• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Neapole, 2010. gadsNeapole, 2010. gads. Foto: Roberto Salmone/AFP

Juris Pūce uzņemas visu atbildību par Rīgas mēsliem

Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama un Ministru prezidents Krišjānis Arturs Kariņš šoreiz bija vienisprātis, ka valdībai nav jāiesaistās Rīgas atkritumu apsaimniekošanas problēmu risināšanā, jo tas ir Rīgas domes kompetencē.

Roberts Ozols, īpaši InfoTOP.lv

Tomēr vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce ir burtiski ieciklējies idejā ieriebt Rīgas domei un kaut kad pārskatāmā nākotnē panākt tās atlaišanu, tāpēc spītīgi bīdīja caur Ministru kabinetu savas ministrijas (VARAM) sagatavoto rīkojuma projektu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu atkritumu apsaimniekošanā Rīgā. Un ar otro reizi viņam tas izdevās.

Bez šaubām, Pūcem bija pieejams rīdziniekiem daudz nesāpīgāks risinājums – sagatavot grozījumus likumā, atļaujot pašvaldībai pagarināt spēkā esošos līgumus ar četrām atkritumu savākšanas un transportēšanas firmām, no kurām trīs ir paudušas gatavību turpināt strādāt, un arī ceturtajai nav principiālu iebildumu. Jautājumu kāpēc viņš to nedarīja? labāk neuzdodiet – Pūce noteikti atbildēs ar pretjautājumu kāpēc man tas būtu jādara? Atbilde tāpēc ka tā būtu labāk cilvēkiem, neskaitās: Latvijas isteblišmentam tas nav nekāds arguments.

Nokārtojot problēmu tā, lai neciestu cilvēki, nekāda ļembasta nebūtu, un tas galīgi neapmierina Pūces politiskās ambīcijas. Jo tikai tad, kad galvaspilsētas ielas sāks piepildīt pūstoši un smakojoši sadzīves atkritumi, iedzīvotāji sāks brēkt pēc glābiņa, bet Pūces partija “Attīstībai/PAR!” garā redz, kā tā izjās baltā zirgā, kurš izspārdīs mēslus, un Rīgas tauta brašo partiju ar visu zirgu ienesīs Rātsnamā uz rokām. Tāda aptuveni varētu būt Pūcem tīkamā vīzija.

Turpretim netīkamā vīzija nerāda neko citu, kā Neapoles mēslu kalnus 2010. gadā – ar žurkām, kukaiņiem un pagalam nepatīkamiem skatiem un smakām. Pat ministra Pūces sabiedrotajiem tas acīmredzot šķita pārāk drūmi, tāpēc viņi brīdi vilcinājās, lai tomēr beigu beigās piekāptos un ārkārtas situāciju Rīgā izsludinātu.

Tiesa gan, līdz ar to Juris Pūce ir uzņēmies personīgu atbildību par galvaspilsētas atkritumiem. Taču, lai šī atbildība viņam varētu iezāģēt, godātajai publikai jāapzinās, kas ir tās “īstenais labvēlis”. Varu saderēt, ka Pūci aizstāvēs viss valstiskās propagandas aparāts, tāpēc viņa iecere patiešām varētu izdoties.

Ar valdības rīkojumu “apcirptajai” Rīgas domei (ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā valdībai ir tiesības ierobežot arī pašvaldību institūciju tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildus pienākumus) ir uzlikts pienākums vienoties ar tiem komersantiem, kas apliecinājuši gatavību nodrošināt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, par pakalpojumu sniegšanas turpināšanu no 15. septembra un turklāt noteikt, kādi no 15. septembra būs atkritumu tarifi. Lieki piebilst, ka tas var notikt tikai ar Pūces vadītās ministrijas atļauju un – kas ir īpaši pikanti – šāda “džentlmeņu vienošanās” var izrādīties bez finanšu seguma: pēc neilga laika komersanti var konstatēt, ka pašvaldība nespēj juridiski korekti viņiem samaksāt. Un tad Rīgā tik un tā iestāsies tā pati mazā Neapole, kuras ēnā pašlaik dzīvojam.  

P.S. Uzņēmums Tīrīga – kā jebkurš Andra Šķēles bizness – jau sākotnēji ir iestatīts pēc sūdumušas principiem. Un sūdumušai nav nekas pret rupjiem “uzmetieniem”. Jo pārsteidzošāk, ka Pūces kungs to uzskata par savu sabiedroto cīņā pret Rīgas domi.

Tavs komentārs par rakstu: