• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Kariņš un Levits pie galda un spogulīSabiedrisko mediju misija nav pēc iespējas skaistāk atspoguļot valdošos politiķus. Foto no: Facebook

Kā pārvaldīt neesošus «sabiedriskos medijus»

Rimstieties nu, dārgie koalīcijas politiķi! Jūs taču lieliski zināt, ka Latvijā pašlaik nav nekādu sabiedrisko mediju – ne pēc finansējuma formas, ne pēc satura! Tie, ko jūs mēģināt saukt par sabiedriskajiem, patiesībā ir valsts plašsaziņas līdzekļi jeb oficiozi. Un jūsu otrajā lasījumā pieņemtais Sabiedrisko mediju likuma projekts nemaz nav par sabiedriskajiem medijiem.          

Dzintars Zaļūksnis

Tiem, kas joprojām nesaprot (vai izliekas nesaprotam): sabiedriskais plašsaziņas līdzeklis un tā personāls naudu saņem nevis no valsts budžeta, kuru visžēlīgi sadala politiķi valdošās koalīcijas deputātu personā, bet gan no sabiedrības. Vienkāršākā un uzskatāmākā šāda finansējuma forma ir abonēšanas maksa. Taču par to aplūkojamajā likmprojektā nav ne vārda. Otrs variants: likumā paredzēt finansējuma apjoma koridoru (pēc iespējas šaurāku –, lai politiķiem atņemtu iespēju sabiedriskā medija vadību un žurnālistus šantažēt). Diemžēl arī to likumprojektā neatrodam.

Bet bez finansiālās puses sakārtošanas nav vērts runāt nedz par sabiedrisko mediju ombudu, nedz Ētikas padomi, nedz efektīvu uzraudzību no sabiedrības (ne valsts!) puses. Pārdēvēt pašreizējo Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (SEPLP), protams, ir varen pārliecinoši, bet ko tas dos, ja gan funkcijas, gan (pieņemu) cilvēki paliks tie paši?

SEPLP pirmām kārtām būtu jānodrošina sabiedrisko mediju uzraudzība sabiedrības interešu ievērošanas aspektā. Tas nav nekas neiespējams: var paskatīties līdzīgu mediju vērtēšanas kritētrijus un metodes stabilas demokrātijas valstīs – piemēram, tepat blakus, Skandināvijā.

Vai šobrīd NEPLP ir uzdots izstrādāt metodiku, kā to paveikt? Neko tādu neesmu dzirdējis.

Tā vietā politiķi priecājas par par to, ka no būtībā skaista, bet tukša formulējuma – “sabiedriskie mediji ir brīvi no politiskas, ekonomiskas, atsevišķu interešu grupu un citādas ietekmes” (sevišķi ņirdzīgi šis formulējums skan, ja nekādu sabiedrisko mediju faktiski nav) – ir izdevies aizvākt vārdiņu neleģitīmas. Nu, vareni! Šī formula pati par sevi nodrošinās ne tikai sabiedrisko mediju eksistenci un redakcionālo brīvību, bet arī to misiju – darbošanos sabiedrības interesēs!  

Politiķu rīcībā ir neskaitāmi instrumenti, ar kuriem tie var bojāt mūsu, vienkāršo pilsoņu dzīvi. Diemžēl pie šiem instrumentiem pašlaik jāpieskaita arī tā dēvētie sabiedriskie mediji, kuri itin efektīvi kompostrē mūsu smadzenes. To vēl vairāk pastiprina manipulēšana ar pašu jēdzienu sabiedriskie mediji. Principā var piekrist Saeimas Mediju politikas apakškomisijas vadītājas Vitas Andas Tēraudas teiktajam, ka “Sabiedrisko mediju likums bijis kā karsts kartupelis vairākām Saeimām.” Tā, bez šaubām, ir.

Taču galīgi aplam un pat bīstami skan Tēraudas kundzes nākamais teikums: “Pašlaik esam tuvu tam, lai pieņemtu tādu regulējumu, kas balstīts labajā praksē un nozares zināšanās.” Nekā tamlīdzīga! Ja valdošā koalīcija būtu godīga, likuma projektam bija jādod cits nosaukums. Piemēram, Valsts ietekmes ierobežošana plašsaziņas līdzekļu tirgū. Vai Plašsaziņas līdzekļu finansēšana no valsts budžeta.

Šādi likumi, manuprāt, efektīvu un neatkarīgu sabiedrisko mediju sistēmas izveidošanai kaut kad nākotnē varētu dot daudz vairāk nekā likums, kurš deklarē, ka Latvijā, redz, esot sabiedriskie mediji, taču nekādi nenodrošina, lai tie patiešām būtu. 

Tavs komentārs par rakstu: