• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Vasjas Ložkina karikatūra par FSBSūri vīri pelēkos vadmalas svārkos... Zīmējums: Vasya Lozhkin/webplus.info

Kā noteikt, kurš ir «čekists», ja maisos ieskatīties nedrīkst?

Vai tiešām jūs domājat, ka bēdīgi slavenie “čekas maisi” drīkst kļūt par galveno argumentu lustrācijas procesā? Jautājums virsrakstā ir pilnīgi nopietns. Kā noteikt, kurš ir Valsts drošības komitejas jeb KGB (no krievu: Комитет государственной безопасности, КГБ), jeb čekas (no krievu: Черезвычайная комиссия, ЧК) aģents vai ziņotājs?

Dzintars Zaļūksnis

Uz šo jautājumu atbildēt pirmo gribētu lūgt politisko komiķi (vai komisko politiķi – kā nu vēlaties) Artusu Kaimiņu – viņš Saeimā ir iniciējis likumprojektu, atbilstoši kuram kandidēt pašvaldību vēlēšanās paredzēts liegt arī bijušās VDK aģentiem un ziņotājiem, ne tikai personām, kas “bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu darbinieki”, kā tas ir tagad.

Pēc tam lai uz šo jautājumu pēc iespējas godīgi atbild tie deputāti, kas “Artusa grozījumus” sparīgi virzīja izskatīšanai komisijās – Ilmārs Latkovskis, Atis Lejiņš (abi: “Vienotība”), Imants Parādnieks, Ritvars Jansons, Rihards Kols, Inese Laizāne (visi četri: “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK), Ringolds Balodis un Edvards Smiltēns (abi formāli bezpartijiski).

Nu, kungi, kā tad būs ar tiem “čekas maisiem”? Nekā cita jau mums nav! Vai varbūt esmu kaut ko palaidis garām un jums ir informācija par to, ka Maskava ir izsniegusi Latvijas Ģenerālprokuratūrai čekas arhīvus vai vismaz pilnu aģentu un ziņotāju sarakstu?

Vai jūs tiešām nesaprotat vai tikai izliekaties nesprotam, ka bēdīgajos “čekas maisos”, kuri ir tik daudz jaukuši galvu nervozākajiem sabiedrības locekļiem un joprojām turpina kult prātos sviestu, jau sākotnēji nav bijusi pat ne simtā daļa no iespējamajiem “stukačiem”.

Nu, pieņemsim, ka liela daļa Latvijas sabiedrības ir burtiski iztvīkusi pēc lustrācijas un daudzus pat neinteresē, kāds būs tās pamats. Atgādināšu, ka lustrācija (no latīņu lustratio – attīrīšana upurējot) ir ne visai demokrātisks process, ar kura palīdzību principiāli jauna vara cenšas atmaskot un “nolikt vietā” krituša režīma dedzīgākos piekritējus. Ja 27 gadu laikā lustrācija nav notikusi, režīms, visdrīzāk, nav daudz mainījies. Vismaz personāliju nozīmē.

Lustrācija patiesībā ir ļoti formāls, birokratizēts instruments, kuram bieži vien ir vairāk simboliska nekā praktiska jēga. Tāpēc nav prāta darbs to pacelt kā karogu un uzskatīt par sabiedrības veidošanas principu. Ja vara lustrāciju nav pat mēģinājusi veikt, tātad varas turētāji palikusi tie paši – un punkts!  

Lai lustrāciju uzskatītu par daudzmaz ticamu, likumiem, kas to regulē, jābūt universāliem – t.i., bez izņēmumiem un vienādiem pret visām personām. Otrs obligāts noteikums – lustrācijas dokumentu bāzei jābūt pilnīgai un uzticamai. Vai “čekas maisi” tādi ir?

Baidos, ka nav gan! Pirmkārt, jau sākotnēji tajos ir bijis tikai viens no apmēram 160-170 “stukačiem”, t.i., ne vairāk, kā 0,6-0,7% no šīs “brālības” pārstāvjiem. Otrkārt, sabiedrības rīcībā nav pierādījumu tam, ka “maisos” patiešām ir kaut kādu iemeslu dēļ (steiga, paviršība, muļķība, sabotāža) Stūra mājas tumšā kaktā atstāti īsti dokumenti. Treškārt, 27 gadu laikā šie “maisi” kopā ar čemodāniem, mapēm un Latvijas PSR VDK elektroniskās datu bāzes (EDB) “ALFA” fragmentiem praktiski nekontrolēti ir ceļojuši caur visdažādākajām rokām, un nav ne mazākās pārliecības, ka tās visas ir bijušas tīras un godīgas.

Starp citu, Latvijas situācija nedz Austrumeiropas, nedz Baltijas kontekstā nav unikāla. Speciālisti aptēķinājuši, ka Lietuvā ar “čeku” varētu būt sadarbojušies ap 118 tūkstošiem cilvēku. Pašlaik lietuviešu rīcībā palikuši (vai varbūt čekistu “uzdāvināti”?) vien 0,62% no Lietuvas PSR KGB arhīva materiāliem. Turklāt arī daļa dokumentu ir ar dažādiem defektiem: izrautām lapām, izgrieztiem uzvārdiem, “pazudušām” fotogrāfijām... Atšķirībā no mums lietuvieši ir publiski atzinuši ka KGB arhīva dokumenti ir turpinājuši zust arī pēc neatkarības atjaunošanas.

Tikpat “pilni” maisi ir arī Latvijā, bet igauņi praktiski palikuši bešā: gandrīz visi Igaunijas KGB arhīvi ir iznīcināti vai izvesti, bet VDK Tartu nodaļā 1991. gadā uzietos dokumentus paši igauņi ir atdevuši Krievijai. Tāpēc igauņu “čekas maisos” ir ziņas vien par pārsimt aģentiem, un tie sen jau ir publiskoti: niecīgais “maisiņš” nu jau vairāk kā piecus gadus atrodas valsts arhīvā un pieeja tam nav ierobežota. Tiesa, arī izmantot to ir problemātiski, jo igauņi ir sapratuši, ka nebūs ētiski celt gaismā un represēt sīku daļu no “stukačiem”, pārējos automātiski reabilitējot. Latvijā tiek mūžīgi gatavota cita lustrācijas "versija".

Un nestāstiet man, ka tam ir kaut kāds sakars ar valsts drošību!

Tavs komentārs par rakstu: