• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Anarhofeministu plakātsAnarhofeminisms: Nāvi kapitālismam, nāvi patriarhālismam! Plakāts no: autonomies.org

Kāpēc notiek tā, kā notiek, jeb Pasaule pamazām ieslīgst anarhijā II

(Noslēgums, sākumu sk. šeit

Atgriežoties pie Vācijas kancleres Angelas Merkeles (Angela Merkel) solījuma, kā pirmais jāpiemin anarhoprimitīvisms. Šā virziena karogs ir divkāsains, sadalīts pa diagonāli. Puse melna, otra puse – zaļa. Šķiet, jūs jau nojaušat, par kādu primitīvismu ir runa, un pilnīgi iespējams, ka jūsu acu priekšā jau uzausis zviedru jumpravas Grētas Tūnberjas (Greta Thunberg) svētā niknumā saveršķītais ģīmītis. Jā, tā ir tipiska anarhoprimitīvista jeb zaļā anarhista seja.

Dzintars Zaļūksnis

Zaļais anarhisms ir viens no šobrīd populārākajiem – un progresīvākajiem – anarhisma virzieniem, kurš ir ļoti neuzkrītoši un tajā pašā laikā nesaraujami savīts ar globālo zaļo kustību kā tādu.

Labējais «zaļums»

Vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā zaļo kustības pieturējās visai kreisam kursam, kurpretim pašlaik ir beigusies to kapitalizēšanās, t.i., vides sargi ir pārvietojušies uz izteikti labējo flangu, lai gan joprojām publiski sevi mēdz dēvēt par centristiem (sak, zaļā krāsa ir gaismas spektra pašā viducī).

Zaļo anarhistu jeb anarhoprimitīvistu spēks ir viņu neapšaubāmi pievilcīgajos un grūti apstrīdamajos lozungos, pret kuriem sarežģīti izstrādāt sabiedriski pieņemamu pretargumentāciju. Jebkuru diskusiju viņi pacenšas pārcelt uz vides aizsardzības platformu, kur jūtas kā zivis ūdenī – te zaļos anarhistus nekas neierobežo, toties viņu oponenti tiek apriori apcirpti.

Tāpēc anarhoprimitīvistu metodes labprāt pārņem arī politiskie spēki, kuriem ar viņu idejām it kā nav nekāda sakara. Latvijā to parāda kaut vai mūžīgā cīņa pret obligātā iepirkuma komponeti (OIK), kuras aizstāvjiem atliek tikai stingri turēties zaļā anarhisma pozīcijās, un visi racionālie argumenti no šīs problēmas atlec kā nebijuši.

Jāpiebilst, ka tieši no anarhisma ir atzarojies vēl viens radniecīgs virziens – sociālā ekoloģija, kura vides aizsardzības anarhistiskos iedīgļus pakāpeniski uzpotē sociālajiem procesiem. Sociālie ekologi noliedzoši izturas pret tehnoloģisko attīstību, turklāt bieži vien klaji ignorējot faktus, kas neiekļaujas viņu teorijās. Piemērs – aplamais (vismaz zinātniski apšaubāmais), bet ārkārtīgi populārais viedoklis par elektroautomobiļu draudzīgumu un dīzeļdzinēju kaitīgumu, ir sociālo ekologu kolektīvais darbs.

Taisnības labad jāatzīmē, ka sociālie ekologi itin veiksmīgi kritizē ne tikai tradicionālo ekonomiku un socioloģiju, bet arī arī paša anarhisma novecojušās formas, uzskatot, ka tās pārāk lielu uzmanību pievērš ekonomiskajiem un politiskajiem jautājumiem. Zaļo panākumi sabiedrības apziņas pārveidē liecina, ka anarhoprimitīvistiem ir pamats uzskatīt: tieši viņu izvēlētā taktika ir tā veiksmīgākā. Vismaz tik ilgi, kamēr izdodas nomaskēt zaļo anarhistu galveno mērķi – “atgriešanos savvaļā”, atkalpavienošanos ar dabu.          

Anarhijai ir sievietes seja

Klusās pārliecināšanas taktikas priekšrocības parāda arī pārējie divi mūsdienās ļoti ietekmīgie anarhijas virzieni – anarhofeminisms un kvīranarhisms. Anarhofeminisms un tā melni violetais karogs ir senākais no mūsdienu anarhijas trim vaļiem un ir radikāla feminisma un anarhijas sintēze. Anarhofeminisms ir radies jau 19. gadsimta nogalē un – ņemot vērā to, ka sieviešu līdztiesības jautājums līdz pat 21. gadsimta sākumam bija un palika visai aktuāls –, pamazām ir izšķīdis gandrīz visās sociāli aktuālajās problēmās un nu jau tradicionāli tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem, meklējot šo problēmu risinājumus. Līdz pat tādiem pārspīlējumiem, kā mēģinājumi Eiropas Savienības līmenī ieviest īpašas sieviešu kvotas likumdevējā un izpildvarā.

Interesants ir kāds paradokss, kurš mūsdienās ir tik ļoti izvirzīts fokusā, ka tā kontūras ir izplūdušas un miglainas. Proti, koncentrējoties uz dzimumu līdztiesības jautājumu, viens no dzimumiem (vīriešu) tiek arvien vairāk diskriminēts, bet, lai tas nebūtu uzkrītoši, dabas noteiktais dzimuma jēdziens tiek aizstāts ar sociāli psiholoģisku gendera jēdzienu.

Tieši anarhofeministi ir tie, kas ideoloģiskā līmenī noliedz tradicionālās dzimumu (genderu) lomas un no tām izrietošos priekšstatus par ģimenes attiecībām un bērnu audzināšanu. Cik uzmācīga un ietekmīga ir anarhofeministu propaganda, šķiet, nebūs īpaši jāskaidro.

Varavīksnes anarhija

Jo vairāk tāpēc, ka zem melni purpurkrāsas karoga (varianti: melna/varavīksnes karoga, melnas/purpurkrāsas zvaigznes) rokrokā ar anarhofeministiem darbojas kvīranarhisma (queer-anarchism) kopība.

Kvīraharhisms anarhiju ir apvienojis ar radikālākajām kvīrkustības idejām. Kvīrs (angļu: queer) ir apkopojošs termins, ko modernajā pasaulē izmanto, lai apzīmētu seksuālā un gendera mazākuma pārstāvjus, kas neatbilst heteroseksuālajai identitātei. Vārda queer izcelšanās nav īsti skaidra, taču tas uzkrītoši atgādina latīņu quirites, ar ko senajā Romā apzīmēja pilntiesīgos romiešus.

Šodien jēdzienā kvīrs bieži vien tiek ietilpinātas arī netradicionālas (t.i., anti-heteronormatīvas un anti-homonormatīvas) identitātes un pārliecības. Savos pirmsākumos modernais vārds kvīrs nozīmēja savāds vai savdabīgs un anglosakšu zemēs tika izmantots, lai aizvainotu cilvēkus, kuri izjūt tieksmi pēc sava dzimuma cilvēkiem. Tomēr astoņdesmito gadu beigās kvīraktīvisti – tostarp kvīranarhisti – sāka šā vārda sociāli psiholoģiskās reabilitācijas kampaņu. Visjaunāko laiku vēsture ir pierādījusi, ka izvēlētā – anarhistiskā, provokatīvā un politiski radikālā – taktika ir bijusi apbrīnojami veiksmīga.

Šodien kvīri – cilvēki, kas sludina atteikšanos no tradicionālajām dzimumu (genderu) identitātēm un mudina meklēt alternatīvas,– lielākajā daļā Rietumu civilizācijas valstu var darboties pilnīgi atklāti un pat gūt plašu popularitāti. Piemēram, viņu kustības organizētie praidi (no angļu: pride – lepnums, arī lauvu bars) kļuvuši par neapstrīdamu realitāti pat diezgan konservatīvi noskaņotās sabiedrībās.

Kā tas darbojas? Mazliet paanalizējiet parakstu vākšanu vietnē manabalss.lv par partnerattiecību reģistrēšanu. Desmit tūkstoši cilvēku būtībā ir parakstījušies par to, lai tiktu izveidota tiesiska aizsardzība visiem – arī heteroseksuāliem – nelaulātiem pāriem. Taču pavērojiet – ir pamatotas aizdomas, ka tagad iniciatīvu pārņems kvīranarhisti, un diskusija tiks reducēta uz viendzimuma pāru attiecību legalizēšanu. Galu galā – naturālajiem pāriem taču nav sava politiskā lobija, un arī tradicionālo vērtību aizstāvju propagandas kanāli zaudē cīņā pret kvīrkustības pērkondimdošajiem ruporiem.  

Kā redzat, aplūkotie trīs anarhijas virzieni – anarhoprimitīvisms, anarhofeminisms un kvīranarhisms – 21. gadsimta trešā gadu desmita sākumā jau ir stabili iegūluši apziņā arī tiem cilvēkiem, kuri droši vien apvainotos, ja mēs viņus nosauktu par anarhistiem.

Būtībā tas ir globāla mēroga politisks, sociāls, psiholoģisks un arī antropoloģisks eksperiments, kura vēriens, šķiet, ir salīdzināms ja nu vienīgi ar Jaunās pasaules konkistu (spāņu: conquista), kristīgo inkvizīciju, boļševiku doktrīnu vai visas pasaules liberalizāciju, bet, piemēram, Islāma valsts ambīcijas uz šā fona vienkārši nobāl.

Iespējams, tā arī ir globālā anarhistiskā revolūcija, kas notiek tur, kur tai ir vislielākās iespējas gūt panākumus,– cilvēku apziņā.         

Tavs komentārs par rakstu: