• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Latviešu strēlnieki LožmetējkalnāLatviešu strēlnieki Ložmetējkalna pozīcijās. Foto no Latvijas kara muzeja arhīva

Kādēļ kavējas «Dvēseļu putenis»? 2. daļa. Vienprātības ilūzija

Ziemassvētku kauju simtgades laikā turpinām sarunu ar filmas “Dvēseļu putenis” idejas un scenārija pirmā varianta autoru Valdi Keri. Sarunas sākumu lasiet šeit.  

Dzintars Zaļūksnis. Atgriežoties pie tā, kā radās filmas ideja... 

Valdis Keris. Jā, bija tas pirmais “zibens spēriens”, tomēr man kā racionāli domājošam cilvēkam joprojām likās dīvaini – vai tiešām man būtu jādara kas tāds, ko es mūžā vēl darījis neesmu? Bija šaubas, vai man tas būs pa spēkam, vai mirkļa ideja ir tik nopietni vērtējama... Godīgi sakot, pirmajā brīdī es pretojos. Tomēr ideja bija pietiekami uzstājīga, tā vairs nelaida vaļā. Ne pirms, ne pēc tam manā dzīvē tā nav bijis.

Vai tā varētu būt tāda metafiziska parāda sajūta? Ja es to nedaru, tad neviens to nedarīs...

Jā! Bezmaz vai tev tiek iesniegts rēķins. Tu it kā visu laiku esi gribējis maksāt, un tagad ir pienācis laiks. Protams, man vajadzēja arī kādu ārējo auditu, kurš novērtē, vai kaut kas nav “šķībi”, vai vispār ir vērts pie tā ķerties. Protams, liels paldies manai ģimenei, bez kuras atbalsta es to nebūtu varējis darīt. Un liels paldies Jānim Banderam – viņš bija pirmais cilvēks, tā teikt, no malas, kuram es uzdrīkstējos apjautāties, kā viņš uz to raugās. Atceros kā tagad, bija 7. janvāris jeb Ziemassvētki pēc vecā stila, visa kaujas darbība – vēsturiski, ja pagriežam pulksteni atpakaļ – joprojām virmo gaisā. Mēs abi divi sēdējām vienā krodziņā, un Jānis teica: nu bet klausies, kas slikts var notikt, ja tu pamēģināsi? Tik tiešām – nekas slikts taču nevar notikt! Tomēr man tajā brīdī – nerunājot par visu citu – vēl nebija nekādas jēgas, kā scenārijs vispār izskatās. Paldies Jānim, viņš man sagādāja prototipu, un pirmais, kas pēc tam tika izdarīts – romāna teksta adaptēšana, jo romāns ir aptuveni 800 lappušu biezs, bet filma... Divas stundas, nu, divarpus – vairāk tā kā nebūtu pieklājīgi. Jau tajā brīdi bija doma par vienu filmu nevis par seriālu vai filmu ar turpinājumiem. Scenārijam bija jābūt monolītam. Tāpēc, turpinot strādāt, bija jāmeklē palīdzība, jo bija skaidrs, ka ar pašu resursiem vien būs stipri par maz. Kādus vēl speciālistus varētu tajā visā iesaistīt? Un dzima tāda fantastiska, bikla doma, tobrīd faktiski kā sapnis – nu, jā, vecmeistars Rolands Kalniņš... Ja viņš būtu ar mieru palīdzēt... Ko lai saka? Kādreiz sapņi arī piepildās.  Sanāca tā, ka maijā patiešām radās iespēja satikties ar Kalniņa kungu, un viņš arī piekrita palīdzēt, un viņa palīdzība, protams, bija neatsverama, jo viņš ļoti koncentrētā veidā pastāstīja to galveno, ko tad vajadzētu zināt scenāristam. Rolands Kalniņš, kā viņš pats teica, PĀRMONTĒJA darbā vietas tā, lai tas varētu sākt interesēt skatītāju. Bez šaubām, viņš būtu pelnījis būt par scenārija līdzautoru, un es viņam šādu iespēju tolaik piedāvāju, tomēr Kalniņa kungs teica, ka tas viņam tā kā nebūtu pieņemamis... Konsultants – jā, tur viņš piekrita, konsultējis ir, un mums ir arī attiecīga vienošanās. Bet atbildību par scenārija saturu kā tādu viņš atstāja uz maniem pleciem. 

Tālāk bija jāmeklē, kurš varētu palīdzēt spert nākamo soli, jo tā paša 2010. gada septembrī scenārija bāzes variants bija pabeigts.

Ir pagājuši seši gadi...

Jā, bet pagaidām mēs vēl runājam par procesa konstruktīvo daļu. Tajā brīdī vēl likās: tā ideja ir tik skaista un tik piemērota, ka vajag tikai piešķilt dzirksteli, un tālāk jau aizies kā uguns pa sausiem zariem... Nekā tamlīdzīga! Mēs ar Jāni pašā sākumā spriedām, ka filmas fundamenta uzbūvēšanai vajadzīgi maksimums trīsarpus gadi – lai saprastu, savāktu komandu, dabūtu finansējumu, lai visu izstrādātu, sagaidītu attiecīgo gadalaiku... Mēs pat modelējām, kā apiet iespējamos šķēršļus. Tas bija tāds skaists meklējumu un ilūziju laiks, kad vēl nebija piedzīvotas “realitātes remarkas”. Arī sabiedroto loks paplašinājās. Idejai ir vēl divas “kūmas”, bez kurām šis darbs nebūtu sasniedzis turpmākos “ceļa stabus” – “Latvijas Avīzes” žurnāliste Māra Libeka un Saeimas deputāte Inguna Rībena.

Jau 2011. gadā bija pirmais mēģinājums kopā ar Rīgas Kinostudijas pārstāvjiem filmas veidošanas nolūkā padarīt kaut ko vairāk. Diemžēl Rīgas kinostudijai sākās dažādas finansiāla rakstura problēmas, un tās durvis faktiski aizvērās. Bet vēl pēc gada, 2012. gadā, izdevās vienoties par tikšanos ar Gati Upmali no studijas “F.O.R.M.A” kā eventuālo filmas producentu. Un te nu varētu runāt par tādu vienu lielu “ceļa stabu”. Proti, septembrī “Latvijas Avīzes” redakcijā bija tikšanās, kurā piedalījās jau minētais Gatis Upmalis, Aleksandra Grīna mazmeita Nora Romane kā autortiesību mantiniece, un arī Libekas kundze. Ideja tika pārrunāta, balstoties uz bāzes scenāriju. Likās, ka esam vienisprātis: jāveido filma nevis tikai par romānu, bet gan par latviešu strēlniekiem kā tādiem, un visas puses atbilstoši savām iespējām pie tā strādās kopīgi, cita citu atbalstot.  Manā uztverē tas ir skaistākais brīdis, kāds visā šajā lietā tika piedzīvots.  Jo pēc tam diemžēl vairs tik skaisti nebija.

Tā doma patiešām bija cēla. Latviešu strēlnieki ir ne tikai likuši pamatus Latvijas valstiskumam, viņi ir mainījuši pasaules vēsturi – vismaz divreiz. Kāpēc mēs par to kautrējamies runāt, kāpēc mēs no tā baidāmies? Es to nesaprotu.

Varbūt viņi bija “nepareizā” krāsā?..

No vēsturiskā viedokļa raugoties, tas stāsts ir pietiekami loģisks. Ja mēs runājam par vēsturi, ja mēs runājam par filmas konstrukciju, par to, kā tas tanī brīdī visiem bija pieņemams un kā tas izskatījās, tad es gribētu teikt tāpat, kā savulaik ir teicis Kārlis Zāle par Brīvības pieminekli: “Es gribētu veidot pieminekli tādu, lai tas būtu saprotams visiem un visos laikos.” Būtībā tāds sākotnēji bija filmas veidošanas moto, vismaz manā izpratnē. Kam bija jāparādās sižetā kā galvenajām līnijām? Tās bija kolektīvās apziņas pārmaiņas Pirmā pasaules kara apstākļos. Kā radās strēlnieki un ko viņi iemiesoja, un kam lika pamatus. Kāpēc viņi bija spiesti aiziet uz Krieviju. Un kā viņi no turienes atgriezās. Pašas Krievijas notikumus atstājot citām filmām – tas ir pilnīgi cits stāsts ar fantastiskām iespējām. Bet tas uzliek milzīgu atbildību un, kā mēs redzam, jau ar iesāktā kinostāsta atbildības sloga nešanu mums necik labi nesokas.

Protams, šo vispārinājumu jāparāda personificēti. Bija iecerēts, ka šī personifikācija notiktu ar Vanagu ģimenes starpniecību, un tas vistiešākajā veidā sasaucas ar Grīna romānu. Tobrīd visi teica: jā, tā ir labi, tā ir pareizi... Likās, ka viss jau ir ar roku sasniedzams.

Vai nav tā, ka ideja nesāka slīdēt jums no rokām tieši jūsu minētajā “skaistākajā brīdī”?

Tanī brīdī es vēl neapzinājos notiekošo, bet, ar šīsdienas acīm skatoties, es pieņemu, ka jā. Droši vien, jo tas, kas drīz vien notika, bija studijas “F.O.R.M.A” komandas atsvešināšanās, varētu to saukt par pašdarbību. Viņi noslēdza vienošanos ar Grīna autortiesību mantinieci, bet beigu beigās šo vienošanos nācās lauzt. Iemesls bija tāds, ka radošā komanda, kuru pārstāvēja Gatis Upmalis un viņa piesaistītais scenārija autors Alvis Lapiņš, nevis centās attīstīt to scenāriju, kas mums jau bija, pie kura es paralēli strādāju, to pilnveidojot – tas darbs ne brīdi neapstājās, jo nemitīgi nāca klāt jauni vēsturiski fakti, radošas atziņas –, bet aizgāja pa citu ceļu. Nezinu, kāds tam bija iemesls,– varbūtu viņi vēlējās filmu vienkāršot.  

(Turpmāk vēl)      

Tavs komentārs par rakstu: