• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
"Jūlijas jaunkundze" AmerikāAugusta Strindberga "Jūlijas jaunkundze" kādā jauniešu teātrī ASV. Foto: Getty Images

Kapitālistiskā seksa rokasgrāmata jeb Latviešu tautas smagais ceļš uz vienkāršām patiesībām-37

(54. turpinājums. Sākumu sk. šeit)

37. Sekss ar svešinieku

Popzvaigzne un kinodīva ir ideāli kapitālistiskās filozofijas nesēji.

Viņi ir kā plastilīns, ko lielie var veidot pēc patikas.

Turklāt, radot ilūziju par daudzveidību, iespējams saķibināt veselu gūzmu šādu plastilīna ķiņķēziņu – tikpat atšķirīgus, kā visas pasaules bārbijas un keni[1]. Lai jaunieši izvēlas, kurš vairāk tīk! Tik un tā viņi/viņas visi/visas ir vienādi/vienādas.

Ja netiec klāt zvaigznei un tevi neuzbudina Bārbija vai Kens, vari izvēlēties citu modes kliedzienu: seksu ar svešinieku.

Mūsdienīgi cilvēki ir pilnīgā sajūsmā par šādu izvēli! Buržuji arī ir sajūsmā. 

Jebkura tev uzspiesta izvēle šajā tik delikātajā lauciņā novedīs pie tā, ko kapitālisma ideologiem tīk saukt par individuālismu, bet kas īstenībā ir prasta izlīdzināšana kapitālistiskā darba trieciennieka Prokrusta[2] garā.

Kapitālisms raudulīgā balstiņā stāsta, ka viņš ļoti negribot, lai tu būtu vientuļš/vientuļa, un tavu vientulību kapitālisms tev piedāvā dzēst – ar vēl vienu vientulības aktu.

Tad ar vēl vienu.

Vēl vienu. Vēl vienu. Vēl...

Kāpēc? Tāpēc, ka šis nemitīgais svešais sekss neko neatrisina, toties šajā procesā tiek tērēta nauda. Un ja vēl piemetas kāda kaite… Ideāli!

Tas ir loks, no kura izrauties nav nedz viegli, nedz vienkārši – galvenokārt tāpēc, ka šajā karuselī nav vietas savstarpējai cieņai. Cieņa, pat ja tāda būs, jebkurā gadījumā paliks vienpusēja, jo nedz plastilīna elki, nedz pa roku galam iegūti seksa partneri tevi nepazīst un nevēlas pazīt.

Tu paliksi pilnīgi anonīms/anonīma, un tieši tāds/tāds tu esi vajadzīgs/vajadzīga kapitālistiskā seksa mašinērijā.

Tavs individuālisms šajā mašinērijā ir tieši tāds pats, kā gumijas lellei. Galvenais, lai tev būtu attiecīgais daikts/šķirbiņa, un nav svarīgi, vai tu vispār esi dzīvs/dzīva.

Kāda gan var būt cieņa pret gumijas lelli?

Lai nu kā, tev liekas, ka no tevis taču neprasa daudz – tikai morāli atbalstīt šo sistēmu un novērtēt tās priekšrocības.

Taču, indivīdam pieaugot un iegūstot zināmu pieredzi, šīs mitoloģizētās vienpusējās sajūtas –, kuras vispārējā skaitliskā pozitīvisma apstākļos jau sākotnēji nav īsti saprotamas,– var izraisīt kaitīgus jautājumus, un tad jau nebūs tālu līdz sistēmas apdraudējumam.

Tāpēc kapitālisma ideologiem un propagandistiem nepatīk arī tāda lieta kā pašcieņa.

Pašcieņa kavē standartizāciju un ievazā tirgū pārāk lielu subjektīvisma devu. 

Tāpēc tā ir jāslāpē – pēc iespējas efektīvāk, taču neuzkrītoši, lai lieki nesatrauktu upurus un neizraisītu dabisku pretreakciju.

Jūs jautāsiet – kā gan iespējams ierobežot un slāpēt pašcieņu sabiedrībā, kur individuālisms ir viens no deklarētajiem eksistences pamatiem?

Elementāri. Ideoloģijas meistari ar to lieliski tiek galā, piedāvājot un atbalstot – sauksim to tā – klišeju individuālismu un kultivējot pašcieņas ārišķīgās izpausmes. Šāda veida pašcieņa nenozīmē neko vairāk, kā svešas, par labu atzītas klišejas kopēšanu.

Sapņu sabiedrībā taču tik un tā viss jau ir bijis, viss atkārtojas, tātad neviens neko jaunu nevar izgudrot pēc definīcijas. 

Vienkāršoti izsakoties, jaunajam cilvēkam, cik agri vien iespējams, tiek izsniegts standarta klucīšu komplekts un piedāvāts no tiem salikt pašam savu, unikālu un neatkārtojamu daiktu.

Dzīves laikā šis klucīšu komplekts tiek arvien papildināts.

Lai kāds cilvēks varētu sekmīgi īstenot savu individuālismu – ideologi melš –, šim cilvēkam kā savas jāpieņem noteiktas klišejas un jāprot ar tām rīkoties. Pretējā gadījumā viņš neiekļausies [kapitālisma] pasaulē.

Bet tu taču gribi būt pasaulē?

Tu izmisīgi gribi būt pasaulē!

Tas ir, tu gribi būt pasaulē, par ko tev stāsta, ka tā ir pasaule. Ja tu tam nepiekritīsi, tev acu priekšā kā mazkalibra lielgabals tiks nemitīgi rībināta provinciālisma[3] un atpalicības klišeja.

Tavā mājvietā nav nekā ievērības cienīga!

Aizmirsti pagātni, pat ja tā ir bijusi nupat! – tā tev pie auss bubina kapitālisms.

(Turpinājums būs)


[1] Bārbija (angļu: Barbie, pamazināma forma no: Barbara), pilns vārds:Barbara Milisenta Robertsa (Barbara Millicent Roberts) – rotaļu lelle, kas atbilst popkultūras skaistuma standartiem; pirmā Bārbija izgatavota (1959) ASV, tās radītāja – uzņēmēja Ruta Hendlere (Ruth Handler, 1916-2002).

Kens (angļu: Ken, pazīstams arī kā Kens Kārsons, Ken Carson) – Bārbijas piedeva (pirmais Kens 1961), rotaļu lelle (nosacīti vīrietis), kas atbilst popkultūras vīrišķības standartiem.

[2] Prokrusts (grieķu: Προκρούστης, burtiski: izstiepjošais), arī Prokopts (Προκοπτας) vai Damasts (Δαμαστής) – sengrieķu mītu personāžs, laupītājs, kurš uzglūnēja ceļiniekiem, kas pārvietojās starp Megāru un Atēnām. Neliela auguma cilvēkus viņš guldīja garā guļvietā, tad sita viņus ar āmuru, lai „izstieptu”, gara auguma cilvēkus guldīja īsā guļvietā un nocirta viņiem tās ķermeņa daļas, kas guļvietā neietilpa.

[3] Provinciālisms (no latīņu: provincialis, provinciālis) – šeit: pazīmes, kas cilvēkā atklāj proviniciāli (nicīgā nozīmē). Provinciālis – cilvēks, kam raksturīgas aprobežotas vai tikai vietējas/reģionālas intereses, uzskati un redzesloks.

 

Tavs komentārs par rakstu: