• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Vistas olas uz džinsu biksēmJa savējo nav, noderēs arī sveši. Foto no: taringa.net

Kapitālistiskā seksa rokasgrāmata jeb Latviešu tautas smagais ceļš uz vienkāršām patiesībām-22

(24. turpinājums. Sākumu sk. šeit)

 22. Pauti pasaules vēsturē

 Ak vai, bet latviešiem tā laika pārmērības izrādījās pagalam kaitīgas!

Seksa gigants Ulmanis jaunavīgo Latvijas demokrātiju padarīja frigidu, un šo kaiti, kā zināms, grūti ārstēt. Tāpēc latvietis, atguvis neatkarību un formāli jau itin solīdu laiciņu būdams pats sev saimnieks un noteicējs pār savu priekšiņu un pakaļiņu,  joprojām nesaprot, ko ar to visu iesākt.

Latvietim ir bail no demokrātijas.

Vidējam latvietim ir kauns pat ieskatīties piesmietās demokrātijas sejā, jo viņam klusībā patīk Ulmanis. Ulmanis vismaz bija ar pautiem. Tu varbūt neticēsi, bet Ulmaņa pauti savā ziņā ir demokrātijas sastāvdaļa.

Arī Hitlera pauti ir demokrātijas sastāvdaļa. Un Musolīni pauti. Un pulkveža Perona pauti. Un Makartija[1] pauti.

Staļina pautiem gan nav nekāda sakara ar demokrātiju. Tāpat ģenerāļa Franko pautiem. Vai Fidela Kastro[2] pautiem.

Viņi atteicās piedalīties kopīgajā demokrātiskajā seksā.

Par Pinočeta[3] pautiem īsti nav skaidrs. Viņš čīliešus it kā nostādīja ne visai patīkamā pozā, tomēr ar procesa rezultātiem kopumā demokrāti palika apmierināti.

Pamācoša ir demokrātu attieksme pret Sadāma Huseina[4] pautiem. No vienas puses, Sadāms Irākā bija iekārtojis pat diezgan demokrātisku seksu. Vismaz, ja salīdzinām to ar viņa kaimiņiem. No otras puses, viņš savulaik bija palaidis ļoti smacīgas gāzes un organizējis nesmukas orģijas.

Beigu beigās demokrāti nolēma, ka Huseina pautiem tomēr nav nekāda sakara ar demokrātiju, un Huseinu pakāra. Pēc tam, vēlreiz satrakojušies, piebeidza arī pulkvedi Muamāru Kadāfi[5] un izrādīja skaidru gribēšanu to pašu aktu veikt ar Bašāru al Asadu[6], kurš gan steidzīgi glābās aiz krievu lāča platās muguras.    

(Turpinājums šeit)


[1]Huans Domingo Perons (Juan Domingo Perón, 1895-1974) – Argentīnas militārais un valsts darbinieks, demokrātiski ievēlēts Argentīnas prezidents (1946-1955 un 1973-1974). Iedibinājis peronismu: ideoloģiju, kuras pamatā likti taisnīguma principi, taču H.D.Perona kritiķi uzskata, ka tas bija atšķaidīts fašisma paveids.

Džozefs Reimonds Makartijs (Joseph Raymond McCarthy, 1908-1957) – ASV senators, republikānis. Viņa vārdā nosaukts makartisms: sociāla un daļēji arī oficiāla parādība ASV četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā. Makartismam raksturīgs antikomunisms un vajāšana kreiso uzskatu dēļ.

[2] Fidels Alehandro Kastro Russ (Fidel Alejandro Castro Ruz, 1926-2016) – Kubas revolucionārs un politiķis, Kubas valsts vadītājs (1959-2008). Pie varas nāca revolūcijas rezultātā, padzenot proamerikānisko diktatoru Fulhensio Batistu i Saldivaru (Fulgencio Batista y Zaldivar, 1901-1973).  

[3] Augusto Pinočets Ugarte (Augusto José Ramón Pinochet Ugarte, 1915-2006) – armijas ģenerālis, Čīles militārās huntas (1973-1974) vadītājs, Čīles prezidents (1974-1990). 1998.gadā Spānija A.Pinočetam uzrādīja apsūdzību slepkavībās, bet viņš mira pirms tiesas sprieduma.

[4] Sadāms Huseins Abd al Madžīds al Tikrītī (arābu: صدام حسين عبد المجيد التكريتي, angļu: Saddam Hussein Abd al-Majid al-Tikriti, 1937-2006) – Irākas prezidents (1979-2003), Irākas premjerministrs (1979-1991 un 1994-2003). S.Huseina valdīšanas laikā Irāka dzīves līmeņa un personiskās brīvības ziņā kļuva par vienu no labvēlīgākajām valstīm reģionā. S.Huseins varu zaudēja 2003.gadā ASV militāra iebrukuma rezultātā, aizbēga, taču 2006. gadā amerikāņi viņu sameklēja un nodeva irākiešiem, kuri S.Huseinam sarīkoja ātru tiesu un pakāra.

[5] Muamārs Kadāfi, pareizāk: Muamārs Gadāfi (arābu: معمر محمد أبو منيار القذافي, angļu: Muammar Mohammed Abu Minyar Gaddafi, 1942-2011) – Lībijas Arābu Republikas revolūcijas līderis, kas valsti vadīja no 1969. līdz 2011. gadam (1969-1977. gadā kā Revolūcijas vadonis, kopš 1977. gada – kā Lībijas Arābu Džamahīrijas “Brālīgais līderis”). Lībiju vadīja samērā veiksmīgi, padarot to par vienu no bagātākajām Āfrikas valstīm, taču brīžiem izcēlās ar acīmredzamu ekscentrismu. Rietumvalstu inspirēta apvērsuma rezultātā gāzts, pazemots un nogalināts bez tiesas sprieduma.

Džamahīrija – angļu: Jamahiriya, no arābu: جماهيرية, al-Ǧamāhīriyyat, masu valsts M.Kadāfi 1977.gada 2.martā pasludinātā Lībijas sabiedriskās iekārtas un valsts forma, kam pasaulē nav precedenta un kas nav ne monarhija, ne republika un balstās uz Trešās Internacionālās teorijas (pazīstama arī kā Treša Universālā teorija) materializāciju. Šai teorijai raksturīgi islāma sociālisma, Āfrikas nacionālisma, arābu nacionālisma un tiešās demokrātijas principi.      

[6] Bašārs Hāfizs al Asads arābu: بشار حافظ الأسد, angļu: Bashar Hafez al-Assad, dz. 1965) – Sīrijas 19. prezidents (kopš 2000. gada), kopš 2011. gada spiests cīnīties pret “bruņotu opozīciju”, ko atbalsta Rietumvalstis un kurai pilsoņu kara rezultātā savā kontrolē izdevās pārņemt lielāko daļu Sīrijas teritorijas. Lai arī B.Asads ir demokrātiski ievēlēts Sīrijas valsts vadītājs, Rietumvalstis ar ASV un Lielbritāniju priekšgalā pieprasa viņa atkāpšanos, varu nododot tā sauktajai “mērenajai opozīcijai”, kuru gan neviens precīzi nespēj formulēt.       

Tavs komentārs par rakstu: