• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Jura kulakova momentuzņēmumsJuris Kulakovs. Fotp: Lita Krone/LETA

Juris Kulakovs: «Re, cik ātri man kustējušies pirksti!»

Jānis Blumbergs, īpaši infoTOP.lv

Šajā sakarā briest milzu pasākums – Jura Kulakova nakts Ogres estrādē 22. augustā plkst. 21.00 jeb 30 gadi kopš leģendārā 1985. gada 6. jūlija koncerta Ogres estrādē. Ar ko šis pirms vairāk kā ceturtdaļgadsimta notikušais koncerts ir tik leģendārs? Pirmkārt, tad Latvijā pie varas bija komunisti, tad bija padomju Latvija. Pēc šā koncerta līdz ārprātam satrakojušies jaunieši izdemolēja divus Ogre – Rīga vilciena sastāva vagonus. Nē, jaunieši nebija sadzērušies vai sanarkojušies, vai sapīpējušies. Viņus iespaidoja Jura Kulakova rokgrupas "Pērkons" mūzikas enerģija un fantastiskais strāvojums. Toreiz padomijā neviena grupa neizmantoja tādu skaņu un pirotehniku, kā to darīja "Pērkons". Grupas spēlētais un no skatuves paustais nekādi negāja kopā ar tā laika ideoloģiju. Dzirdētais bija svaigs gaiss. Publika satrakojās, jo tā bija nedzirdēta mūzika. Tas viss ir dokumentēts Jura Podnieka leģendārajā filmā "Vai viegli būt jaunam?" Tostarp paraugtiesas prāva, kurā atsevišķus demolētājus sodīja ar brīvības atņemšanu par sociālistiskā īpašuma bojāšanu. Tagad tas skan smieklīgi, bet toreiz... Toreiz tas bija nopietni. Un sekoja grupas "Pērkons" otrais aizliegums.

Bet, ja mazliet vispārinām, tieši ar šo pasākumu sākās komunistiskās iekārtas "demolēšana" Latvijā. Ir aizritējuši 30 gadi, bet grupa vēl joprojām muzicē un dara to ar dubultenerģiju. Šajā 22. augusta naktī "Pērkons" viesos ir aicinājis grupas "Instrumenti", "Menuets", "Kranken Wagen", Ogres pūtēju orķestri "Horizonts", kori "Gaudeamus", "Krampis" no Līvāniem. Vēl būs "Šaha klubs" no Aizkraukles, "Rīgas modes" no Ogres, un vēl ir paredzēta vinila diskotēka ar DJ Dambi un  Uldi Rudaku. Biļetes jāmeklē "Paradīzes" biļešu kasēs – pirmās 500 biļetes 7 EUR, iepriekšpārdošanā 10 EUR, pasākuma dienā 15 EUR, bet VIP sektora biļete – 20 EUR.

Tostarp uz interviju aicinātais Juris Kulakovs sarunu iesāka pats, jo bija sakrājies sakāmais.

„Pērkona” divi pirmie nelegālie albumi – pirmajam nosaukums ir no Māra Melgalva dzejoļa „Mākslas darbi rodas mokās”, līdz ar to arī albums saucas „Mākslas darbi”. Par to Imants Kalniņš kādā intervijā izteicās, ka mākslas darbi nerodas mokās.Otrā albuma nosaukums – „Zibens pa dibenu” – ir ņemts no Laimas Rumpēteres – Amerikas latvietes T-krekla ar nosaukumu „Pērkons. Zibens pa dibenu”. Tas bija astoņdesmito gadu sākumā. Tā secība nevarēja būt otrāda, jo es krekliņa uzsrakstu izvēlējos par otrā albuma nosaukumu. Man tāds tika uzdāvināts. Otrs kas ir – es nezinu vai man mest akmeni Jāņa Lūsēna dārziņā, bet saproti, ka tolaik satiksme bija ļoti sarežģīta – caur Maskavu.

To jau nu es atceros…

Jā. Un, lūk, ar „Pērkona” mākslinieka un dizainera Raula Zitmaņa starpniecību Laima Rumpētere bija sarūpējusi naudu – kādu pusotru tūkstoti dolāru, kas toreizējā sistēmā bija milzīga nauda. Viņa veda „Moog” sintezatoru, kas tajos laikos bija ļoti šiks aparāts. Un tas arī skan „Pērkona” pirmo divu albumu ierakstos. Un Lūsēns noraustījās, jo nu ar Mākslas akadēmiju sen jau beigušo Raulu Zitmani mēs uzdrošinājāmies doties uz Maskavu un mēģināt to sintezatoru pārvest. Faktiski tas bija domāts Jāņa Lūsēna „Zodiakam”, bet mēs to izdarījām pirmie. Pēc tam gan mēs to godīgi atdevām adresātam.

Juri! Visi iespējamie kopotie raksti kasetēs, kompaktdiskos, kas „Pēkonam” ir no vēstures, ir izdoti?

Nē, visi vēl nav. Ir jau vēl, kas mētājas.

Nu, viens no tā, kas mētājas ir „Ieva Akurātere. Juris Kulakovs. Sepiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Kā ir ar iespējamo pārizdošanu?

Šajā sakarā man būtu jāuzrunā miljardieris Pēteris Šmidre, kurš kādā intervijā ir izteicies, ka viņu ir ārkārtīgi uzrunājis šis darbs. Otra lieta ir tāda, ka šogad pavisam nesen Latvijas televīzijā tas tika raidīts. Režisors ir Arvīds Babris. Arī viņam ir siltas atmiņas par šo darbu. Tas nu būtu viens no darbiņiem, kas man būtu jāpadara, bet šobrīd man darbs ir pie notiņām un, starp citu, top divas jaunas „Pērkona” dziesmas.

Labi. Atgriezīsimies vēsturē. No kurienes tev nāca ierosme komponēt Eduarda Veidenbauma dzeju.

Atbilde, manuprāt, ir ļoti vienkārša: „Mums, latviešiem dzejnieku milzīgs bars, no tiesas un godam dodam tiem šo vārdu, bet viņu dzejās mīt burvīgs gars – tie miegu mums dāvina gardu.”

Jā, bet kāpēc albuma nosaukumā ir septiņarpus dziesmas. Šis darbs satur astoņus gabalus – kāpēc septiņarpus?

Tādēļ, ka visi pārējie gabali ir stingri akadēmiski komponēti, bet „Reiz zaļoja jaunība” no mūzikas viedokļa faktiski ir ziņģīte trijos akordos… Mēs ar Ievu Akurāteri esam to pārrunājuši, jo Eduarda Veidenbauma filozofiskā dzeja savienojumā ar ārkārtīgi primitīvu un vienkāršu ziņģīti – es to neuzskatīju par savas meistarības izpausmi, bet kopumā tas kontrasts radīja ļoti interesantu efektu. Tā nu tas notika. Tāpēc septiņarpus dziesmas.

Tagad pārleksim turpat vai divdesmit gadiem pāri. It kā salīdzinoši nesen – Latvijā krīze, bet Juris Kulakovs pa televīziju paziņo, ka tajā un tajā datumā, tajā un tajā vakarā Vērmanes dārzā būs koncerts grupai „Pērkons” ar kori „Gaudeamus”. Uz skatuvītes tiks prezentēts jaunais albums „Mīlestībā viļņo krūts”. Es aizgāju uz šo koncertu. Ārā bija –20oC. Daudz cilvēku nebija sanākuši, nu auksts taču. Un es skatos – kaudzīte ar jauno albumu. Jautāju, cik maksā? Es tieši neatceros cik pārdevējs teica, cik tas maksāja latos. Teicu, jā – žēl, varētu nopirkt, bet man nav naudiņas. Un laipnais pārdevējs teica: „Es jums dāvinu!” Un man tagad ir tāds prieks, ka manā kolekcijā ir tāds bibliogrāfisks retums „Mīlestībā viļņo krūts. E.Veidenbaubs, J.Kulakovs. „Gaudeamus”, „Pērkons””, kurā ir septiņas jaunas dziesmas, ar nodrukātiem vārdiem tādā vienkāršā kartona iepakojumā.

Jā, nu šajā sakarā viena no piebildēm būtu, respektīvi,– fakts, ka tā koncerta rīkotājs bija kādreizējais gaismu inženieris Armands Rēķis. Tā bija viņa avantūra, jo Vermaņdārza estrādes malā sēdēja visa Viktora Andrejeva brigāde ar ļoti nopietnu aparatūru un gaidīja komandu. Priekšapmaksa nenotika, un es viņiem nedevu komandu izkārtot aparatūru. Līdz ar to koncerts notika ar akordeonu, bet bez mikrofoniem.

Nu skanēja labi, jo bija – 20oC, un tad skan labi. Skaidrs, bet tagad ķersimies klāt vienai lietai. Atceries, es tev teicu, ka nodemonstrēšu, kurā vietā „Pērkona” rokoratorijai „Kā jūra, kā zeme, kā debess.”, kas – tagad jau nu vairs nav nekāds noslēpums – ir pārizdota. Bet vecajā variantā ir dzirdamas elektrobungas. Mirkli pacietības – tūdaļ atskaņošu.

Labi, kas nu tagad par brīnumiem būs?

Lūk, „Varas dziesma”.

Nē, tie neesam mēs!

Klausies uzmanīgi!

Ā, jā, pazinu. Johaidī, tu re, cik ātri man kustējušies pirksti! Piekrītu – ir gan.

Un, Juri, tagad pārizdotajā versijā elektrobungu nav.

Nu, acīmredzot māsterējums kaut ko ir nogludinājis.

Varbūt vienkāršiem latviskiem jēdzieniem apskaidro, ko nozīmē remāsterēt!

Remāsterēt nozīmē kautkādā veidā sakārtot audio skaņu, lai tā būtu pieklājīgā, klausāmā izteiksmē, bet šajā sakarā man būs daži komentāri. Piemēram, Rīgas sinfonetes diriģents ir savulaik bijis pie grupas „Pērkons” skaņu pults un viņš ir saņēmis daudzas, starptautiski ļoti respektējamas balvas par savu māsterēšanu. Normunds Šnē ir māsterējis arī „Menueta” trešo disku „Cilvēks, kas smejas” Esmu bijis pie visiem trim muzikālais virsvadītājs. Nesen man piezvanīja Ainārs Rubiķis, kurš nu jau diriģē simfoniskos orķestrus pa visu pasauli. Viņam bija interese, jo īsti nav skaidrības, kur ir notis dažiem gabaliem, jo es tur esmu pielicis savu roku. Tādējādi…

Jā, nu redzi kā ir. Toreiz es jaunā gadā lēju laimes un uzliku uz „Pērkonu”. Pēc kāda laika iegāju pie Ivara „LP” mūzikas veikalā un skatos „Pērkona” pārizdotā rokoratorija!

Nu re!

Man tiešām ir tā, ka es neticu, vai patiešām nevienu lietu šajā diskā neesat iespēlējuši vai iedziedājuši no jauna? Tas viss tika panākts ar ekvalaizeriem?

Ar ekvalaizeriem tika uzlabots, bet nē. Vienkārši mēs bliezām pa tiešo. Tur nav nekāda datoru klucīšu stumdīšana.

Saproti, uzlikām mēs veco versiju, kuru tu pat sākumā nepazini, jo kvalitāte bija tāda, kā bija. Bet šeit ir pilnīgi citādāk. Pirmkārt, es izdzirdēju Naura Puntuļa balsi, Ievas Akurāteres balsi visā pilnībā. Jūsu skaisto Zvirgzdu dziesmiņu.

Jā, jo tad ir atkal viens stāsts – tas, kā šis darbs radās. Tad, kad „Pērkons” bija aizliegts, mēs ar Juri Sējānu aizgājām pie Imanta Kalniņa, jo uz viņu cenzūra mazāk attiecās. Nu, kā grupa „Pērkons” varētu atdzimt? Viņš izvilka no sava grāmatu plaukta Māra Čaklā dzejoļu krājumu un teica: „Rakstām kopā!" Mēs katrs izvēlējāmies kādu no dzejoļiem, un tas bija milzīgs pārsteigums, kad mēs satikāmies un parādījām viens otram to, kas ir, ko mēs esam radījuši, un viņš bija milzīgā sajūsmā, jo izrādījās, ka viss ir saslēdzies.

Un tad vēl saka, ka Dieva nav! Jo saproti, ka viens laika atstatums līdz otram laika atstatumam ir tas, kas pārbauda vērtību. Šis pārizdotais „Pērkona” disks ir milzīga vērtība latviešu rokmūzikā.

Māris Ruks albuma bukletā ir ierakstījis lielisku komentāru: „..1994. gadā tiražētais rokoratorijas ieraksts ar sveicienu pirmajam „Pērkona” aizliegumam trāpīgi nosaukts par „Ordālijām” – vārdā, kas nācis no viduslaikiem, no baisā veida, kādā parasti noskaidroja vainīgumu – pārbaudē ar uguni vai ūdeni.”

Gribētos atgriezties pie „Mīlestībā viļņo krūts”. Pastāsti vēl nedaudz par to!

Viens no kora „Gaudeamus” vīriem man ir teicis, ka viņi ir koncertējuši Austrijā, Vīnes „Musikherein” un publika esot piecēlusies kājās pie „Mīlestībā viļņo krūts”. Tas ir ļoti liels pagodinājums. Tas, ka Vīnes galvenajā laukumā Eiropas pasākumā Kultūras akadēmijas koris dziedāja akapella „Mēs pārtiekam viens no otra”, man arī ir milzīgs pagodinājums.

Pārizdotais „Kā jūra, kā zeme, kā debess” ir papildināts ar dažām dziesmām. Viena saucas „Romance”…

Šajā ziņā stāsts ir smieklīgs, bet ne tik ļoti. Mans draugs vijolnieks Dzintars Beitāns – viņš var būt jebkura orķestra pirmās vijoles pozīcijās –, bet stāsts par „Romanci” ir smieklīgs. Tā ir mūzika vācu dramaturga Veidekinda lugai "Pavasara atmoda", ko Juris Rijnieks deviņdesmito gadu sākumā iestudēja Rīgas Jaunajā teātri. Tur es diezgan anarhistiski esmu savācis kompozīciju, kurā iedevu vietu arī Dzintaram, čells bija Ivars Pauls. Dzintars teica, ka vēlētos šo iekļaut konservatorijas mūziķu apmācībā, kurā ir četras pozīcijas: pirmā ir obligāti kaut kas no senajiem mūzikas klasiķiem, tad ir vijoļu koncerts, tad ir rakstura skaņdarbs (šajā gadījumā tā bija franču klasiķa Ravela „Čigāniete”) un ceturtā pozīcija – latviešu komponists.

Juri, bet es sapratu, ka šajā „Romancē” vijoli spēlē tava meita?

Šajā ierakstā jā, bet tas, ko man piespieda Dzintara Beitāna mamma, ir kaut kas vienreizējs, jo šeit ir mans sintezators, bet man nācās godīgi uzrakstīt kārtīgu klavierpavadījumu, jo Konservatorijas koncertmeistari to atskaņo, un tas nav tik vienkārši. Stāsts ir tāds, ka stīgu katedra grozīja galvas – nu, kā tad tā, viņš tādā naivā bezkaunībā... Un tad Dzintars jautāja, vai tad Kulakovs nav latviešu komponists un profesionālis? Stīgu katedra bolīja acis un ar lielām grūtībām viņiem nācās atzīt, ka ir!

Man jautājums tev, Juri, kā tēvam – kā bija spēlēt kopā ar meitu?

Runājot par Justīni, ir tā, ka manos nesakoptajos apartamentos Čaka ielā viņa nesaprata to, ka tur tomēr ir profesionālas iekārtas – lai gan ļoti minimālas, bet ir. Viņai bija jautājums – vai tad tā ir studija? Bet šobrīd ir tā, ka tā pieredze viņai ārkārtīgi palīdz Šveicē. Viņa tiek aicināta par pirmo vijoli gan simfoniskajos orķestros, gan ierakstos mazākiem sastāviem, jo, izrādās, ka viņa ir visprofesionālākā, viņa ir norūdījusies ar šo ākstu!

„Triumfa arka” ir vēl arī tāds papildu gabals!

Nu, acīmredzot tas ir saistībā ar to, ka man kaut kādi vadoņa Jura gēni ir. Ne velti mana māsīca Žanna Kulakova bija Daugavpils gubernatore. Nezinu, kādi politiskie uzskati ir viņai šajā sakarā, bet man tas nav būtiski. Es teiktu, ka no filozofijas viedokļa šeit ideja ir triumfēt.

Nu, un tas beidzamais, „Svētku uvertīra”?

Tas bija tautas deju uznāciens stadionā, kas arī tika komponēts ar šādu mērķi.

Beigās, Juri, pastāsti „Pērkona” jaunumus!

Kā jau teicu, pašlaik komponēju divus jaunus „Pērkona” gabalus, bet, lai izvairītos no atbildes, teikšu – tiksimies 22. augusta koncertā!

 

Tavs komentārs par rakstu: