, nav jāmokās piecus gadus, jāmāk arī laikus izlēkt no vilciena, pamēģināt kaut ko citu. Nāk prātā kāda kolēģa stāstītais par zēnu, kas gribējis mūzikas skolā iemācīties spēlēt ģitāru. Sākumā bijis interesanti, bet pienācis brīdis, kad sākušās nopietnākas mācības, teorija, gammas, vārdu sakot, grūtības. Un kādu dienu puika pazaudē ģitāru. Atrod – un pēc neilga laika atkal pazaudē. Atkal atrod, bet, kamēr ģitāras nav, var atpūsties. Pēc kāda laika atkal kaut kas gadās, un tā ik nedēļu... Iestājies rezistences posms. Protams, tad var iet to ceļu, kad tūlīt pat visu atmet. Bet var rīkoties arī citādi – nevis vainot bērnu, sak, ir samaksāts, tu to darīsi, un viss, bet gan apmēram tā: nu, jā, ir grūti, bet varbūt mēģinam kopā? Es nodarbošos kopā ar tevi, paskatīsimies, kas tev tur nesanāk. Jā, ir grūti, bet mēģinām kopīgi pārvarēt. Tas posms varētu ilgt mēnesi vai divus. Arī puisim ar ģitāru pēc tam gammas aizgāja, ģitāra vairs nezuda. Atgriezās prieks. Tāpēc ka bija saruna un situācijas risināšana – adaptācijas meklēšana.

Tas pats ir ar nometnēm. Vecāki bieži vien negrib ar bērniem runāt, taču tas ir vienīgais veids, kā iedibināt savstarpēju uzticību. Ja vecāki vienmēr runā no spēka pozīcijām, bērns sāk izpaust neapmierinātību, un sevišķi strauji tas notiek mūsdienās, kad bērni ļoti ātri sāk lasīt, pastāvīgi kontaktējas ar vienaudžiem, prot izmantot internetu. Uzzina, kas ir cilvēktiesības, Strasbūra utt. Nesen viens zēns piezvanīja uz policiju, jo vecāki lika viņam iznest miskasti. Un, ziniet, ja tā bija, tad viņš neredzēja citu iespēju. Bet vecāki sagrupējas divās nometnēs. Vieni saka: malacis, tā vajag, ja tevi nesaprot, otri: ārprāts, kā var tā rīkoties, slaists ne bērns! Bet nav trešās nometnes, kas teiktu: hei, jūs vispār parunājāt ar viņu? Kamdēļ viņš zvanīja policijai?

Ja vecāki paši sēž gadžetos, to darīs arī bērni. Kā gan šādos apstākļos var veidoties savstarpēja uzticība? Gribam mēs to vai nē, bet bērni no vecākiem mācās. Šodien tas ir smags jautājums – vai nometnē jāierobežo gadžetu lietošana? Jo daudzi bērni, ja viņiem atņem gadžetus, vienkārši kļūst agresīvi. Piekrītu tiem kolēģiem, kas uzskata, ka tehnoloģijas mūsu dzīvē ienāk arvien plašāk un tā vietā, lai ierīču lietošanu ierobežotu, bērniem būtu jāiemāca tās izmantot produktīvāk. Pašlaik bērni viedierīces vienkārši patērē, bet neko neproducē. Viņi spēlē spēlītes, sēž sociālajos tīklos vai Youtube, bet reti izmanto, piemēram, planšeti, lai zīmētu, rasētu, pēc tam izdrukāt, pielikt pie ledusskapja, parādīt draugiem. Tās ir milzu iespējas, kas netiek izmantotas.

Ja bērnam, nonākot nometnē, tiek atņemta ierīce, ko viņš uzskata par ļoti vajadzīgu, viņa smadzenēs pēkšņi notiek sprādziens: viņš vairs nezina, ko darīt, un tāpēc sāk ārdīties. Jo viņam nav parādītas citas iespējas, kā aizpildīt laiku.

Kādas robežas noteikt viedierīču lietošanai – tā ir nometnes vadības atbildība, bet vecākus ir jāinformā par spēles noteikumiem. Un vecākiem, protams, tie jāievēro, nevis kā bieži notiek – mēģina mainīt nometnes noteikumus, lai pielāgotu tieši savam bērnam.

Protams, būtu ideāli, ja vasaras nometnēs bērnus nodarbinātu atkarībā no viņu temperamenta. Taču te mēs atkal atgriežamies pie vecākiem, kuriem nevajadzētu, piemēram, mierīgu, klusu bērnu sūtīt uz boksa nometni. Vai otrādi – aktīvu, kustīgu bērnu sūtī uz nometni, kurā viņam būs jāsēž un jāzīmē puķe. Kādēļ to darīt, ko viņš tur iegūs? Nometnes ir visdažādākās, un tieši vecāki vislabāk var novērtēt, kura būs piemērotākā viņu bērnam. Taču vienmēr jāņem vērā: uzskatot, ka bērns ir tāds pats kā es, rodas liels risks radīt bērnā viltus pārliecību, ka viņš nav normāls. Taču viņš ir normāls – pat ja ir atšķirīgāks no saviem vecākiem.

Bērnu dabiskā hierarhija nometnē veidojas tieši tāpat kā skolā. Taču tā būs jauna grupa, un viss ir atkarīgs no tā, kāda tā izveidosies. Būs līderi, būs aktīvāki bērni, būs pasīvāki. Ja bērns skolā ir bijis līderis, nometnē var izrādīties, ka kāds cits ir lielāks līderis, un viņam ir divas iespējas: vai nu veselīgi konkurēt, vai padoties. Un otrādi – bērns, kuru skolā visi apsmej, nometnē var izrādīties tāds, ar kuru visi grib draudzēties. Taču, bez šaubām, tas viss var notikt arī citādi.  Rezultāts var vienlīdz būt gan priecīgs, gan bēdīgs. Tas ir normāli! Nav jāsagaida, ka bērnam nometnē būs tikai vieni prieki, droši vien kādā brīdī piemeklēs arī vilšanās vai skumjas, ar kurām viņam būs jāmēģina tikt galā.

Kāda daļa no nometnes jebkurā gadījumā vecākiem ir neparedzama, lai gan viņi, pats par sevi saprotams, gribētu paredzēt visu – kur bērni ies, ko darīs, kā viņi uzvedīsies, ko viņi sasniegs, ko nesasniegs, kāds būs rezultāts, kāds nebūs rezultāts, kādas izjūtas viņi atnesīs mājās, ar ko mums rēķināties. Skaidrs, ka var saprast mammas, kurām pastāvīgi gribas pie saviem bērniem aizbraukt, vienkārši paskatīties, kā viņiem klājas. Vairāk gan tas notiek, lai mazinātu savu trauksmi, nevis bērna. Un atkal – skaidru robežu novilkšana ir nometnes vadības atbildība. Cik bieži vecāki ienāk nometnē – vai tas ir tikai sākumā un beigās, vai noteiktās stundās, vai varbūt, piemēram, svētdienās –, par to ir jābūt norunai. Dzīve, protams, gadās neparedzamas situācijas, taču viss jāvērtē ar veselo saprātu.

Taču svarīgi, lai šī noruna ir loģiska, skaidra un to censtos ievērot abas puses – gan nometne, gan vecāki.

Tavs komentārs par rakstu: