• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Nacistu karavīri pie AkropolesNacisti Grieķijā. Arhīva foto: greece.greekreporter.com

Kad vēsture atkārtojas. Aizkulises

Normunds Grostiņš, Latvijas Nākotnes Institūta valdes priekšsēdētājs

1953. gadā karā sakautā un sadalītā Vācija bija parādā 70 (!) valstīm ap 30 miljardus vācu marku. Kreditoru vidū, starp citu, bija arī Grieķija.

Bija pilnīgi skaidrs, ka nekādi taupības pasākumi nedos iespēju atmaksāt šādu bezcerīgi bankrotējošās Vācijas valsts parādu. Kad 1952. gadā Vācijas finanšu ministrija izteica kreditoriem labāko iespējamo piedāvājumu, kreditori to uztvēra kā apvainojumu un Londonā notiekošās sarunas gandrīz izjuka. Vāciju piespieda mainīt piedāvājumu.

Kopumā 1952.-1953. gadu Vācijas un tās kreditoru sarunu process liekas kā norakstīts no šāgada kreditoru sarunām ar eirozonas "melno avi" Grieķiju. Tikai Vācija nerīkoja referendumu, jo pēdējais vācu politiķis, kurš tādu rīkoja, bija Ādolfs Hitlers. Referendums Vācijā līdz mūsdienām ir politiskais tabu.

Savukārt divdesmit pirmā gadsimta vēsturē referendumu par ārējo parādu pirmā sarīkoja Islande. Tā atteicās maksāt par saviem "Pareksiem", un salas ekonomika jau ir atkopusies. Starp citu, nemaksāšana par "Pareksiem" izraisīja Islandē demogrāfisko sprādzienu . Viss notika pilnīgi otrādi nekā Latvijā un, protams, ar pilnīgi pretēju, valstij daudz labāku rezultātu.

Bet 1952. gadā Lielbritānija uzskatīja, ka Vācijai jāatdod parāds pilnībā, savukārt Amerika uzstāja, ka Vācijas rīcībā jāatstāj finanses, lai tā varētu attīstīt ekonomiku un turklāt iepirkt bruņojumu savai, tagad jau NATO armijai.

1953. gada februārī tika parakstīta vienošanās, ar ko puse Vācijas valsts parāda tika norakstīta, pārējais pārstrukturēts par ilgtermiņa saistībām. Tam piekrita arī Grieķija, kas atlaida Vācijai pusi no sev piederošās parāda daļas.

Šis 1953. gada darījums, starp citu, būtiski veicināja Vācijas eksportu, jo kreditori bija ieinteresēti pirkt vācu saražoto produkciju.

Vācijas ārējā parāda norakstīšana un pārstrukturizācija ir neatņemama Rietumvācijas pēckara uzplaukuma sastāvdaļa.  Kāpēc vācu politiķi aizmirst savas valsts vēsturi, kad notiek sarunas par Grieķijas parādu? Un te nu mēs nonākam eirozonas krīzes aizkulisēs.

Ir skaidrs, ka līdzīga vienošanās par parāda norakstīšanu Grieķijai ir nepieciešama. Alternatīva tam arī ir no Vācijas divdesmitā gadsimta pirmās puses vēstures - pilnīga atteikšanās maksāt ārējo parādu. Turklāt Grieķija pirms krīzes sākuma pirka tieši Vācijā ražotos tankus un bruņojumu par daudziem desmitiem miljardiem eiro. Grieķijas iespaidīgie militārie izdevumi radījuši apmēram pusi no valsts ārējā parāda.

Līdzīgi kā Grieķija, visa Eiropas Savienības (ES) perifērija tāpat kā mēs Latvijā čakli pērk Vācijas ražojumus un visu ES perifērijas valstu ārējās tirdzniecības bilances ir negatīvas. ES perifērija zaudē naudu arī Rietumeiropas firmu izvestās peļņas veidā, pērkot bruņojumu, kā arī maksā (kā Latvija) simtus miljonus eiro gadā kā dalības maksu ES un eiro valūtas stabilizācijas vajadzībām.

Līdz ar to visa ES perifērija pa Grieķijas taku drusku ātrāk vai drusku lēnāk dodas bankrotēt, un pienāks brīdis, kad nākamās ES perifērijas valstis līdzīgi Grieķijai vēlēsies nomest vai būtiski samazināt nepanesamo ārējā parāda slogu. Pat "panākumu stāsta" paraugvalsts Latvija jau tagad tikai par ārējā parāda procentiem vien tērē ap miljonu eiro dienā! Tāpēc, kā redzam, soli pa solim pieaug un turpinās pieaugt nodokļu un dažādu maksājumu slogs.

Skaidrs, ka tad, ja Grieķija saņemtu tādu krīzes risinājumu, kādu 1953. gadā saņēma Vācija, gribētāju būtu daudz. Ar Spāniju, Itāliju un Portugāli priekšgalā. Tas kreditoriem būtu dārgs "prieks". Alternatīva ir Grieķijas pilnīga atteikšanās maksāt un atgriešanās pie savas nacionālās valūtas drahmas. Arī šis variants no kreditoru viedokļa ir ļoti dārgs prieks. Tāpēc Grieķijas situācija tiek nevis efektīvi atrisināta, bet pavilkta garumā, piešķirot vēl vairākus desmitus miljardus eiro, kas tiks izmantoti galvenokārt iepriekšējo saistību nomaksai.

No Latvijas viedokļa te ir būtiskas divas lietas: Pirmkārt, tagad par situācijas nerisināšanu un vilkšanu garumā simtus miljonus eiro maksājam arī mēs. Otrkārt, mēs redzam, kādā veidā Eirozona, Eiropas Centrālā banka un ES, ļoti iespējams,  "risinās" nākamo perifērijas valstu bankrotu krīzes. Arī Latvijas.

Tavs komentārs par rakstu: