enģeļu karnīzes
    • Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieki īsā atpūtā Ziemassvētku kauju laukā.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieki īsā atpūtā Ziemassvētku kauju laukā. Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva/sargs.lv

Kādēļ kavējas «Dvēseļu putenis»? 3. daļa. Astoņas zvaigznes

Pirms apaļiem simt gadiem šajā laikā Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujās latviešu strēlnieki mainīja pasaules vēstures gaitu. Latvijas valstiskums vēl nebija pasludināts, tas notika gandrīz divus gadus vēlāk. Latvijas simtgadi sagaidot, bija skaista iecere izveidot filmu pēc Aleksandra Grīna triloģijas “Dvēseļu putenis” motīviem. Taču patlaban skaidrs, ka nākamgad filmas nebūs. Noslēdzam sarunu ar idejas un scenārija pirmā varianta autoru Valdi Keri.

Sarunas pirmo daļu lasiet šeit, turpinājumu – šeit

Valdis Keris. “Dvēseļu puteņa” ekranizācija bija iecerēta tāda, lai tas, kurš ir lasījis Grīna romānu, to arī ieraudzītu uz ekrāna – ar kauju mērogu, ar visu, kas tur ir iekšā. Protams, tas nozīmē nopietnas izmaksas.

Taču ar studijas “F.O.R.M.A” ziņu tika uztaisīts tāds “interesants” alternatīvais scenārijs Lapiņa kunga versijā, kur faktiski... Nu, es pieņemu, ka Grīns to lasot kapā apgrieztos otrādi. Tur Vanagu ģimenē nevis cits citu mīlēja, bet tās iekšienē bija vieni vienīgi konflikti, toties baltvāci Vanagu bērniem bija labākie draugi... Tur bija tādas patiešām teiksmainas lietas.

Dzintars Zaļūksnis. Savā ziņā tas atbilst mūsdienu diskursam...

Tāds velkamistu piesitiens ar psihoterapeita līdzdalību. Moderni tas ir, bet “Dvēseļu putenis” tas nav. Tāpēc arī notika tas, kas notika, un vienošanās starp Grīna autortiesību mantinieci un studiju “F.O.R.M.A” 2014. gada jūlijā tika lauzta.

Gods godam, tolaik izdevās izvairīties no lielāka skandāla, jo visas puses ievēroja vienošanos par to nerunāt.

Lieks skandāls jau nav nekāds pašmērķis. Tomēr žēl, ka tika iztērēta nauda, laiks un arī drusku tika pačakarēta ideja. Tajā pašā laikā jāsaka, ka joprojām tās pozitīvās, radošās strāvas bija dzīvas un tika domāts pat par viesrežisoru piesaistīšanu. Šajā sakarā bija sarunas ar Polijas kultūras cilvēkiem –, jo tuvākā valsts, neskaitot Krieviju, kur šobrīd ir gan mūsdienīga pieredze, gan spēcīgas tradīcijas batāliju filmu uzņemšanā, ir tieši Polija. Konkrēti varam runāt par filmu “Kauja par Varšavu 1920” (2011. gads, oriģinālā: Bitwa warszawska 1920, režisori: Jerzy Hoffman, Andrzej Kotkowski, Łukasz Kośmicki). Tajā virzienā radās zināmas iestrādnes. Tiesa, mums arī ar Rolandu Kalniņu bija saruna – vai viņš tomēr negribētu uzņemties šo darbu. Atceros, tanī brīdī tāda kā blāzma pārslīdēja viņa vaigam, tomēr viņš teica: nē, laikam jau ir par vēlu...

Bet runājot par to, kā filma varētu izskatīties, kādi tur varētu būt kaujas skati un tā tālāk,– tika patiešām detalizēti pētītas strēlnieku atmiņas. Tur ir fantastisks audio un vizuālais interpretējamais materiāls! Piemēram, tas brīdis, kad Ziemassvētku kaujās strēlnieku ķēdes pēc divām sarkanām raķetēm cēlās pirmajam triecienam, – skats esot bijis tāds, ka Tīreļu purvs pārvēršas jūrā, jo ceļas vilnis aiz viļņa baltos maskēšanās tērpos un plūst pēkšņi pāri purvam uz vācu pozīcijām. Sākumā klusmā – un tad pievienojas kaujas sauciens, un tad pievienojas ieroči... Tā skaņa esot bijusi – es teikšu tā, kā vecie strēlnieki teikuši,– īpatnēja kara simfonija. Mēģināt to dabūt uz ekrāna – tas, protams, būtu izaicinājums, bet, ja tas izdotos, tad tas būtu kaut kas neiedomājams. Zinot, ka filmai tika piesaistīta arī pietiekami slavena, talantīga komponiste Lolita Ritmane, domāju, ka tas būtu iespējams. Tikai jautājums, vai kāds to grib paveikt, vai arī grib, tā teikt, atprečot piešķirto naudu.

Tātad strāvas joprojām virmoja un varianti tika meklēti. Šo meklējumu iespaidā notika arī tikšanās ar scenāristi Māru Svīri, bijām pie viņas aizgājuši kopā ar Māru Libeku – domādami, ka viņa, izmantojot savu pieredzi, varbūt varētu palīdzēt attīstīt scenāriju. Svīre paņēma izlasīt scenāriju, kas tanī brīdī bija,– jāsaka, bija jau diezgan daudz –, un pateica, ka galīgo atbildi dos mazliet vēlāk. Ja jā, tad ar kādiem nosacījumiem un tā tālāk. Tā tas palika, un... Godīgi sakot, ja skaistākais brīdis bija tā tikšanās 2012. gadā “Latvijas Avīzē”, tad lielākais šoks man bija tad, kad es 2015. gada februārī uzzināju, ka tiek rīkota preses konference, kurā projektam ir jauns producents – Dzintars Dreibergs –, kurš prezentē jaunu radošo komandu. Kinocentrs ar Dreibergu 2014. gada decembrī ir noslēdzis līgumu, piešķirot 200 tūkstošus eiro. Un scenārija autore ir – kā jūs domājat? – Māra Svīre! Ko lai te saka? Piezīmju grāmatiņā es tur ierakstīju klāt skarbu vārdu, bet tagad saprotu, ka nevajag tā ļauties emocijām. Protams, te ir daudzas dīvainības, kas izskatās slikti. Kaut vai tas, ka nekāda atkārtota saruna starp mums nenotika – tad viņa būtu pateikusi, ka nē, ka viņa nepiedalās, vai ka viņa rakstīs savu scenāriju un tas noteikti nebūs līdzīgs manējam. Lai nebūtu ētiska un arī juridiska rakstura domstarpību.

Oficiāli neviens tā arī nav mani iepazīstinājis ar Svīres kundzes scenāriju, bet pieejamā neoficiālā informācija liecina: tas faktiski ir vienkāršots pamatscenārija variants – bez šaubām, ar dažām atšķirībām, bet arī ar ļoti daudzām kopīgām iezīmēm.

Man patiešām žēl, ka tāds cienījams cilvēks, kas noteikti paliks mūsu kino mākslas un literatūras vēsturē, ir šādi rīkojies.

Kā būtu teicis klasiķis, “ņēma un uzmeta”.

Nu, jā. Bet tajā pašā laikā, lai cik tas jocīgi nebūtu, bija arī zināms gandarījums – par to, ka ideja turpina dzīvot par spīti visam, ar ko ir bijis jāsaskaras. Neskatoties uz pretestību no dažu kino mākslas nozares pārstāvju puses, kas varētu būt atsevišķas sarunas temats. Lai nu kā, joprojām ir cerība, ka filma par strēlniekiem un dvēseļu puteni būs. Tikai būtu skumji, ja tā beigu beigās izrādītos pavisam citā līmenī, nekā sākotnēji tika iecerēts.

Idejiskā līmenī?

Gan idejiskā, gan arī tīri skatāmības ziņā. Ja mēs uz ekrāna tomēr gribam Grīna daiļrades noskaņu, tad jāievēro lietas, ko Grīns savā daiļradē ir izmantojis, kas viņam ir bijušas tuvas. Jābūt vērienīgajām un brīžiem savā realitātē pat dzīvnieciski brutālajām kaujas ainām, ir jābūt mīlestībai pret dzimteni, pret tautu, ir jābūt mīlestībai un uzticībai ģimenē – kā tas Grīna darbā ir Vanagu ģimenē. Un ir jābūt arī tādām lietām, kas specifiskas Grīna spalvai, proti, viņš tomēr ir bijis ar noslieci uz misticismu. Tas izpaužas ne tikai “Dvēseļu putenī”, tas izpaužas arī “Zemes atjaunotājos”, “Strēlnieku stāstos”, atmiņās par Eiženu Finku. Visā tajā darbā ir jāieliek Grīna know-how, lai tas patiešām būtu ne tikai stāsts par strēlniekiem, lai tas tomēr būtu arī Grīns. Un to ar pliku roku nevar izdarīt.

Latviskais mistiskais reālisms?

Tas ir labs nosaukums! Jā, domāju, ka Grīnam tāds varētu patikt.

Taču galvenā atšķirība starp jūsu un citiem konceptiem, manuprāt, ir episkums. Jūs gribat, lai filma saglabātu strēlnieku episkumu, viņu lomu, kas sniedzas pāri laikam un cilvēkiem...

Jo viņi tādi arī ir! Nevajag to visu trivializēt: sak, paaudžu konflikts plus plastmasa, un visi skatīsies vaļā mutēm. Runājot par strēlniekiem un vēlreiz atgriežoties pie Ziemassvētku kaujām, jāsaka, ka strēlnieki patiešām paveica izcilu varoņdarbu. Bez artilērijas sagatavošanas uguns, -25...-30 grādu salā, tikai ar vieglo strēlnieku ieroču palīdzību pārraut smagi nocietinātu aizsardzības līniju purvā... Pēc tam krievu ģenerāļi bija veduši ārzemju militāros speciālistus rādīt, kas pārrāvuma vietā ir paveikts, un viens francūzis bija teicis: te pāri ir gājuši vai nu dievi, vai velni, jo cilvēka miesai un nerviem nekas tāds nevar būt pa spēkam! Tas, kā latviešu strēlniekus pēc tam vērtēja, piemēram, itāļu laikrakstos, – tas arī ir diezgan daiļrunīgi. Doma ir bijusi tāda: nu, cik tad vērts ir latviešu strēlnieks? Tik, cik viņš pats sver zeltā! To mēs nedrīkstam aizmirst. Jāpatur prātā arī tas, KĀPĒC strēlnieki bija spiesti aiziet uz Krieviju. Arī par to ir daudz dažādu spekulāciju, arī visnotaļ cienījami cilvēki ir izteikušies, ka mēs tur esam aizgājuši “sūdus vārīt”. Nu, ja Latvijas valsts pamatu likšana ir “sūdu vārīšana”...

No otras puses: ja laiks prasīja “vārīt sūdus”, lai taptu neatkarīga Latvija, tad kāpēc to nedarīt?

Tieši tā! Jo, godīgi sakot, nekādu variantu nebija. Ja Krievijā būtu uzvarējusi kontrrevolūcija un būtu atjaunota monarhija, tiktu atjaunota vienota un nedalāma Krievijas impērija, un nebūtu nekādas Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas. Latviešu strēlnieki nosargāja revolūciju Krievijā un nosargāja Latvijas neatkarību. To ir atzinuši pietiekami daudzi vēsturnieki, tostarp strēlnieku laikabiedri. Tā ir diezgan zināma vēstures lappuse.

Bet ir vēl viena, mazāk zināma vēstures lappuse, un arī par to ir jārunā. Proti, tas pirmais latviešu strēlnieku ieguldījums pasaules vēsturē ir tāds, ka viņi neielaida vāciešus Rīgā jau 1916. gadā. Ludendorfam un Hindenburgam bija ļoti konkrēts plāns: ieņemt Rīgu un virzīties tālāk uz Petrogradu, līdz ar to radot jukas Krievijā un faktiski Krieviju sagraujot, un tad savus spēkus no austrumiem pārsviežot uz Rietumu fronti. To apstiprina arī vēstures avoti. Piemēram, tā laika Liebritānijas militārais atašejs Krievijā ģenerālmajors Alfrēds Nokss savā dienasgrāmatā raksta: 1915. gada rudenī krievu virsnieki viņam ir ziņojuši, ka ienaidnieka tuvošanās Petrogradai nenoliedzami izraisītu revolūciju, un tāds pavērsiens sagrautu valsti. Arī Pirmā pasaules kara pētnieks Deivids Stīvensons ir rakstījis par to, ka, sākot ar 1915. gada rudeni, attīstot panākumus, ko Vācija guva Austrumprūsijā, Mazuru un Augustovas kaujās, Ludendorfs vērsa ofensīvu pret Baltiju, tiecoties iekļūt dziļāk Krievijā. Faktiski šis plāns īstenojās – tikai drusku vēlāk. Vācieši iegāja Rīgā 1917. gada septembrī, un Petrogradā mēnesi vēlāk notika revolūcija. Bet Vācija tad jau bija pazaudējusi laiku un iniciatīvu, jo bija radīti politiski priekšnoteikumi, lai karā arvien intensīvāk iesaistītos Savienotās Valstis: 1918. gada janvārī Francijā ieradās pirmais ekspedīcijas korpuss. Ja vācieši Rīgu būtu ieņēmuši divus gadus ātrāk, kā beigtos Pirmais pasaules karš, kā tagad izskatītos pasaules karte, mēs varam tikai zīlēt.

Bet latviešu strēlnieku pulki bija tās astoņas zvaigznes, kas nosargāja pieejas Rīgai, un tā viņus nosauca nevis kāds pašmāju dzejnieks, bet gan niknākais ienaidnieks, Pauls fon Hindenburgs, kas tajā laikā bija Vācijas ģenerālštāba priekšnieks un vēlāk kļuva par Vācijas prezidentu.

Mums tas ir jāapzinās. Mums tas ir jāstāsta citiem. Tādas iespējas ietekmēt pasaules likteņus latviešiem nav bijusi nedz pirms, nedz pēc tam. Strēlnieki lielā mērā izšķīra Pirmā pasaules kara iznākumu, un to mēs nekad nedrīkstam novērtēt par zemu.

Tavs komentārs par rakstu: