• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Nokritis jauneklis un garāmgājējiIztikas minimuma upuris. Foto: Alamy

Kapitālistiskā seksa rokasgrāmata jeb Latviešu tautas smagais ceļš uz vienkāršām patiesībām-50

(70. turpinājums. Sākumu sk. šeit)

50. Iztikas minimums

Ņem vērā, ka kapitālismā iztikas minimumam nav nekāda sakara nedz ar iztiku, nedz minimumu. Iztikas minimumu nosaka cilvēki, kas paši personīgi neizjūt trūkumu vai pat var izvērsties maksimumā. Viņiem iztikas minimums nozīmē tikai skaitļu virkni. Bet skaitļus, kā zināms, neviens neēd.

Tāpēc iztikas minimums ir un paliek tikai skaitļu virkne.

Iztikas minimums, rēķinot to mersedesa salonā, vienmēr būs mazāks nekā rēķinot uz naktspatversmes lāviņas. Tas tāpēc, ka mersedesa salonā momentā rodas pārliecība, ka desmaize ir neveselīgs ēdiens un to nav jāieskaita nekādā minimumā un vispār nav jāēd. Un badoties ir veselīgi.

Mersedesa salons velk uz filozofēšanu par makšķeri, kas jādod trūkumcietējam pārtikas vietā, sak, lai viņš iet un pats ķer zivis. Un lai pats meklē vietu, kur tās drīkst makšķerēt bez maksas. Un lai pats meklē bezmaksas ēsmu. Pat ja no bada nespēj kājas pavilkt. Vārdu sakot, lai pats izmanto savu brīvību.      

Teorētiski iztikas minimumam jābūt tādam, ar kuru cilvēks patiešām varētu minimāli iztikt (nevis eksistēt): ievērojot taupības režīmu, taču apmaksājot visus dzīvošanai nepieciešamos rēķinus, ēdot kvalitatīvu pārtiku un šad tad atļaujoties arī garīgo baríbu.

Vārdu sakot, iztikas minimumam jānodrošina iztika kaut vai minimāli cienījamam cilvēkam – tomēr cilvēkam nevis lopiņam vai cērmei. Iztikas minimumam ir jābūt tik lielam, kāds tas reāli ir,– nevis tādam, kādu valsts var atļauties un kādu sarēķina siltā mersedesā sēdošs līdzpilsonis.

Visobjektīvāko iztikas minimumu varētu noteikt, lūk, kā:

palūgt kādam diezgan bagātam pilsonim mēnesi padzīvot ar minimāliem tēriņiem un visu apmaksāt pašam no sava maciņa un bankas konta.

Vislabāk to palūgt Valsts prezidentam vai Ministru prezidentam, vai Latvijas Bankas prezidentam.

Summa, ko viņš šajā laikā notērētu, būtu patiesais, sabiedriski pamatotais un humānais iztikas minimums, kurš būtu jāizmanto kā orientieris visai sabiedrībai.

Tas būtu iztikas minimums, uz ko tiekties, un nekur nav teikts, ka tas būtu jāsasniedz tieši 1.janvārī vai rīt pulksten 12.00.

Tas būtu iztikas minimums, ko personīgi man nebūtu kauns atklāt ārzemniekiem.

Taču nebūsim ideālisti, ar šādu metodi iztikas minimumu šeitan neviens nerēķinās. Labāk nebūsim slinki un parēķināsim paši, kāda summa mums būtu vajadzīga, lai varētu dzīvot kā cilvēki nevis kā plukatas. Es saku – kā plukatas nevis vergi. Jo vergiem, piemēram, Romā pirms kādiem 2000 gadiem varēja klāties daudz labāk nekā Latvijas trūcīgajiem mūsdienās[1].

Jums droši vien sanāks citādi cipari. Katram, ziniet, ir sava pieredze, savi kritēriji, savas prasības. Tāpēc netiesājiet bargi, ja man nepiekritīsiet. Bet man sanāk, lūk, kā!

Diezgan noapaļoti rēķinot, es pieņemu, ka iztikas minimums četru cilvēku ģimenei 2018.gada nogalē bija 2000 eiro mēnesī.

Ak vai! – spriežot valstiski, noteikt šādu iztikas minimumu būtu ļoti nepatīkami, jo tad būtu oficiāli, statistiski un socioloģiski jāatzīst tas, kas notiek realitātē: lielākā valsts iedzīvotāju dzīvo smagā trūkumā.

Tomēr no valsts puses būtu godīgi atzīt tieši šādu lietu kārtību nevis rēķināt: no puskilograma auzu pārslu atņemsim ¼ zeķbikšu mēnesī un pareizināsim ar 1% mēteļa gadā, tā iegūstot skaitli, kas premjeram un visam viņa galmam patīk.

Būtu pavisam labi, ja dotu kādu pavisam konkrētu un realitātei daudzmaz atbilstošu skaitli, uz ko politiķi, sacerot oficiālus dokumentus, atsauktos pārskatāmā nākotnē.

Pavisam noteikti manās acīs celtos partija, kas gādās, lai ikviena Latvijā dzīvojoša četru cilvēku ģimene pēc trim gadiem ar darbu varētu nodrošināt sev, nu, kaut vai tos pašus manis aprēķinātos 2000 eiro mēnesī. Pēc nodokļu nomaksas, protams.

Cilvēkam, kas strādā valsts, sabiedrības un buržuju labā, mazāk piedāvāt ir vienkārši kauns un apsmiekls.

Starp citu, iztikas minimumam ir vistiešākais sakars ar pašcieņu.

Ja mēs uzskatām, ka mūsu pilsoņi var izdzīvot ar pēdīgajām drupatām, kāpēc gan lai ārzemnieki domātu savādāk? Piemēram, Starptautiskais valūtas fonds, vērtēdams Latvijas iedzīvotāju labklājības līmeni, redz, ka daudziem vēl tālu līdz oficiāli noteiktajam iztikas minimumam.

Tātad trekni dzívojam.

Tad, saka SVF, Eiropas Komisija[2] un OECD[3], mīlīši, kāpēc jūs tīri fiskālās interesēs nevarētu vēlreiz apcirpt algas? Kāpēc jūs nevarētu vēl kādu bariņu atlaist no darba? Ja jau tik labi klājas, kāpēc jūs nepalielināt nodokļus un neieviešat vēl kādu jaunu?

No viņu puses tas ir tikai loģiski, jo, raugiet, darbs kapitālismā nav tā dārgākā prece.   

(Turpinājums šeit)


[1] Vergu stāvoklis Senajā Romā dažādos laikos bija ļoti dažāds. Sākotnēji, kad bija pietiekami daudz karagūstekņu, par vergu labturību neviens īpaši nerūpējās, tomēr vēlākos laikos pret šo jautājumu vairs nevarēja izturēties tik bezrūpīgi. Vergi varēja būt ne tikai privāti (latīņu: servi privati), bet arī sabiedriski (latīņu: servi publici). Sabiedriskie vergi piederēja valstij vai atsevišķai pilsētai un veica visdažādākos darbus – no kloāku tīrīšanas līdz mantziņa vai lietveža pienākumiem. Lai arī vergi netika atzīti kā personības, attīstoties Romas impērijai viņu stāvoklis pakāpeniski uzlabojās. Tika ierobežotas arī vergturu tiesības. Piemēram, Klaudija likums (Lex Claudia, 47.g.m.ē.) deva brīvību vergiem, par kuriem saimnieks nerūpējās viņu slimības laikā. Antonijs Taisnīgais (Titus Aurelius Fulvius Boionius Arrius Antonius Pius, 86-161, Romas imperators 138-161) legalizēja paražu, atbilstoši kurai glābiņu no cietsirdīga saimnieka vergi varēja rast tempļos un pie imperatoru statujām. Antonijs ieviesa bargu sodu saimniekam par verga nogalināšanu. Saimniekam, kas pret vergiem izturējās cietsirdīgi vai par viņiem nerūpējās, vergus varēja atņemt. Romas impērijas vēlīnajā posmā verga dzīvība jau tika pielīdzināta brīva cilvēka dzīvībai, bet sabiedriskajiem vergiem tika piešķirtas tiesības iegūt īpašumu un ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem, arī turēt savus vergus.     

[2] Eiropas Komisija – Eiropas Savienības (ES) institūcija, kas atbildīga par likumdošanas priekšlikumiem, ES līgumā balstītu lēmumu izpildi un vada ES ikdienas darbību. Eiropas Komisija ir faktiskā ES valdība, kas sastāv no 28 Komisijas locekļiem (neoficiāli: komisāriem); katrai ES dalībvalstij pienākas pa vienam komisāram. Komisāri skaitās neatkarīgi un pilda savus pienākumus atbilstoši saviem nadātiem.

[3] OECD – angļu: Organization for Economic Co-operation and Development, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija –, saukta arī par Bagāto valstu klubu. Starpvalstu ekonomiskā organizācija, kurā pašlaik ietilpst 36 valstis. OECD ir dibināta 1961.gadā ar mērķi “stimulēt ekonomisko progresu un pasaules tirdzniecību”. OECD tiek uzņemtas valstis, kas “paziņojušas, ka atbalsta demokrātiju un tirgus ekonomiku un nodrošina platformu, lai salīdzinātu politikas pieredzi, meklējot atbildes uz kopīgām problēmām, identificējot labās prakses piemērus un koordinējot savu locekļu vietējo un starptautisko politiku”. OECD tiek uzņemtas valstis, kuru ekonomikā ir augsts ienākumu līmenis un ļoti augsts humānās attīstības indekss un kuras tiek uzskatītas par attīstītām valstīm. 2017.gadā OECD dalībvalstis kopā pārstāvēja 62,2% no globālā IKP (tas bija 49,6 triljoni ASV dolāru).

OECD vēsturiskā priekštece ir 1948.gadā dibinātā Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācija (angļu: Organisation for European Economic Co-operation, OEEC). Tās pirmais vadītājs ir franču ekonomists Robērs Maržolēns (Robert Marjolin, 1911-1986). OEEC uzdevums bija palīdzēt administrēt tā saukto Māršala plānu. Tādā veidā OEEC palīdzēja amerikāņiem izvietot savu kapitālu Eiropā un strauji palielināt ASV ietekmi Eiropā un pasaulē kopumā.

OECD galvenā mītne atrodas Muetas pilī (Château de la Muette) Parīzē. OECD finansē tās dalībvalstis, maksājot dalības naudu; organizācijas kopējais budžets 2017.gadā bija 374 miljoni ASV dolāru.   

Latvija OECD tika uzņemta 2016.gada 1.jūlijā.

Humānās attīstības indekss – angļu: Human Development Index, HDI – kompozīts statistisks indekss, kas sastāv no sagaidāmā dzīves ilguma indeksa, izglītības un IKP uz vienu iedzīvotāju indikatoriem. Jo augstāks valsts HDI, jo augstāks sagaidāmais dzīves ilgums, izglītības līmenis un IKP daļa, kas piekrīt vienam iedzīvotājam. ANO uzdevumā HDI ir izstrādājis Pakistānas ekonomists un spēļu teorētiķis Mahbabs al Haks (Mahbub ul Haq, 1934-1998). Latvijas HDI 2017.gadā bija ļoti augsts – 0.847, ierindojot valsti 41.vietā pasaulē. Salīdzinājumam: Igaunija (0,871) bija 30.vietā, bet Lietuva (0,858) – 35.vietā.  

Māršala plāns – angļu: Marshall Plan, oficiāli: Eiropas atjaunošanas programma (European Recovery Program, ERP) – ASV iniciatīva, kura oficiāli tika pieteikta kā palīdzība Rietumeiropai atjaunoties pēc Otrā pasaules kara. Māršala plāna ietvarā Savienotās Valstis Eiropā investēja kopumā 12 miljardus (2016.gada cenās – ap 100 miljardu) dolāru. Plāna realizācija ilga četrus gadus un sākās 1948.gada 3.aprīlī. Patiesībā šis plāns bija ne mazāk glābjošs pašām Savienotajām Valstīm, kurām pārlieku lielās emitētās dolāru masas dēļ pēc kara draudēja hiperinflācija un finanšu sistēmas sabrukums.

Māršala plāns savu nosaukumu ieguva, pateicoties ASV valsts sekretāram (1947-1949), armijas ģenerālim Džordžam Ketletam Māršalam  (George Catlett Marshall Jr., 1880-1959). Tieši viņš vadīja ERP izstrādāšanu, popularizēšanas kampaņu un īstenošanu.

 

Tavs komentārs par rakstu: