• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Pēdas un bultiņas pa labi un kreisiKura kāja man mīļāka? Attēls: Shutterstock

Kapitālistiskā seksa rokasgrāmata jeb Latviešu tautas smagais ceļš uz vienkāršām patiesībām-33-4

(44. turpinājums. Sākumu sk. šeit)

33. Kapitālisma kvazidīziji

33.4. Kreisums

Kapitālisma ideologi pieņem, ka visiem cilvēkiem jābūt pateicīgiem par brīvā tirgus nodrošināto seksu. Un šai pateicībai jābūt absolūtai. Tāpēc viņi ir pilnīgā sajūsmā par latviešu tautas izteikti noraidošo attieksmi pret sociālistiem, anarhistiem[1] un pat laipotājiem sociāldemokrātiem[2].  

Tomēr viņu teorētiskie pārspriedumi nav pārliecinoši izskaidrojuši, kā vispār kādam var ienākt prātā pieturēties pie kreisas politikas[3].

Tik tiešām – kāda suņa pēc šīs drazas kapitālismā vajadzīgas – visi tie darbaļaužu aizstāvji, pašpasludinātie ideālisti, internacionāles, šķiru cīņa, dažādu nokrāsu anarhisti un tā tālāk?

Taču, lai kā kapitālisma ideologiem neriebtos kreisums, viņi ir spiesti samierināties un vismaz izlikties, ka gatavi mierīgi līdzāspastāvēt. Kāpēc? Kaut vai tāpēc, ka daudzās jo daudzās kapitālisma valstīs kreisie ir diezgan populāri. Patiesību sakot, šur tur viņi ir pat pie varas. Ilgstoši. Un nekas, kapitālistiskais sekss turpinās arī šajās valstīs.

Jo, grozi kā gribi, kreisi ir ne tikai komunisti, bet arī visādi sociālisti, sociāldemokrāti un pat zaļie. Visi piedalās lielajā seksā! Kreisums pats par sevi nav labs, ne slikts. Dažiem tas patīk, citiem atkal nē.

Kreisums kā tāds neapdraud nedz kapitālismu, nedz seksu.

Tāpēc kreisums nav universāls kvazidīzijs. Tas ir ļoti subjektīvs un atkarīgs no personiskās attieksmes.

Ar savu attieksmi jātiek galā tev pašam/pašai.

Ja tev patīk zviedru modelis, ja tu novērtē skandināvu labklājību un esi gatavs/gatava maksāt augstākus nodokļus, no valsts prasot pretī vienādiņ plašus un kvalitatīvus pakalpojumus – izglītību, veselības aprūpi, sociālo drošību (jo kam tad citam nodokļi paredzēti?), tad esi godīgs/godīga un atzīsti, ka tu velc uz kreiso pusi.

Turpretim, ja tu jūti sevī komersanta garu, ja nevēlies, lai valsts jaucas tavās darīšanās un tev nospļauties par to, kā dzīvo kaimiņš,– tu varētu būt krietns labējais/krietna labējā.

Tā tas ir Eiropā. Tur kreisums nav īpaši izteikts kvazidīzijs. Vairāk semantikas[4] līmenī: labējais – labs, kreisais – šaubīgs.

Kura kāja tev mīļāka – labā vai kreisā?   

Turpretim Latvijā kreisums ir ļoti spēcīgs kvazidīzijs. Latvijā daudzi jo daudzi cilvēki uzskata, ka visi kreisie ir komunisti.

Loģika kā mūris. Visi japāņi ir cilvēki, tātad visi cilvēki ir japāņi.

Vai, vēl trakāk, latvietis pēc dabas ir labējais, bet krievs – kreisais.

Tie ir maldi, ar kuriem tev jātiek galā. Pretējā gadījumā tavs sekss būs ļoti vienveidīgs un bez iespējas ko mainīt.

Neviens cilvēks piedzimstot nav nedz labējais, nedz kreisais. Labējums vai kreisums domāšanā rodas dzīves pieredzes rezultātā.

Tāpēc domā pats ar savu galvu, un šis kvazidīzijs uz tevi neiedarbosies.

(Turpinājums šeit)


[1] Anarhijai ir vairāki pamatvirzieni: anarhoindividuālisma virziens – pārstāvji: amerikāņi Henrijs Toro (Henry David Thoreau, 1817-1862) un Bendžamins Takers (Benjamin Ricketson Tucker, 1854-1939), egoisms – vācietis Makss Štirners (Max Stirner, īstais vārds Johans Šmits, Johann Caspar Schmidt,1806-1856), mutuālisms – francūzis Pjērs Prudons (Pierre-Joseph Proudhon, 1809-1865), sociālā anarhisma virziens – pārstāvji: krievi Mihails Bakuņins (Михаил Александрович Бакунин, 1814-1876) un anarhokomunists Pjotrs Kropotkins (Петр Алексеевич Кропоткин, 1842-1921), kā arī anarhosindikālisma pamatlicējs vācietis Rūdolfs Rokers (Rudolph Rocker, 1873-1958). Anarhosindikālisti vairāk nekā citi anarhistu virzieni vērš uzmanību uz šķiru cīņu. 

Cita starpā anarhisti uzskata, ka 1989.-1991.gada notikumi Austrumeiropā pierāda viņu teorijas pamatotību un klasisko sociālistu teoriju nespēju piedāvāt alternatīvu kapitālismam.

[2] Sociāldemokrātija – sociālā politika un ideoloģiski politisks virziens, kas radies sociālisma ietvarā un laika gaitā ir transformējies mācībā par kapitālisma pakāpenisku uzlabošanu ar mērķi ieviest tajā sociālo taisnīgumu, solidaritāti un vairāk brīvības. Līdz Pirmajam pasaules karam (1914-1918) par sociāldemokrātiem dēvēja visus kreisās ideoloģijas piekritējus, kas nebija anarhisti – gan marksistus, gan vācu politiķa, filosofa, jurista un ekonomista Ferdinanda Lasāla (Ferdinand Lassale, 1825-1864) mācības un citu reformistiskā sociālisma teoriju piekritējus. Šajā kategorijā ietilpa gan radikālie revolucionāri (V.Ļeņins Krievijā, Roza Luksemburga (Rosa Luxemburg, citi pseidonīmi: Róża Kruszyńska, Maciej Rózga, Spartakus,īstajā vārdā Rozālija Luksenburga, Rosalia Luxenburg, 1871-1919 Vācijā) u.c.), gan vācu publicista Eduarda Bernšteina (Eduard Bernstein, 1850-1932) tipa mērenie evolucionisti (revizionsti) un vācu ekonomista un vēsturnieka Kārļa Kautska (Karl Kautsky, 1854-1938) pārstāvētais ortodoksālais “centrs”.

Mūsdienu sociāldemokrātijas avoti meklējami agrīnās rūpnieciakās revolūcijas (18.-19.gadsimts) laikmetā, kad nostiprinājās utopiskā sociālisma koncepcija. Sociāldemokrātija veidojās Franču revolūcijas (1789) ietekmē, pamatojoties uz grāfa Anrī de Sensimona (Claude Henri de Rouvroy, Comte de Saint-Simon, 1760-1825), filosofa un sociologa Fransuā Furjē (François Marie Charles Fourier, 1772-1837) un angļu filosofa Roberta Ovena (Robert Owen, 1771-1858) darbiem. Kopš 19.gadsimta beigām sociāldemokrātija (izņemot angliskās zemes) attīstījās stiprā marksisma ietekmē, no kura tās smēlās protetāriskās revolūcijas un dikatūras, kā arī vispārējās vienlīdzības idejas. Savukārt angliskajās zemēs popularitāti ieguva leiborisma virziens, kurš tapa fabiānisma (Fabian Socialism, nosaukums cēlies no senās Romas karavadoņa Kvinta Fābija Maksima, saukta par Lēnīgo (Quintus Fabius Maximus Cunctator, 265-203.g.p.m.ē.) vārda) ietekmē; fabiānisti uzskata, ka pārejai uz sociālismu jānotiek pakāpeniski, lēnām veicot institucionālas reformas.

Mūsdienu sociāldemokrātijas tipisks piemērs ir Zviedrijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (Sveriges socialdemokratiska arbetarepartiet, SAP, dibināta 1889), kura kopš Pēra Albīna Hansona (Per Albin Hansson, 1885-1946) valdības izveidošanas (1932) ar nelieliem pārtraukumiem ir bijusi pie varas līdz pat mūsdienām. Galvenais iemesls ir tāds, ka Lielās depresijas laikā Hansona sociāldemokrātiskā valdība spēja divu gadu laikā stabilizēt valsts ekonomiku. Zīmīgi, ka septiņdesmito gadu beigās Zviedrijā (1976-1979) valdījušās t.s. buržuāziskās partijas triju gadu laikā nacionalizēja vairāk rūpniecības uzņēmumu nekā sociāldemokrāti 44 gados; atgriezusies pie varas 1982.gadā, SAP lielāko daļu šo uzņēmumu atkal privatizēja.

Ortodoksāls – no grieķu: ὀρθόδοξος, orfodoksos, pareizticīgs, no ὀρθός, taisns, pareizs un δόξα, viedoklis, priekšstats – pareizticīgs, tāds, kas stingri seko pieņemtajai reliģiskajai, zinātniskajai, sabiedriskajai, politiskajai mācībai, nepieļaujot nekādas šaubas un kritiku par šīs mācības taisnīgumu.

[3] Kreisā politika – tradicionāli: daudzi ideoloģiskie virzieni, kuriem kopīgi galvenie mērķi – sociālā līdztiesība un dzīves apstākļu uzlabošana mazāk privileģētām sabiedrības grupām un slāņiem. Pretstats ir labējā politika. Lai gan starp abiem virzieniem nav noteiktas robežšķirtnes, šie termini informatīvajā telpā tiek plaši lietoti. Dalījums kreisajos un labējos radies Franču revolūcijas laikā, kad Likumdošanas sapulcē (1791) republikas, sekularizācijas un radikālo reformu atbalstītāji vienmēr sēdās zāles kreisajā pusē, bet viņu politiskie pretinieki – monarhijas piekritēji – labajā. Jēdziens kreisums nostiprinājās, kad Pirmās Internacionāles organizētāji pasludināja sevi par Franču revolūcijas kreisā spārna tradīciju turpinātājiem.

Pirmā Internacionāle – angļu: the International Workingmen’s Association (IWA), Starptautiskā darbaļaužu apvienība – starptautiska sociālistu organizācija (dibināta 1864-1889), kuras mērķis bija apvienot dažādus kreisā spārna politiskos grupējumus un arodbiedrības. Pēc Parīzes komūnas (1871) IWA sašķēlās sarkanajā (marksistu) un melnajā (anarhistu) internacionālē. Sarkanā internacionāle pārstāja darboties pēc Otrās internacionāles izveidošanas 1889.gadā. Savukārt anarhosindikālisti 1922.gadā IWA pārdēvēja par Starptautisko strādnieku apvienību (angļu: International Workers Associaton), kura darbojas joprojām.

Parīzes komūna (franču: Commune de Paris) – Parīzes revolucionārā valdība 1871.gada notikumu laikā (tā sauktās 72 dienas). Parīzes komūnu vadīja sociālisti un anarhisti, kuri Parīzes komūnu uzskatīja par pasaulē pirmo proletariāta diktatūru. Komūna ir teritoriāla vienība un vietējās pārvaldes orgāns.

[4] Semantika – sengrieķu: σημαντικός, sēmantikos, apzīmējošs, zīmīgs – zinātne par noteiktu zīmju izprašanu, simbolu un citu nosacītu apzīmējumu secību.

Tavs komentārs par rakstu: