• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Karikatūra par Latvijas politisko elitiAr visām četrām Eiropā. Eksānšāviņš: Juris Lisovs/Youtube

Kapitālistiskā seksa rokasgrāmata jeb Latviešu tautas smagais ceļš uz vienkāršām patiesībām-46

(66. turpinājums. Sākumu sk. šeit)

46. Eiropas vienaldzība un vietējie maldi

Bet lai nu paliek versijas. Atgriezīsimies pie pilnīgi konkrētām sajūtām.

Sāpīgi tas, ka mūsu Lielā Dzimtene Eiropa lielās naudaskāres un seksuālās gribēšanas apmierināšanas karstumā skaidri parādīja, ka nevis mūs aizstāv, bet gan gatava pakalpīgi pieturēt svecīti, lai SVF redzētu, kādā leņķī labāk ar mums izdarīties. Galvenais, vai ziniet, ir nevis izmērs, bet gan leņķis.

Var jau būt, ka tā tam arī jābūt. Var jau būt, ka mūsu Lielā Dzimtene rīkojās pilnīgi saprātīgi, ētiski pareizi un seksuāli veselīgi.

Taču man caur un cauri liekas, ka varēja būt arī citādi. Piemēram, tā, kā savulaik bija slēgtajā klubiņā CCCP (pasarg’, Die’s tur atgriezties kaut ar vienu kājas pirkstiņu!).

Ja kādam, kaut vissīkākajam klubiņa CCCP gariņam kāds nogribējies starptautiskais mīlnieks mēģinātu uzspiest tādus noteikumus, kādus Latvijai ar Eiropas Savienības svētību maigi piedāvāja SVF, Vašingtona noteikti saņemtu dāvanā pāris milzu vibratoru vai vismaz Kalašņikova saldējumu[1].

Taču Eiropa vienmēr ir bijusi ļoti iecietīga pret vardarbniekiem. Laikam tāpēc, ka pati nav nekāda glaunā.

2009./2010.gadā māte Eiropa ar savu bērnu Latviju izrīkojās akurāt kā visu dievu māte Hēra ar jaundzimušo Hēraklu[2].

Tradīcijas ir tradīcijas.

Ja mēs būtu grieķi, vienam otram klātos plāni. Bet mēs esam latvieši, mums ir cits priekšstats par lietu kārtību.

Mēs odzes nevis žņaudzam, bet gan sildām tās azotē.

Kā jau pirmīt minēju, vecā izvirtule Eiropa klusībā alkst rupja seksa un droši vien ir pārliecināta, ka arī citi ir tādā pašā krāsā.

Tāpēc Eiropa ļauj mums kāpt uz grābekļiem, lekt uz ecēšām, bāzt rokas zem nažiem, grābstīties ap plikiem vadiem, liet eļļu ugunī un darīt viskautko tamlīdzīgu.

Eiropa svēti tic, ka mums no tā iestājas dziļa jo dziļa bauda.

Eiropa neiebilst, ka mūsu seksa priekšstāvji kā mantru atkārto:

viss maksā tik, cik tas maksā

viss maksā tik, cik tas maksā

viss maksā tik, cik tas maksā

Eiropa, bez šaubām, zina, ka tā nav. Visa civilizētā pasaule zina:

viss maksā tik, cik grib puse, pēc kuras noteikumiem notiek tirgošanās.

Tāpēc, piemēram, Latvijā pārtika, televizori, ledusskapji, grabuļi, spoguļi, stikla pērlītes un vēl tūkstošiem dažādu mantu maksā vairāk nekā tām vajadzētu maksāt.

Turpretim tavs darbs maksā mazāk nekā tam vajadzētu maksāt.

Toties viss maksā tik, cik tas maksā mantras iemidzināto Latviju gudrā un pieredzējusī Rietumpasaule var mierīgi izmantot savu pārpalikušo preču izpārdošanai. Ilgajos atturības gados nocietusies Austrumeiropa šādiem mērķiem vispār ir kā radīta. Te neviens nekaulēsies, neprasīs labāko par pieejamu cenu, bet papletīs gurnus [grūti nopūtīsies] un maksās, cik prasa.

Tāpēc Eiropa labprāt ļauj vietējiem lielajiem gvelzt, ka valsts esot jāvada kā uzņēmums.

Ja valsti vadīšot kā uzņēmumu, viss būšot oki doki, puki ruki un kili kili.

Eiropa, protams, zina, ka valsts NAV uzņēmums. Un valsts NAV jāvada kā uzņēmums. Tieši otrādi.

Uzņēmuma darbības galvenais mērķis ir peļņa, kas sagādā vislabāko seksu uzņēmuma lielajiem īpašniekiem (mazie īpašnieki bieži paliek griboši, bet tas ir cits jautājums).

Ja Latvija jāvada kā uzņēmums, tad kas ir SIA „Latvija” īpašnieki, kuri visus šos gadus saņēmuši peļņu un vislabāko seksu?

Kāds te, sūdrallā, uzņēmums!?

Nē!

Neviens labi pārvaldīts uzņēmums ne par ko neņems darbā zīdaiņus, invalīdus, večukus. Neviens uzņēmums nemaksās viņiem tikai par atrašanos uzņēmuma teritorijā. Neviens saprātīgi vadīts uzņēmums neizgrūdīs nenormālu kāpostu par savu darbinieku skološanu, ārstēšanu un transportēšanu.

Turpretim valstij tas ir jādara.

Un normālas kapitālistiskas valstis to dara. 

Jo, kā jau iepriekš konstatējām, valsts patiesībā ir milzīgs seksa pārdalīšanas mehānisms. Nevis SIA, akciju sabiedrība vai individuālais uzņēmums, bet gan pārdalīšanas mehānisms.

Valsts ir tā, kam jāgādā par seksu visiem, ne tikai tiem, kas uzskata, ka viņiem ir baigais gribums, tāpēc lielais orgasms pienākas pēc definīcijas.

Gribi vai negribi, bet valstij ir jātraucē uzņēmumiem strādāt, jādzenā pa muitām, jāpieprasa atskaites un – galu galā – jāatņem tiem daļa naudas, lai iztikt varētu arī tie, kas kaut kādu iemeslu dēļ iztikšanu paši nopelnīt nespēj.

Tāpēc ideja par valsti kā uzņēmumu ir murgi[3].

Un, tā kā valsts nav uzņēmums, tad murgi ir arī runas par valsts bankrotu.

Kas ir valsts bankrots?

„Gadījumā, ja valstij tiek novērotas bankrota pazīmes, jautājumu par valsts bankrotu izskata Hāgas starptautiskā tiesa. Pēc lietas izskatīšanas tiesa var pieņemt lēmumu sākt novērošanas procedūru pret bankrotējošo valsti un iecelt tajā pārvaldnieku. No šā brīža bankrotējošās valsts likumdošanas un lēmējvaras institūcijas pārtrauc darbību un ir atlaižamas. Vienlaikus tiek iesaldētas visas valsts parādsaistības gan valsts iekšienē, gan ārpus tās.

Valsts pārvaldnieks veic pasākumus valsts finansiālā stāvokļa atveseļošanai. Gadījumā, ja viena gada laikā kopš novērošanas procedūras ieviešanas bankrotu nav iespējams novērst, valsts īpašums tiek izpārdots izsolē, kurā drīkst piedalīties jebkura persona.

Pēc Hāgas starptautiskās tiesas lēmuma atzīt valsti par bankrotējušu tiek izsniegts attiecīgs izpildraksts, un ANO Drošības Padome pieņem lēmumu miera un kārtības uzturēšanai šīs valsts teritorijā ievest ANO spēkus, priekšroku dodot to valstu karaspēkam, kuras ir bankrotējušās valsts kreditori.

Bankrotējušās valsts pilsoņi kļūst par valstu-kreditoru pilsoņiem, ievērojot proporcionalitātes principu.”

Baigi nopietni un ticami izklausās?

Ha, ha!

Tas ir tāds diezgan smalks juristu jociņš par jautājumu, vai valsts var bankrotēt.

Protams, modernā valsts nevar bankrotēt!

Tā var zaudēt reputāciju, var nonākt dziļā pakaļā, taču reputācija ir atgūstama lieta, un no pakaļas arī var tikt ārā, pietiekami sparīgi spārdoties un taurējot.

Valsts varēja bankrotēt tajos laikos, kad, gadījās, tā bija pārsimt pūrvietu[4] liela un piederēja kādam mazam ķeizariņam[5], kas spiedīgos apstākļos valsts vienīgo birztalu kopā ar abiem pavalstniekiem pārdeva kaimiņu ķeizariņam.

Jaunāko laiku vēsturē nav zināms neviens valsts bankrota gadījums. Neviens! Vai mēs atkal domājam, ka būsim pirmie? 

Jā, ir bijušas ārkārtējas finansiālas grūtības, piemēram, Argentīnai. Vai Ukrainai. Vai Islandei. Liela daļa Āfrikas valstu vispār dzīvo gandrīz bez naudas – nu, un?

Vai šīs valstis ir pazudušas no pasaules kartes?

Nē, mainās valdības, agri vai vēlu nāk premjers, kas ir gudrāks par vidējo pilsoni, un – skat, valsts izlien no bedres – sveikas, piepes, ko tik drūmi? negaidījāt, ko?

Tā, lūk, ir ar murgiem par valsti kā uzņēmumu un valsts bankrotu.

Bet kādam ir izdevīgi, lai Latvijā šie murgi stipri tuvotos īstenībai. Murgainai īstenībai.

Protams, dzīve nav aveņu sīrups.

2009.gadā Latvijas iedzīvotāji dzīves līmeņa ziņā atkrita atpakaļ aptuveni 1994.gadā.

Stop! Te obligāti jāpiemin, ka vispār jau kritiens bija nenovēršams. Tas pilnīgi atbilda kapitālisma dabai. Tāpēc lielos vilcienos pie tā nebija vainīgs nedz premjers, nedz Valsts prezidents, nedz Latvijas Bankas šefs. Pat valsts galvenais reklāmas guru nē.

Tā bija jānotiek. Tiktāl visi var saņemt indulgences.

Tālāk gan vairs nekādas indulgences nesanāk. Jo visi uzskaitītie vīreļi varēja kritienu padarīt lēnāku un īsāku, bet piezemēšanos – mīkstāku, taču viņi to nedarīja. Tieši otrādi. Pārsvarā viņi vēroja kritienu, onanēdami mīkstos pēļos pie kamīna vai – labākajā gadījumā – parlamenta nama un valdības mājas mazmājiņās.

No šīs nodarbošanās brīvos brīžos premjers, Valsts prezidents un Latvijas bankas šefs bedres dibenā sprauda uzasinātus mietus, bēra sasistus stiklus, stiepa dzeloņdrātis un citādi izklaidējās, lai muļķa tauta nepalaistu garām valsts ekonomikai tik svarīgo piezemēšanās brīdi.

Tāpēc kritiens sanāca ilgs, bet atsitiens – sāpīgs.

Tātad, kā jau es teicu, 2009.gadā Latvijas iedzīvotāji faktiskā (ne statistiskā) dzīves līmeņa ziņā atkrita atpakaļ aptuveni 1994.gadā. Nu vēlreiz vajadzīgi kādi 15 gadi, lai mēs atkal sāktu justies kā eiropieši. Ekonomikas gudrinieki kliegs, ka gluži tā nav?

Pierādiet, strīpušlipses!

Kur jūs bijāt tad, kad Kabineta Daikti izejai no krīzes izvēlējās tautai vissāpīgāko seksa veidu, kaut gan tā nebija vienīgā iespējamā izvēle?

Kur jūs bijāt tad, kad Kabineta Daikti, neizejot no panikas, ieslīga nevienā ekonomikas grāmatā neminētā krīzes stadijā – eiforijā, kas pavisam noteikti izskatījās nevis pēc loģiskas un saprotamas reakcijas, bet gan pēc ļoti atpazīstamas maniakālās depresijas[6]?

Vai bija cita izeja nekā tā, uz kuru valsti priecīgi dzina daži maniaki?

Bija gan, turklāt ne viena vien. Neba man mācīt gudrus ekonomistus un padomniekus, kuriem uz katru argumentu būs savs pretarguments, kā jau tīri humanitārā diskusijā. Droši vien viņiem būs arī savs nopietns un respektējams aizbildinājums, kāpēc nekāda kaut cik vērā ņemama diskusija nemaz nenotika.

Tomēr gribu bilst par kādu acīmredzamu lietu.

Reputāciju, kredītreitingu un iespējas izvēlēties seksa veidus Latvija zaudēja šā kā tā, un vienīgais, kas mums atlika – beigt gausties un šo situāciju izmantot. To varējām izdarīt dažādi.

Piemēram, ar starptautisko aizņēmumu rīkojoties nevis tā, kā mums lika viltīgās banku haizivis un pašmāju pauti, bet gan racionāli un prātīgi, t.i., lielāko daļu ieguldot ekonomikas sildīšanā. Ja vairāk nedos, lai nedod, tik un tā jostas savilktas tik cieši, ka viss sekss miris no elpas trūkuma. Toties pēc krīzes mums būtu, teiksim, sava atomelektrostacija, un mēs ātri vien varētu atgūt zaudēto potenci.

Varējām arī paziņot, ka mēs līdz labākiem laikiem pārtraucam norēķināties par valsts aizņēmumiem. Izlīdīsim no atejas bedres, kurā nokļuvām ar māmuļas Eiropas un tās banku palīdzību – un tad jau redzēs.  Sorrī.

Vai varbūt vienpusēji, pieņemot politisku lēmumu, valsts iekšējā seksā beigsim māžoties ar kopīgo valūtu eiro[7].

Starp citu, mūsu Lielajai Dzimtenei Eiropai tas viss lielos vilcienos ir pie kājas. Eiropa nevienam viduvējam eiropietim tāpat vien nepalīdz un, godīgi sakot, par viņa labklājību pat neinteresējas. Eiropa labprātāk meklē seksu Krievijā. Vai Āzijā. Vai Āfrikā. Iespējams, pat Antarktīdas pingvīni tai rūp stipri vairāk nekā mūždien badīgie, seksuāli un visādi citādi neapmierinātie austrumeiropieši.

Un arī kredītu lietās Eiropa tikai velk līdzi citu aizdevēju meldiņam. Eiropa vienādiņ ar visu savu rīcību rāda, ka nemaz negrasās mūs aizstāvēt.

Jo Latvija kā valsts Eiropā var būt un var nebūt. Arī Latvijas tauta var būt Eiropā, bet var būt uz Marsa vai citā dimensijā.

Arī konkrēti tu Eiropā vari būt un vari nebūt. Eiropai no tā nebūs ne silts, ne auksts.

Tāpēc ka kapitālismā jebkuras savienības biedri visaugstākajā vērtē tur savu vēderu, kreklu un to, kas apakšbiksēs.

Tāpēc ka starpvalstu attiecībās kapitālismā tiek izmantota pavisam cita filozofija. Neviena savienība nevar mainīt kapitālisma cilvēcisko dabu. Neviena savienība nevar izbeigt vareno pirkšanas un pārdošanas procesu.

No globālās filozofijas viedokļa tu neesi nedz meitene, nedz puika, nedz tētis, nedz mamma, neesi nedz latvietis/latviete, nedz krievs/krieviete, nedz patriots/patriote, nedz kosmopolīts/kosmopolīte. Neesi veģetārietis/veģetāriete, nedz visēdājs/visēdāja, neesi nūdists/nūdiste, nedz morālists/morāliste.

Kapitālisma varenajām fanfarām skanot, visas tavas identitātes var iet uz poda.

Globālajā tirgū tu vispirms esi vai nu pārdevējs/pārdevēja, vai pircējs/pircēja. PUNKTS!

Visi mazie pirmām kārtām ir pircēji. Tāpēc kapitālisma filozofijai ir jāpierāda, ka tas ir labi, ka tas ir cēli, ka tā tam jābūt.

Jāpierāda, ka tev jāpiedalās!

(Turpinājums būs)


[1] Mājiens uz CCCP izstrādāto un ražoto (vēlāk arī Krievijā) Kalašņikova sistēmas automātisko triecienšauteni – sākumā AK 47 un AKM, vēlāk AK 74. Tas ir pasaulē populārākais un komerciāli veiksmīgākais strēlnieku ierocis, kura galvenās priekšrocības: pulvera sadegšanas rezultātā radušos gāzu izmantošana ieroča pārlādēšanā. Un, protams, cena – gan pašas triecienšautenes, gan tās munīcijas.

Mihails Kalašņikovs (Калашников, Михаил Тимофеевич, 1919-2013) – cilvēks, kurš atbilstoši leģendai ir izgudrojis automātisko triecienšauteni AK-47 un tās modifikācijas. Kopš 1999. gada – Krievijas armijas ģenerālleitnants. Kalašņikova vārdā nosauktais koncerns arī pēc viņa nāves turpina attīstīt šīs sistēmas ieroci.   

[2] Hēra (Ήρα) – sengrieķu mitoloģijā: dieviete, laulību aizgādne, sava brāļa Zeva sieva.

Hērakls (Ήρακλής) – sengrieķu mitoloģijā: varonis, Zeva un Tēbu valdnieka sievas Alkmēnes (Αλκμήνη) dēls. Lai varētu panākt bērna ieņemšanu, Zevs pieņēma Alkmēnes vīra izskatu. Sākumā jaundzimušais tika nosaukts par Alkīdu. Greizsirdīgā Hēra uzsūtīja jaundzimušajam divas čūskas, lai tās nogalinātu zīdaini, taču Hērakls tās nožņaudza.

[3] Murgi (angļu: delusions, arī maldi, mānija) – cilvēka patoloģisks stāvoklis, kurā viņš ir pārņemts ar kādām īstenībai neatbilstošām idejām vai izjūtām. Šādā stāvoklī cilvēks neuztver nekādus saprātīgus argumentus vai pierādījumus, kas apgāž viņa apgalvojumus, un viņu nav iespējams pārliecināt par šo apgalvojumu nepamatotību. Murgi ir cilvēka smadzeņu slimības simptoms, kuru raksturo domāšanas traucējumi. Mūsdienu medicīnā to var ārstēt tikai ar bioloģiskām metodēm, t.i. ar medicīniskiem preparātiem. Murgus pēta medicīnas nozare – psihiatrija.

[4] Pūrvieta – sena laukuma mērvienība; mūsdienās tie būtu 0,364962 hektāri.

[5] Ķeizariņš – pamazināmā izteiksme (troniski) no ķeizars (no vācu: Kaiser, kas savukārt no grieķu: Κάιζερ) – impērijā valdoša monarha tituls, sieviešu dzimtē ķeizariene.

[6] Maniakālās depresijas psihoze (personības dubultošanās) – no grieķu: μανία, mania, kaisle, ārprāts un latīņu: depressio, apspiestība – novecojis nosaukums bipolāriem afektīviem psihes traucējumiem, kas izpaužas afekta stāvokļos – maniakālā (hipomaniakālā) un/vai depresīvā. Maniakālo stāvokli raksturo trīs simptomi: neadekvāti labs noskaņojums (hipertīmija), psihisks uzbudinājums, kas paātrina domāšanu un valodu, un kustību uzbudinājums. Tieši šāds noskaņojums (priecīgā mānija) bija vērojams Latvijas valdībā 2009.gada beigās, kad valsts ekonomika bija dziļā recesijā, bet SVF solīja izsniegt aizdevumu, ja valstī tiks būtiski pazemināts dzīves līmenis.

Pirmo reizi (1854) kā patstāvīgu psihisku traucējumu maniakālās depresijas stāvokli aprakstīja vienlaikus divi franču psihiatri – Žans Pjērs Falrē (Jean-Pierre Falret, 1794-1870) un Žils Bajaržē (Jules Gabriel-François Baillarger, 1806-1890), kuri to dēvēja par „prāta sajukumu divās formās”. Taču līdz pat 19.gadsimta beigām šos psihes traucējumus tālaika psihiatri neatzina par patstāvīgu vienību. Nosaukumu maniakālās depresijas psihoze ieviesa (1896) vācu psihiatrs Emīls Krēpelins (Emil Kraepelin, 1856-1926), taču šobrīd arī tas ir novecojis, jo psihiatri atzīst, ka šie psihes traucējumi ne vienmēr saistīti ar psihozēm. Līdz pat mūsdienām par šiem psihes traucējumiem nav vienotas izpratnes.

[7] Eiro – latīņu rakstībā: euro, grieķu: ευρώ, kirilicā: евро, grafiskā zīme: €, bankas kods: EUR – oficiālā valūta vairākās Eiropas valstīs, ieviesta no 1999.gada 1.janvāra, bet skaidras naudas apritē – no 2002.gada 1.janvāra. Latvijā eiro kā iekšzemes maksāšanas līdzeklis kopš 2014.gada 1.janvāra. Eiro vada un administrē Eiropas Centrālā banka, kas atrodas Vācijā, Frankfurtē pie Mainas, un Eiropas Centrālo banku sistēma, kurā ietilpst oficiālo eiro zonas valstu centrālās bankas. Bez oficiālajām eiro zonas valstīm eiro iekšējiem norēķiniem tiek izmantota arī citās Eiropas Savienības valstīs un ārpus ES. Bijušais ASV Federālo rezervju sistēmas (Federal Reserve System) priekšsēdētājs (1987-2006) Alans Grīnspens (Alan Greenspan, dz.1926) pauž viedokli (2007), ka nākotnē eiro varētu aizstāt ASV dolāru un kļūt par pasaules galveno rezervju valūtu. 

Vienpusēju eiro ieviešanu, apejot oficiālo procedūru un neizpildot eiro ieviešanas nosacījumus (Māstrihtas kritērijus) kā ekonomikas glābšanas līdzekli jaunajām ES valstīm ieteica (2009) Starptautiskais valūtas fonds, taču „vecās” eirozonas valstis nepiekrita nekādiem kompromisiem. Latvija eiro kā savu valūtu ar ES atļauju pieņēma 2014.gada 1.janvārī, kļūstot par 18. eirozonas dalībvalsti.  

 

Tavs komentārs par rakstu: