• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Trīs gumijas pīlītes uz pakāpieniemKapitālistiskas personas

Kapitālistiskā seksa rokasgrāmata jeb Latviešu tautas smagais ceļš uz vienkāršām patiesībām

Dzintars Zaļūksnis

Vispirms par to, kas NAV kapitālisms.

Kapitālisms nav ideāls.

Kapitālisms nav izdomājums.

Kapitālisms nav akmenī cirsts tēls.

Kapitālisms nav nelokāms alvas zaldātiņš.

Kapitālisms nav amerikānis, brits, austrālietis vai francūzis.

Kapitālisms pats par sevi ir kosmopolītiska[1], tomēr amorfa[2] padarīšana. Pamatos būdams visur vienāds, tas nemanāmi pielāgojas tās valsts formai, kurā atrodas.

Vai Kanādā un Japānā ir kapitālisms? Dīvains jautājums.

Vai Spānijā, Grieķijā, Vācijā ir kapitālisms? Bez šaubām, ir.

Vai Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā ir kapitālisms? Ir, ir, kur nu šis paliks.

Vai Argentīnā, Polinēzijā, Indonēzijā, Zimbabvē ir kapitālisms? Pavisam noteikti.

Vai visur tas ir vienāds? Kur nu!

Kapitālisms, protams, nav tikai nauda un tirgus. Tāpēc ir aplami domāt, ka kapitālisms ir, piemēram, ASV dolārs[3]. Tas ir pliekani un nepareizi. ASV dolārs, bez šaubām, ir kapitālisma jaunākais bračka, taču tikai bračka.

Taču par spīti kapitālisma krāsainībai tas dziļākajā būtībā ir ļoti primitīvs. Tieši primitīvismā slēpjas kapitālisma spēks.

Kādas tikai teorijas nav izgudrotas, lai pamatotu kapitālisma zemiskumu un īslaicīgumu! Komunisms[4] vien ir ko vērts. Mēs bijām tur, komunisma pasaulē. Kā saka, nektārs gar ūsām tecēja, tur to nosmēla mazi sarkani maitas ar zvaigznēm pierē un sirdīs – un tā tālāk. Mums labpatīk domāt, ka neviens no zvaigžņotajiem maitām nebija latvietis.

Tad pēkšņi tauta pamodās, un sākās kapitālisma pasaka.

-------------------------------

Reiz sensenos laikos – tik senos, ka jau ir aizmirsti tālaika īstie varoņi un nelieši – kāds liels un gudrs cilvēks ielika mūsu lūpās teiksmainus vārdus: „Kaut pastalās, bet brīvi.” Šos kvēlos vārdus skandēdami, visi iesoļoja tirgū. Nemaz nebija ilgi jāgaida, un vēlēšanās piepildījās, turklāt tieši tādā secībā, kādā tika izteikta: papriekš cilvēki dabūja pastalas, tad – pārējo. Ko nu katrs saprot ar brīvību. Toties pastalas ir īstākas par īstu. Proti, kopumā tā ir pasaka ar laimīgām beigām.

-------------------------------

Kāda morāle? Kapitālisms tev pārsvarā dod precīzi to, ko tu prasi. Teorijas sola, kapitālisms dod. Tā tas ir, un pagaidām pie tā paliksim. Starp citu, kapitālisma konkrētības un tiešuma dēļ arī dažādiem trešās takas[5] meklētājiem nav īpaši sekmējies.

Saskaroties ar skarbo dzīves īstenību [lielākoties – cilvēciskajām vājībām], visas teorijas, ar kurām daži nesaprātīgi indivīdi mēģina sagraut kapitālismu, pašas sašķīst gabalu gabalos, atduroties pret praktiskā kapitālisma klinti. Varbūt izņemot anarhiju[6], kuras piekritēji, redzēdami citu teorētiķu drosmīgā neprāta bēdīgās sekas, ir aplam piesardzīgi un pārsvarā ņemas pa krūmiem. Taču, ja būs tāda iespēja, noteikti izgāzīsies arī viņi.

Kapitālisms vispār nav nekāda teorija. Kapitālisma pēc teorijas var iet uz poda. Arī tās teorijas, kas, labu gribēdamas, mēģina kapitālismu aizstāvēt. Kapitālismam nekādi aizstāvji nav vajadzīgi.

Vienīgā pārgudrā lieta, ko kapitālisms ciena, ir entropija[7]. Tāpēc kapitālisms ļauj enerģijām cirkulēt šurpu turpu, krustām šķērsām, iekšā un ārā, un beigu beigās izrādās, ka šis šķietamais haoss ir vienīgā noturīgā lietu kārtība, kāda iespējama. Protams, pa to starpu galvenās enerģijas plūsmas jau kāds ir piesavinājies, bet tas ir pārāk sarežģīts jautājums, lai to nopietni apspriestu bez iepriekšējām zināšanām.

Kapitālismam nepatīk lauzīt galvu. Toties kapitālisms, būdams prasts kā runkulis, var – realitātē nevis iedomās – sagādāt gan pārspīlētu bagātību, gan baisu nabadzību. Tā ir kapitālisma vara.

Kapitālismam ar harmoniju ir tikpat liels sakars, kā velosipēdam ar reaktīvo dzinēju.

Kapitālisms ir brutāls kā miets, un, kā zināms, pret mietu var iet tikai ar mietu, turklāt jābūt gatavam kārtīgi norauties. Ļoti daudzi jau ir norāvušies.

Tāpēc ļoti daudzi ienīst kapitālismu. Parasti ir tā: jo dziļāka krīze[8], jo vairāk sarodas kapitālisma nīdēju. Kad grūtības ir pāri, lielākā daļa nīdēju salien atpakaļ pa kaktiem un nokaunās – līdz nākamajai reizei.

Lai nu kā, atzīsim godīgi: normālam [mēreni gudram, mēreni alkatīgam, mēreni cieņpilnam] cilvēkam patiešām kapitālismu nav nedz īsti par ko mīlēt, nedz arī īsti nav par ko nīst. Kaut vai tāpēc nevajag kapitālismu vainot visās nelaimēs. Nevajag! Kāds nu tas ir, tāds ir. Vēsture un ikdiena rāda, ka cilvēka dabai kapitālistiskā lietu kārtība acīmredzot ir īsti piemērota. Vismaz līdz šim pēc visiem sociālajiem eksperimentiem un laišanās pa pieskari eksperimetētāji un bēgļi ir rātni atgriezušies tā paša kapitālisma siltajā un mitrajā klēpī.

Kas nu ir, tas ir. Kapitālismā var dzīvot visu mūžu, bet tā arī nesagaidīt, kad tas iestāsies, jo kapitālisma iedomātā seja ļoti stipri atšķiras no tā patiesā viepļa.

Kapitālisms ir kā Godo. Tu viņu gaidi un gaidi, bet viņš nenāk un nenāk. Un tad Godo vietā ne saukts, ne aicināts nāk Poco. Sākumā viņš tev vienkārši nepatīk. Pēc tam kaitina. Bet tad tu sāc pie viņa pierast. Beigu beigās tu esi ar mieru pieņemt, ka tas ir sen gaidītais Godo, kurš, starp mums runājot, tā arī nekad neatnāk, jo patiesībā ir Poco.[9]

Vārdu sakot, nesāksim tagad spriedelēt par to, kā būtu jābūt, ja būtu bijis tā, kā mums gribētos, lai būtu bijis. Skaidrs tas, ka praksē ideāla sabiedriskā iekārta nekad nav uzbūvēta, tādas nekur nav pašlaik un – ļoti ticams – nebūs arī pārskatāmā nākotnē.

Pēdējos divsimt gados ir bijušas visādas iedomas, daži ir mēģinājuši tās ieviest dzīvē, ir veiktas pat plašas sabiedriskās pārgrupēšanās, un brīžiem ir licies – re, kā rullē! Taču dīvainā kārtā allažiņ ir sanācis, ka nekur tālu no kapitālisma neviens nav ticis. Tas nav un nevar būt nejauši. Tāpēc diezin vai būs pareizi lāpīt pasauli, kaļot grandiozus plānus kapitālisma iznīdēšanai. Pret teorijām kapitālismam ir gandrīz pilnīga imunitāte[10].

Savukārt tiešā konfrontācijā, vienkārši miets pret mietu! – kapitālisms allaž ir piedauzījis jebkuru pretinieku. Tas nozīmē, ka kapitālisms ir arī varens kauslis. Bet neprātīgi kaušļi cilvēkiem dziļi sirdī vienmēr ir patikuši. Tātad atkal secinājums: kamēr cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, kapitālisms ir tas, kas spēj viņu apmierināt vislabāk. Ja nekas cits, tad pati cilvēka daba neļauj atteikties no kapitālisma.

Tāpēc varam konstatēt, ka kapitālisms šobrīd ir tik stabils, cik vien stabils var būt kāds mūžam mainīgs un precīzi neaprakstāms lielums. Nu, teiksim tā: kapitālisms ir vismaz tik stabils, cik stabila ir pasaules nauda.[11]

Tāpēc labāk mēģināsim saprast, kādēļ mūsu varas nesēji ir izvēlējušies ieviest un uzturēt tik arhaiskas[12] formas kapitālismu, kāds pastāv šeit, Latvijā, 21.gadsimta pirmajā pusē. Viņi to sauc par liberālismu[13]. Pašmāju ideologi pat liek pieņemt, ka Latvijas modeļa liberālisms ir vienīgā iespējamā kapitālisma forma. Protams, tas ir aplam. Tie ir sasodīti maldi. Kapitālisms, kā jau konstatējām, ir netverams un tāpēc ārkārtīgi daudzveidīgs.

Turpretim liberālisms ir tikai teorija. Turklāt klasiskais liberālisms pats par sevi ir maķenīt novecojis, maķenīt apbružājies un – diezgan smagā formā saslimis ar konformismu.[14] Pielāgošanās, pats par sevi saprotams, liecina, ka liberāļi nav nekādi siekalzaķi. Spēja mainīties apstākļu ietekmē ir gudru cilvēku pazīme.

Tāpēc pat kaislīgākie Rietumu liberāļi atzīst, ka ir gadījumi, kad liberālisms neglābj. Piemēram, ekonomiskās krīzes. Veiksmīgi tās pārvarēt iespējams tikai tad, ja diezgan smagā veidā procesos iejaucas no liberāļu puses visumā nievātā valsts. Par krīzēm mēs vēl runāsim. Pagaidām tev jāielāgo viens. Proti, tev jāsamierinās ar to, ka krīzi nav iespējams novērst. Taču tu vari iemācīties ar krīzi sadzīvot.

Normālā gadījumā liberālisms darbojas apbrīnojami labi. Nelaime tā, ka krīzes nāk biežāk nekā normāli gadījumi. Tāpēc liberālisms tīrā veidā ir, maigi izsakoties, aprobežots skatījums uz lietu kārtību. Tomēr tam ir kāda īpašība, kuras dēļ mūsu politiķi ir izvēlējušies tieši klasisko liberālismu un cenšas pielāgot to mūsu valstij. Proti, liberālisms à la Latvia[15] dažiem sagādā lielu naudu un pastāvīgu seksu. Un, kas ir sevišķi kaifīgi: kamēr pārējie to nesaprot, nekas nemainās, un, ja arī saprot, bet nesāk vicināt dūres, arī nekas nemainās. Ir piķis un ir sekss! Ar 100% garantiju!

Bet profesionālo politiķu vislielākā bauda slēpjas kādā elementārā aprēķinā. Proti, tie, kam ir sekss un nauda, allažiņ būs gatavi maksāt politiķiem, lai šo kaifīgo stāvokli saglabātu. Politiķus tas apmierina arī tāpēc, ka būtībā viņi ir diezgan kūtri radījumi, bet saglabāt esošo stāvokli vienmēr ir daudz vieglāk nekā ko nebūt mainīt. Nav jābrīnās, ka jaunās un naivās Latvijas tautas vadoņi tik bieži izmanto sazin no kuras pažobeles izvilktu vulgāri liberālu lozungu "valsts jāvada kā Firma". Viņi patiešām tā domā.

Viņi ir pārliecināti, ka Latvijas valsts ir reģistrēta kaut kādā augstākā Uzņēmumu reģistrā, ka šai valstij ir sava Uzraudzības padome, valde, rekvīzīti[16] un ierobežots īpašnieku loks. Tātad politiķiem jāgādā, lai šie SIA-valsts īpašnieki (vai AS-valsts akcionāri) saņemtu to, kāpēc vispār tiek veidots normāls kapitālistisks uzņēmums,– peļņu.

Pats par sevi saprotams, ka tauta neietilpst uzņēmuma īpašnieku lokā, tāpēc rodas zināma spriedze.

No vienas puses ir konstitūcija – Satversme, kura tautai piešķir varu (bet, atzīsti nu savu zaudējumu,– nepadara tautu par valsts īpašnieci!). No otras puses ir konkrēti cilvēki, kas, būdami tautas daļa, varu cenšas izmantot pēc savas saprašanas un nedaloties ar pārējiem. Viņi sevi uzskata par tautas labāko daļu. Ja pārrēķinām naudā, tā tas noteikti arī būs. Un kā tad vēl iespējams pārrēķināt? Vismaz tautai nekāda cita metodika netiek piedāvāta. Taču neskriesim ratiem pa priekšu un nesteigsimies pelt vai skaidrot to, ko vēl neesam pat definējuši. Jā, jā. Vispirms mēģināsim kapitālismu definēt.

Ar definīcijām vajadzētu sākt vienmēr. Tad jūsu draugi un pretinieki nevarēs aizbildināties: sak, mēs runājām par dažādām lietām. Sorrī.

Tātad. Kapitālismu mēs varam definēt dažādi.

Ideoloģiski pareizi un ideoloģiski nepareizi.

Ar mīlestību un ar naidu.

Teorētiski un praktiski.

Piepacelti un piezemēti.

Birokrātiski un radoši.

Gudri un stulbi.

Veicis slalomu starp visiem šiem lipīgajiem stabiem, es personīgi piedāvāju šādu formulu:

Kapitālisms ir tāda sabiedriska iekārta, kas par tirgū pieņemtu samaksu nodrošina dažādu un visaptverošu seksu – gan indivīdam, gan sociālajām grupām, gan valstij kopumā, un arī starpvalstu attiecībās.

Definīcija ir definīcija, tā mums vēl ir jāpierāda, tāpēc apsolu, ka, piemēram, par seksu turpmāk runāsim daudz. Šīs runas būs vairāk vai mazāk vispārīgas, tātad teorētiskas. Taču kapitālisms NAV teorija, tāpēc vissvarīgākā ir otrā, praktiskā puse. Un praksē mums ir jācenšas saprast, kā – bitīt matos! – tas viss darbojas. Jeb, citiem vārdiem sakot: kā es – tieši es un neviens cits! – kapitālismā varu sākt jaunu un gaišu dzīvi?

Ja mēs nespētu atbildēt uz šo jautājumu, teorētiskajiem prātojumiem nebūtu lielas nozīmes. Tad tā būtu tikai viegla gurķošanās.

Jāsaka, par laimi, šiem prātojumiem tomēr ir nozīme. Tāpēc ka atbilde uz praktisko jautājumu ir pilnīgi acīmredzama.

Rau, kāda tā ir: lai sāktu jaunu un gaišu dzīvi kapitālisma apstākļos, jāsāk ar vieglāko un vienkāršāko.

Kapitālisms pats par sevi ir iekārtots ļoti viegli un ļoti vienkārši. Kā jau relatīvi vienkāršai sistēmai kapitālismam ir savas – diezgan primitīvas, tāpēc stabilas – stiprās un vājās vietas.

Proti, kapitālismam visvairāk atbilst cilvēka dabiskie, tātad zemākie instinkti. Sevišķi sekss.

Par to, kā jau teicu, mēs vēl daudz runāsim. Bet sākumā atteiksimies no dažām liekām leksikas vienībām.

(Turpinājums šeit)


[1] Kosmopolītisms – no grieķu: κοσμοπολίτης, kosmopolitis, pasaules pilsonis – pasaules pilsoņa redzējums, vispārcilvēcisko vērtību stādīšana virs atsevišķas nācijas interesēm. Pirmais sevi par kosmopolītu pasludināja sengrieķu kiniķu skolas filosofs Sinopes Diogēns (Διογένης ό Σινωπεύς, apm.412.p.m.ē.-323.p.m.ē.).

[2] Amorfs – sengrieķu: ά΄μορφος, amorfos, nejēdzīgs, neglīts, apkaunojošs, bezformīgs – fizikā: ciets, taču bez kristāliskā režģa, tāpēc lēnām maina formu apkārtējās vides ietekmē; pārnestā nozīmē: izplūdis, bez formas, nenoteikts.

[3] ASV dolārs – angļu: United States dollar, grafiskā zīme: $, bankas kods: USD; nosaukums cēlies no vācu: Taler – Amerikas Savienoto Valstu naudas vienība, galvenā pasaules rezerves valūta. Faktiski ASV dolārs ir privātu banku tresta – Federal Reserve System (Federālo rezervju sistēmas) – emitēta parādzīme, ko valsts nenodrošina ar zeltu vai kādu citu segumu.

[4] Komunisms – latīņu: communis, kopīgs – sabiedrības organizācijas forma, kuras pamatā ir sabiedrisks īpašums – pretēji kapitālismam, kas balstās uz privātīpašuma. Komunisms ir visu pirmatnējo sabiedrību organizācijas forma. Jaunākajā vēsturē pirmo reizi termins komunisms parādījās 19.gadsimta četrdesmitajos gados, ienākot apritē no franču valodas. Jēdziens komunisms nostiprinājās pēc tam, kad Vācijas ebreju politekonomists un sociologs Kārlis Markss (Marx, Karl Heinrich, 1818-1883) un vācietis, filosofs un uzņēmējs Frīdrihs Engelss (Engels, Friedrich, 1820-1895) publicēja savu brošūru „Das Manifest der Kommunistischen Partei“ („Komunistiskās partijas manifests”, 1848). Visilgstošākais komunistiskais eksperiments (1917-1991) notika Krievijā, kur teoriju praksē mēģināja ieviest komunisti Vladimira Ļeņina-Uļjanova (Ленин-Ульянов, Владимир Ильич,1870-1924) vadībā. V.Ļeņins uzskatīja, ka komunisms tiks sasniegts 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, taču šī prognoze izrādījās kļūdaina, bet pats eksperiments Krievijā cieta neveiksmi. Komunistiskas partijas mūsdienās sastopamas vairākumā pasaules valstu.

[5] Trešā taka – norāde uz t.s. trešo ceļu (citi nosaukumi: trešā pozīcija, konservatīvā revolūcija), ar ko tiek apzīmētas dažādas ideoloģijas, kuru piekritēji sevi nepieskaita nedz labējiem, nedz kreisajiem, nedz kapitālisma, nedz komunisma aizstāvjiem. Nedaudz plašāks trešā ceļa skaidrojums tiks dots turpmāk. 

[6] Anarhija – grieķu αναρχω, anarho, bez varas – politiskā filosofija, kas aptver teorijas un uzskatus, kuri ir pret cilvēka varu pār cilvēku un iestājas par jebkuras piespiedu pārvaldes likvidēšanu, uzskatot, ka sabiedrību iespējams organizēt bez valstiskas piespiešanas. Anarhijai ir septiņi pamatprincipi: 1) varas neesamība; 2) spaidu neesamība; 3) apvienošanās brīvība; 4) savstarpēja palīdzība; 5) daudzveidība; 6) vienlīdzība; 7) brālība. Kopš 20.gadsimta sākuma anarhisti tradicionāli turas pie individuāla terorisma taktikas. Pirmie anarhisti meklējami starp senās Grieķijas – sofistu un kiniķu skolas – un senās Ķīnas – Lao-dzi (6.-5.gs.p.m.ē) un Džuan-dzi (apm.369-286 p.m.ē.) – filosofiem. Mūsdienu anarhisms radies Apgaismības laikmetā, tostarp balstoties uz franču filosofa Žana Žaka Ruso (Rousseau, Jean-Jacques,1712-1778) izmantotās argumentācijas. Par nozīmīgāko Ž.Ž.Ruso darbu tiek uzskatīts viņa sacerējums „Du contrat social ou Principes du droit politique” („Par sabiedrisko līgumu jeb Politisko tiesību principi”, 1762).

[7] Entropija – grieķu έντροπία, entropia, pagrieziens, pārvērtība – sākotnēji: viens no klasiskās fizikas pamatjēdzieniem, kas parāda enerģijas spēju pārvērsties: jo lielāka ir sistēmas entropija, jo mazāka ir tajā ieslēgto enerģiju spēja pārvērsties; entropijas palielināšanās liecina par to, ka sistēmā pieaug haoss. Terminu entropija termodinamikā ir ieviesis un pamatojis vācu matemātiķis un fiziķis Rūdolfs Klauziuss (Clausius, Rudolf Julius Emanuel, 1822-1888), bet mūsdienās šis termins tiek izmantots arī citās nozarēs, tostarp sabiedriskajās zinātnēs.

[8] Krīze – grieķu: κρίσις, krīsis, risinājums, pagrieziena punkts – lūzums, apvērsums, pārejas posms, kura laikā mērķa sasniegšanai izmantoti neadekvāti līdzekļi rada neparedzamas problēmas. Ekonomikā krīze izpaužas līdzsvara zudumā starp piedāvājumu un pieprasījumu. Par krīzi var saukt situāciju, kurā: 1) funkcionēšanas rezultātā rodas zaudējumi; 2) iepriekšējā modeļa ietvaros tālāka funkcionēšana nav iespējama; 3) neatliekami jāpieņem lēmumi; 4) rodas atjaunošanās iespēja.

[9] Godo – tēls īru rakstnieka un dramaturga Semjuela Beketa (Beckett, Samuel,1906-1989) franču valodā rakstītajā (1949) un pēc tam pašrocīgi angļu valodā pārtulkotajā (1954) lugā „En attendant Godot” (angļu: „Waiting for Godot”, „Godo gaidot”). Nobela prēmijas laureāts (1969) literatūrā S.Bekets kopā ar rumāni Eugēnu Jonesku (Eugen Ionesco, 1909-1994) ir absurda teātra pamatlicējs.

„Godo gaidot” pats S.Bekets ir apzīmējis kā „traģikomēdiju divos cēlienos”. Šajā lugā divi tipi, vārdā Vladimirs un Estragons gaida un tā arī nesagaida kādu trešo, ko viņi sauc par Godo. Tā vietā parādās Poco (Pozzo), kurš ved striķī savu vergu Lakiju (angļu: Lucky, Veiksminieks). „Godo gaidot” tiek uzskatīta par 20.gadsimta visietekmīgāko angļu autora rakstīto dramaturģisko darbu.

[10] Imunitāte – latīņu: immunitas, atbrīvošana no kaut kā – neuzņēmība, organisma spēja pretoties infekcijas aģentiem (tostarp slimības izraisošām baktērijām) un svešām vielām. Imunitāti pirmo reizi (apm. 430.g.pm.ē.) ir aprakstījis sengrieķu vēsturnieks Tuikidīds (Θουκυδίδης, apm.460.p.m.ē.- apm.395.p.m.ē.), runājot par Atēnas piemeklējušo mēri. Modernās imunitātes teorijas pirmsākumi tiek saistīti ar franču mikrobiologa Luija Pastēra (Pasteur, Louis,1822-1895) vārdu.

[11] Pasaules nauda – oficiāli tādas naudas nav, taču par pasaules naudu tiek dēvēta kādas valsts valūta vai mākslīgi izveidota vienība, ko izmanto starptautiskos norēķinos. Par pirmo pasaules naudu var uzskatīt zelta monētas un stieņus. Valūta kā pasaules nauda raksturīga tieši kapitālismam. Pirmā pasaules kara laikā praktiski visas lielākās valstis atteicās no savu valūtu zelta standarta (izņemot ASV, kura dolāra zelta standartu atcēla 1933.gadā). 1944.gadā topošās Apvienoto Nāciju Organizācijas iniciatoru Bretonvudas konferencē tika parakstīta vienošanās par starptautisko valūtas sistēmu, atbilstoši kurai ASV dolārs tika atzīts par norēķinu etalonu blakus zeltam. 1971.gadā ASV atcēla dolāra nodrošinājumu ar zeltu, un tādējādi zelts faktiski beidza pildīt naudas funkcijas (notika zelta demonetizācija). Jaunā pasaules naudas sistēma kādu laiku veidojās stihiski, līdz 1976.gadā starptautiskajā valūtas konferencē Kingstonā (Jamaika) šie stihiski izveidojušies principi tika nostiprināti dokumentos. Par jauno pasaules naudas etalonu tika pasludināta starptautiskā norēķinu vienība SDR. Šī sistēma darbojas arī pašlaik. Tomēr praksē ASV dolārs savu pasaules valūtas statusu ir saglabājis.

SDR – abreviatūra no angļu: Special Drawing Rights (alternatīva abreviatūra: XDR) īpašās aizņemšanās tiesības – Starptautiskā valūtas fonda SVF (International Monetary Fund, IMF) virtuāla norēķinu valūta, kurai nav materiāla iemiesojuma un reāla ekvivalenta. SDR tiek piemērota kā rezerves aktīvs papildus SVF dalībvalstu zelta un valūtas pozīcijām. 2017. gada janvārī SDR kursu veidoja piecas valūtas: ASV dolārs (41,73%), eiro (30,93%), renminbi jeb Ķīnas juaņa (10,92%), Japānas jēna (8,33%) un britu sterliņu mārciņa (8,09%).

[12] Arhaisks – grieķu: άρχαϊκός, arhaikos, vecmodīgs, sens – novecojis, tāds, kas vairs netiek lietots vai izmantots, vecumam raksturīgs, pirmatnējs.

[13] Liberālisms (franču: libéralisme, no latīņu: liber, brīvs) – mūsdienās: viena no Rietumu pasaulē vadošajām ideoloģijām, kuras saknes meklējamas Renesanses laikmetā; filosofiska un ekonomiska teorija, kā arī politiskā ideoloģija, kuras pamatā ir pieņēmums, ka cilvēkam ir dota brīvība rīkoties ar sevi un savu īpašumu. Liberālisma ideāls ir sabiedrība, kurā katrs var rīkoties pēc saviem ieskatiem, kurā notiek brīva politiski nozīmīgas informācijas apmaiņa, bet valsts un baznīcas varu ierobežo likumi, privātīpašums un privātas komercdarbības brīvība. Liberālismam ir dažādas formas: var būt klasiskais, vulgārais, sociālais, ekonomiskais, politiskais, kultūras liberālisms, konservatīvais liberālisms, t.s. trešās paaudzes liberālisms u.c. Atšķiras liberāļu traktējums Amerikā un Eiropā. ASV par liberāļiem sauc sociālistus un kreisos vispār, tupretim Eiropā par liberāļiem parasti dēvē libertariāņus un kreisos jeb sociālos liberāļus.

Libertariānisms – tiesību filosofija, kuras pamatā ir „agresīvas vardarbības” aizliegums, t.i., aizliegums izmantot vardarbību vai vardarbības draudus pret personu vai personas īpašumu.

[14] Konformisms – vēlīnā latīņu: conformis, līdzīgs, savietojams – personības īpašība, kas izpaužas kā tieksme mainīt pamatnosacījumus, viedokli, uztveri, uzvedību un citas pozīcijas, pielāgojoties tām interpretācijām, kas tiek uzskatītas par valdošajām konkrētajā sabiedrībā vai konkrētajā sociālajā grupā. Turklāt valdošajām interpretācijām nav jābūt skaidri izteiktām vai pat reāli eksistējošām. Lielu vērību konformisma automatizējošās lomas pētīšanai pievērsa filosofs Ērihs Fromms (Fromm, Erich Seligmann, 1900-1980), kurš konformistisku uzvedību aplūkoja kā plaši izplatītu indivīda aizsardzības formu, pielāgojoties sabiedrībai.    

[15] À la (franču val.) – stilā, manierē, gaumē. À la Latvia – Latvijas gaumē.

[16] Rekvizīti – latīņu: requisitum, vajadzīgais, nepieciešamais – 1) elementi, kuriem dokumentā jābūt obligāti, pretējā gadījumā dokuments tiks uzskatīts par spēkā neesošu; 2) īstu vai butaforisku priekšmetu kopums, kas tiek izmantots teātra izrādē.

Tavs komentārs par rakstu: