• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Vairāki māla rūķi gaitenīLatvijas baņķieru grupas portrets interjerā. Foto no: hiveminer.com

Kādas bankas «pašnāvības» anatomija

Latvijas finanšu sektorā strādājošo baņķieru vidē vairāku gadu garumā ir vērojama kāda noturīga tendence. Proti, vietējie banku īpašnieki nezin kāpēc dzīvoja un, manuprāt, turpina dzīvot ar pārliecību, ka klusa, pārspīlēti bailīga uzvedība viņiem nodrošinās indulgenci pret jebkādiem apdraudējumiem nākotnē.

Igors Meija, uzņēmējs

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – un it īpaši pēc valsts iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā (ES) – mums tika radīts priekšstats par mūsdienu Rietumu pasaules parametriem un tajās pieņemtajiem spēles noteikumiem. Sociālismu pārdzīvojušajā un tirgus attiecības piemirsušajā sabiedrībā tie tika uztverti kā paši par sevi saprotami.

Tikai pēc vairākiem gadiem kļuvis  redzams, ka šajā, “uz kopīgām vērtībām” balstītajā politiskajā, ekonomiskajā un militārajā savienībā vieni ir vienlīdzīgāki par citiem, un stiprākie ar lokālās elites palīdzību īpaši nekautrējas muļķot un izmantot  savus jaunākos partnerus dažāda rakstura vienpusēju dividenžu saņemšanai. Lai gan pirmais signāls par to, ka tas notiek tieši tā, Latvijā nonāca jau ar pirmajām dienām ES “tautu saimē”, kad izrādījās, ka ES subsīdijas Baltijas valstu lauksaimniekiem uz vienu hektāru ir vairākkārt mazākas nekā “veco” alianses valstu zemniekiem. 14 gadu laikā šī starpība gan ir mazinājusies, tomēr Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zemkopji joprojām saņem viszemākos tiešmaksājumus ES. Eiropas Komisija to lieliski zina, un to vēlreiz apliecināja Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker), sūrojoties, ka tā nedrīkstot palikt. Jā, tas nav taisnīgi! Tomēr nekas nemainās, un nav dzirdēts, ka mūsu Zemkopības ministrija šajā ziņā būtu spējusi ko grozīt. Vai varbūt nemaz nav nopietni mēģinājusi?    

Lauksaimniecība nav vienīgā nozare, kur notiek atklāta muļķošana: piemēram, pēdējo gadu laikā Latvija pat vairākkārt un kopumā par vairākiem simtiem miljonu eiro ir iepirkusi morāli un pat fiziski novecojušu militāro tehniku, saņēmusi virtuālus, nezin kur un kā izmantotus aizdevumus teju 10 miljardu eiro apmērā, bet vietējā politiskā elite nav pat pirkstiņu pakustinājusi, lai pārtrauktu vai vismaz mazinātu ekonomiski aktīvās sabiedrības daļas piespiedu emigrāciju uz tām valstīm, kuras savus pilsoņus par pilnīgiem muļķiem neuzskata. Redzot joprojām neapsīkstošo emigrācijas plūsmu, jāatzīst, ka, no valsts pastāvēšanas viedokļa raugoties, sekas gan cilvēcisko, gan materiālo zaudējumu izteiksmē var izrādīties liktenīgas.

Runājot par vietējo salīdzinoši lielā biznesa vidi, īpaši akcentēšu Latvijas finanšu sektorā strādājošos baņķierus. Viņu vidē vairāku gadu garumā ir vērojama kāda noturīga tendence – vietējie banku īpašnieki nezin kāpēc dzīvoja un, manuprāt, turpina dzīvot ar pārliecību, ka klusa, es pat teiktu, pārspīlēti bailīga uzvedība viņiem nodrošinās indulgenci pret jebkādiem apdraudējumiem nākotnē.

Kā rāda ABLV bankas (un pirms tam arī “Pareks”) gadījums, izveidojot savas “valstis valstī” un gadiem izliekoties neredzam klajos valsts izzagšanas un noplicināšanas procesus, ir sasniegta nevis labklājība un drošība, bet gan pilnīgi pretējs rezultāts.

Turklāt tagad finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola jau runā par vismaz desmit vārdā nesauktām bankām, kuru virzienā “signālus raida” ASV finanšu pasaules menedžeri. “Nelaist pietiekami dziļas saknes” vietējā ekonomikā un sabiedriski politiskajā dzīvē (tam gan ir arī vairāki objektīvi iemesli) un pārsvarā apkalpot nerezidentu noguldījumus un biznesu, ir tas pats kas būvēt māju uz plūstošām smiltīm. Vājajiem nekur neļaus ilgstoši gūt vieglu, ātru peļņu! Tas attiecas arī uz konkurenci, finanšu pakalpojumu sniegšanā, starp valstīm.

Pat ABLV bankas ziedojumus saņēmušās organizācijas informatīvajā telpā nav atļāvušās paust daudzmaz sadzirdamu atbalstu sev labvēlīgajai, bet nu jau likvidācijas procesam pakļautajai  bankai.

Dažreiz izbrīna, ka vietējo likvidēšanai nolemto banku īpašnieki, pārvaldot miljardu aktīvus, nav pamanījuši, kā globālie konkurenti, vairāku gadu laikā ar minimāliem ieguldījumiem masu informācijas līdzekļos un pāris nevalstiskās organizācijās ir “sakārtojuši” Latvijas isteblišmentu tā, ka  dažu nedēļu laikā, pat apsteidzot ASV puses noteiktos termiņus ABLV paskaidrojumu sniegšanai, spēja panākt trešās lielākās Latvijas komercbankas pašlikvidācijas uzsākšanu, atstājot bez darba gandrīz tūkstoti bankas darbinieku, nemaz nerunājot par bankas finansētajos projektos iesaistītajiem uzņēmumiem.

Izskatās, ka labi paēdušais un modrību zaudējušais Latvijas baņķieru kopums, pēdējo gadu laikā bija aizmirsis to, ka ir divas lietas kuras var nosist ar avīzi – mušas un bankas.

Turklāt mūsu banku īpašnieki laikam nav pamanījuši arī to, cik ātri un efektīvi ASV un ES kopīgi “izrēķinājās” ar daudz stiprākajiem un vēsturiski “neaizskaramajiem” “Cīrihes rūķiem”. Bija Šveices ārzona – un vairs nav!

Uz šā fona cerēt, ka Latvijā kāds spēs kaut ko glābt, ir pagalam naivi. Tiesa, kā rāda ABLV piemērs, Eiropas Centrālā banka (ECB) vairs nav Savienoto Valstu Valsts kases departamenta sabiedrotā, taču zīmīgi, ka arī ECB, kuras tiešā uzraudzībā atradās ABLV, ir labāk izvēlējusies “norīt krupi” nekā cīkstēties ar amerikāņu Valsts kases spiegošanas institūciju FinCEN (Financial Crimes Enforcement Network). Lai gan Luksemburgas tiesas spriedums, ar kuru tā noraidīja vietējā regulatora prasību likvidēt ABLV bankas vietējo meitasuzņēmumu “ABLV Bank Luxembourg”, rāda: bagāta un pašpārliecināta valsts var atļauties atcerēties, ka tā neatrodas Savienoto Valstu jurisdikcijā. Rezultātā rodas interesanta situācija: mātes banka Latvijā tiek iznīcināta, bet tās meitasbanka mainīs īpašniekus un, visdrīzāk, turpinās veiksmīgi darboties.

FinCEN Latvijas ABLV bankai formāli deva laiku līdz 10. aprīlim, turklāt tas bija termiņš tikai paskaidrojumu sniegšanai nevis konkrētām darbībām. Faktiski mēs redzam, kas notika jau nākamajā dienā pēc “signāla saņemšanas”. Turklāt pagājuši nu jau vairāk nekā divi mēneši, bet amerikāņu puse saviem vārdiem nav sniegusi praktiski nekādus pierādījumus. Un tagad jau tie vairs nav vajadzīgi, jo ABLV likvidācijas process vairs nav apturams.

Un šeit skaidri izgaismojas, kuras ir tās Latvijas valsts struktūras un amatpersonas, kas ar putām uz lūpām steidz un arī turpmāk droši vien steigsies izpildīt savu saimnieku uzdevumu. Tās ir: Finanšu ministrija ar ministri Reiznieci-Ozolu (Zaļo un zemnieku savienība) priekšgalā, Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), kurai uzticību ir paudušas arī ASV Valsts kases amatpersonas, tas ir personīgi Ministru prezidents Māris Kučinskis, kurš pārstāv to pašu ZZS. Un tā ir Ārlietu ministrija ar “Vienotības” ministru Edgaru Rinkeviču priekšgalā.

Savukārt informatīvo nodrošinājumu “vienos vārtos” veica par nodokļu maksātāju naudu uzturētais Latvijas TV Ziņu dienests. Runājot par pēdējo, sajūsmina naivums, ar kādu tiek pasniegti dažādi briesmu stāsti par “netīrās naudas mazgāšanu” (jāatzīst, ka pats jēdziens prasa detalizētu skaidrojumu) un tās radītajām šausmām.  Mūsu ar mistiskām “vērtībām” apsēsto žurnālistu kopums laikam tiešām ir pārliecināts, ka ASV Nevadas un Delavēras štatos naudu glabājošie personāži staigā ar eņģeļu spārniem un nimbiem ap galvu?

Minēto notikumu kontekstā īpatnēja ir ZZS partneres, partijas “Latvijai un Ventspilij” līdera Aivara Lemberga uzvedība. Viņš ir iejuties komentētāja lomā, kuram ar faktiski viņa partijas biedreni, finanšu ministri Reiznieci-Ozolu un visas ZZS uzvedību bankas likvidācijas sakarā, raugiet, neesot nekāda sakara. Laikam aprēķins ir tāds, ka 6. oktobrī notiekošajās Saeimas vēlēšanās elektorāts atcerēsies viņa visnotaļ sakarīgos komentārus – nevis viņa pārstāvētās, valdošās koalīcijas centrā esošās ZZS sastrādāto.

Savdabīgu komentāru par ABLV bankas likvidāciju ir sniedzis arī Latvijas varai pietuvinātais  investīciju baņķieris Ģirts Rungainis. Proti, viņš uzskatot, ka trešās lielākās un Latvijas pilsoņiem piederošās bankas likvidācija valsts ekonomikai lielus zaudējumus neradīšot.

Tad jau kļūst loģiski, ka finanšu ministre nevēlas gaidīt un uz šā viļņa paredzējusi likvidēt arī pārējās Latvijas komercbankas? Tikai tāpēc, ka tās nepatīk mūsu stratēģiskajiem partneriem. Latvijas finanšu sektors? Par to acīmredzot nospļauties: re, kā valsts turpina funkcionēt arī pēc tam, kad no aprites “izrauts” valsts galvenais baņķieris Ilmārs Rimšēvičs! Te gan vietā atgādināt, ka Latvijas Banka arī latu laikos demonstratīvi atteicās piedalīties valsts ekonomikas attīstībā, lielāko daļu savu aktīvu uzglabājot ASV un savu peļņu ik gadu pārskaitot saviem amerikāņu partneriem.

Tāpēc varbūt ir lietderīgi atstāt tikai vienu nacionālo “banku” jeb, vienkāršāk izsakoties, investīciju banķieri Ģirtu Rungaini? Tad viņam vienīgajam būs pieejami eiro valūtas resursi – tieši no tipogrāfijas, celofāna iepakojumā, tā, lai nekas netīrs pa ceļam naudiņai nepielīp.

Bet, ja nopietni, tad ASV vasaļvalsts statuss ilgtermiņā, manuprāt, neko labu mums nesola, un patiesībā mēs to varam redzēt arī patlaban, kad faktiski ceturtdaļgadsimtu šādā stāvoklī esam nodzīvojuši.

Politiskais duālisms, kad ASV, kuras jurisdikcijā mēs formāli neietilpstam, neko paliekošu Latvijas ekonomikā neieguldot, var mūsu paklausīgajiem ierēdņiem uzdot veikt pret savu iedzīvotāju ekonomiskajām interesēm vērstas darbības, rada neizpratni par to, kādai savienībai tad mēs īsti piederam.

Turklāt šīs no ārpuses uzspiestās darbības tiek pamatotas ar ļoti izplūdušiem  argumentiem, kas atbilst tikai vienas puses stratēģiskajām politiskajām un ekonomiskajām interesēm. Šāda lietu kārtība ilgtermiņā Latvijas iedzīvotājiem negarantēs nedz labklājību, nedz drošību.

Tad varbūt pārstāsim mocīties un legalizēsim to, kas dzīvē reāli jau pastāv? Proti, Latvijas politiskā elite pirms rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām varētu iesniegt lūgumu Donaldam Trampam (Donald Trump) uzņemt Latviju par Savienoto Valstu 51. štatu. Nu, vismaz par ASV aizjūras teritoriju.

Dziesmu un deju svētkus jau tāpēc neatcels, un zināmai latviešu tautas daļai neko vairāk arī nevajag.

Tavs komentārs par rakstu: