• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Guntas Kuļbanskas grāmatas "Nauda ar Latvijas dvēseli. Lats" vāksGuntas Kuļbanskas un citu autoru pašizdotās grāmatas vāks. Grāmata "Nauda ar Latvijas dvēseli. Lats" iznāca 2013. gada nogalē, īsi pirms lata otrās izzušanas.

Kapitālistiskā seksa rokasgrāmata jeb Latviešu tautas smagais ceļš uz vienkāršām patiesībām-51

(71. turpinājums. Sākumu sk. šeit)

51. Stāsts par darbu, latu un eiro

Ak, vai! – darbs kapitālismā maksā ļoti maz.

Mēslu vabole Markss savulaik bija liels optimists, savā “Kapitālā” rakstīdams, ka darbaspēka vērtībai jānodrošina iztika algotajam darbiniekam un viņa ģimenei. Varbūt tā tas bija 19.gadsimta Vācijā, bet tas tā pavisam noteikti nav 21.gadsimta Latvijā. 

Buržuji savā domāšanā nav tikuši necik tālāk par senās Romas vergturiem. Viņi labprātāk izmanto kvazidīzijus – bezdarbu, konkurenci, vecumu – nekā stimulē savus darbiniekus ar lieku naudiņu. Daudzi no visas tiesas domā, ka cilvēku no bada nāves var glābt nevis zivs, bet gan sirsnīgs pastāstiņš par makšķeri.  

Tomēr katrā konkrētā valstī darbinieku stāvoklis ir atkarīgs no viņu pašu spējas pietiekami skaļi izteikt savas prasības. Tostarp no arodbiedríbu resnuma.

Čaklumam šajā procesā nav lielas nozīmes.

Piemēram, latviešu tauta ir čakla, bet nabadzīga.

Darbs nedara brīvu.[1] Un pat vissirsnīgākais, smagākais, ražīgākais un vislabāk organizētais darbs pats par sevi nenodrošina turību.

Daudz dārgāk par pašu darbu mūsdienās maksā stāsts par darbu.

Stāsts par amerikāņu uzņēmību.

Stāsts par vāciešu pedantismu.

Stāsts par šveiciešu precizitāti.

Stāsts par franču vieglumu.

Stāsts par ķīniešu visu.

Šo stāstu rezultāti ir acīm redzami un nobaudāmi.

Draņķīgi franču vīni maksā dārgāk nekā pieklājīgi dienvidafrikāņu vai čīliešu vīni. Jo publika domā, ka zina: o, Francijas vīni!

Amerikāņu firma tiek pieņemta par bagātu un godīgu, jo tā ir amerikāņu firma.

Vācietis var nokavēt visu uz pasaules, bet viņš tik un tā neko nebūs nokavējis.

Taču nav jau tā, ka mēs arī nevaram iekļūt kādā modernā stāstā.

Mēs, piemēram, esam galvenās personas stāstiņam par fanātiskiem monetāristiem[2], kuru nacionālās bankas prezidentam teju vienīgā funkcija bija parādīties tautai un bubināt: „Lats ir stabils. Lats būs stabils. Lats vienmēr stabils!” Šī svarīgākā Latvijas Bankas prezidenta funkcija pēc eiro ieviešanas ir kļuvusi bezjēdzīga, tāpat kā pats Latvijas Bankas prezidents, tāpat kā pati Latvijas Banka. Un, dīvaini, nevienu fanātisko monetāristu vairs neinteresē, vai eiro ir stabils un kāpēc vispār vēl eksistē tāda Latvijas Banka.   

Lats, iespējams, bija pasaulē vienīgā valūta, kuru nebija nekādas jēgas devalvēt[3]: šis process itin neko nebūtu devis, jo mūsu saražotā pievienotā vērtība ir tik niecīga, ka kaut kādas monetāras manipulācijas to tik un tā nekādi nevarēja ietekmēt.

Devalvēt latu bija tas pats, kas mest mušu pret grīdu – darīt to var, tikai no tā nav nekāda labuma. Ne mušai, ne tev.

Uzmanību! Varbūt varēsi man ko iebilst!

Būtībā es esmu dzirdējis tikai vienu nopietnu argumentu par to, kāpēc spiedīga budžeta apstākļos Latvijas Banka nevarēja vienkārši pa kluso piedrukāt un piekalt klāt kādu miljardiņu latu un santīmu. Manuprāt, nekāda inflācija[4] nebūtu draudējusi, ja vien tas būtu noticis bez lieka trokšņa.

Ja alkatīgākie pilsoņi nezinās, ka naudas ir kļuvis vairāk, viņi nemeklēs ieganstus, lai paceltu cenas. Ja cenas necelsies, arī inflācijas lēciena nebūs. Ja inflācijas lēciena nebūs, nekas slikts tavā un manā maciņā nav sagaidāms.

Tad nu secinām, ka vienīgais nopietnais arguments pret santīmu kalšanu un latu drukāšanu bija tāds:

vācieši un somi ir nodevēji!

Viņi visai pasaulei būtu izpļurkstējuši, ka mēs drukājam naudu[5], un tad būs vāks.

Somiem aizbāzt muti būtu vieglāk, domāju, ka mēs varētu viņus pa lēto uzpirkt. Ziemeļnieki ir drusku atsaldēti un droši vien labprāt ņem naudu, pat diezgan nevērtīgu naudu. Ja neņems, varam izmantot draudus. Piemēram, pateikt, ka piečurāsim Saimas ezeru un Botnijas līci, bombardēsim Helsinkus ar latviešu biezpienu vai ierosināsim ANO atņemt viņiem tiesības lietot vārdu purvs[6].

Gan jau viņi nobītos un turētu muti.

Ar vāciešiem būtu bijis smagāk. Ar bošiem mums vienmēr ir bijis diezgan smagi. Viņi allažiņ ir kārojuši mums ieriebt, kā jau īsti kokpauri[7]. Taču interesi var atrast visur, vajag tikai izmantot pareizo ēsmu. Varbūt apmaiņā pret klusēšanas zvērestu piedāvāt viņiem, piemēram, Ēdoles un Jaunmoku pilis? Un vispār – esmu pārliecināts, ka daudziem bāleliņiem nebūtu nekas pretī, ja mēs piedāvātos Vācijai, lai tā mūs vēlreiz okupē. Atceros kā šodien, lata stabilitātes vārdā nekā nebija žēl!

Tagad savā ziņā žēl, ka nav vairs lata[8], tāpēc nav nekā, ko tik visaptveroši žēlot.

Eiro pret Latviju un latviešiem izturas kā pret ķēmiem, kuri var būt, bet var arī nebūt. Godīgi sakot, neko labāku mēs neesam pelnījuši. Mēs esam nodevuši latu, ar kuru lepojāmies, kuram ticējām. Un kuram mēs bijām vienīgie sargi.

Apmēram tāds varētu būt prātojumu rezultāts, ja mums tiktu dots laiks mazliet padomāt, paanalizēt un šo to secināt. Taču valdībai, kas darbojas ugunsdzēsēja režīmā, lēns un pamatīgs sekss nav pieejams.

Vajag tempā, bez prāta un bez žēlastības.

(Turpinājums būs)


[1] Atgādinājums par uzrakstu „Arbeit macht frei” (vācu: „Darbs dara brīvu”), ko nacisti mēdza izvietot uz koncentrācijas nometņu vārtiem. 1872.gadā vācu nacionālistiski noskaņotais mācītājs un novelists Lorencs Dīfenbahs (Lorenz Diefenbach, 1806-1883) publicēja noveli ar nosaukumu „Arbeit macht frei”, un šī novele kļuva populāra Vācijas nacionālistu aprindās. 1928.gadā noveles nosaukumu par savu lozungu pieņēma Veimāras republikas valdība, kura to saistīja ar savu nodarbinātības programmu. Nacisti, 1933.gadā nākot pie varas, šo lozungu neizmeta mēslainē, bet gan pielāgoja savai ideoloģijai.

Veimāras republika (vācu: Weimarer Republik, 1919-1933) – vēsturnieku dots nosaukums parlamentārajai republika, kas pēc Pirmā pasaules kara tika nodibināta Vācijā impēriskās pārvaldes vietā. Veimārā sanāca konstitucionālā asambleja. Tomēr Vācijas oficiālais nosaukums palika Vācijas Impērija (Deutsches Reich).      

[2] Fanātisms – no grieķu: Φανατισμός, fanatismos – akla, nekritiska sekošana kādiem noteiktiem uzskatiem, galēja uzticība kādām idejām, ticējumiem vai viedoklim. Parasti fanātisms ir saistīts ar neiecietību pret atšķirīgiem viedokļiem un citādu pārliecību.

Monetārisms – no latīņu: moneta, sīknauda, monēta – makroekonomiskā teorija, atbilstoši kurai naudas daudzums apgrozībā ir noteicošais ekonomiskās attīstības faktors. Monetārisms ir viens no galvenajiem neoklasiskās ekonomiskās domas virzieniem, radies 20.gadsimta piecdesmitajos gados, pamatlicējs – amerikāņu ekonomists Miltons Frīdmans (Milton Friedman, 1912-2006, Nobela prēmijas laureāts (1976) „par sasniegumiem patēriņa analīzē, naudas aprites vēsturē un monetārās teorijas izstrādāšanu, kā arī par ekonomiskās stabilizēšanas politikas sarežģītības parādīšanu”), kurš šo teoriju izklāstījis darbos „The Methodology of Positive Economics” („Pozitīvās ekonomikas metodes”, 1953) un „Capitalism and Freedom” („Kapitālisms un brīvība”, 1962). Taču nosaukumu monetārisms ieviesis šveiciešu-amerikāņu ekonomists Karls Brunners (Karl Brunner, 1916-1989).

[3] Valūtas devalvēšana – no latīņu: de, pazemināšana un valeo, esmu ar jēgu, vērtību – zelta standarta apstākļos: zelta satura pazemināšana naudas vienībā. Mūsdienās: situācija, kad nacionālās valūtas kurss pret „cietajām” valūtām (ASV dolārs, SDR, eiro) tiek būtiski pazemināts. Devalvēšana ir centrālās bankas instruments nacionālās valūtas vadīšanai. Peldoša valūtas kursa apstākļos tieša oficiāla valūtas vērtības noteikšana nenotiek, centrālā banka valūtas kursu var izmainīt tikai ar netiešām metodēm (piemēram, ievadot tirgū papildu valūtas masu).

[4] Inflācija – no latīņu: inflatio, uzpūšanās – naudas vērtības samazināšanās process, kā rezultātā par konkrētu naudas summu pēc kāda laika var nopirkt mazāk preču un pakalpojumu. Praksē inflācija nozīmē cenu celšanos.    

[5] Viņi visai pasaulei būtu izpļurkstējuši, ka mēs drukājam naudu – Somijas firmai „Rahapaya Oy” Latvijas banka pasūtīja 1 santīma monētas 2005. un 2006.gadā, kā arī 1 lata monētas ar stārķa (2001), skudras (2003), baravikas (2004), Jāņu vainaga (2004), priedes čiekura (2004), ūdensrozes (2008) un skursteņslauķa (2008) attēlu. Dažādu nominālu Latvijas santīmu monētas ir kaltas arī Vācijā, Norvēģijā, Francijā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Spānijā un Austrijā.

Latvijas latu banknotes tika iespiestas Vācijas firmā „Giesecke & Devrient GmbH”.       

[6] Purvs – somiski: suo. Somijas nosaukums somu valodā: Suomaa jeb purvu zeme. Mājiens uz to, ka, atņemot somiem purvus, tiktu simboliski sagrauta viņu nacionālā identitāte.

[7] Bošs (franču: boche) sākotnēji: nicīga vāciešu iesauka Francijā. No franču valodas šis vārds ienācis arī citās valodās. Šī iesauka īpaši populāra kļūst jebkura Vācijas un Francijas konflikta laikā. Vārds bošs ir cēlies, izveidojot salikteni alboche (no franču: allemand, vācietis un caboche, galva), bet pēc tam to saīsinot līdz boche. Pirmo reizi iesauka alboche fiksēta 1860.gadā, bet „Le Dictionnaire de l’Argot moderne de Rigaud” (“Rigo modernā žargona vārdnīca”, 1881) vārds boche minēts kā vāciešu apzīmējums, kas tiek lietots Elzasā, turklāt „tête de boche” (boša galva)tika skaidrota arī kā „tête de bois”(koka galva).

[8] Lata vairs nav kopš 2013.gada 31.decembra: tieši pusnaktī Latvijā par vienīgo iekšējo naudu kļuva eiro. Lats (ISO 4217 kods: LVL) bija Latvijas Republikas nacionālās naudas vienība no 1922.gada līdz 1940.gadam un no 1993.gada 5.maija līdz 2013.gada beigām. No 1940. līdz 1993.gadam Latvijā varēja norēķināties ar CCCP rubļiem, Vācijas reihsmarkām (ostmarkām) un Latvijas rubļiem. Kopš 2014.gada 1.janvāra lata monetārās, fiskālās un makroekonomiskās funkcijas pilda eiro. Tomēr Latvijas lata dizains kā kultūras vērtība ierindots Latvijas kultūras kanonā – Latvijas izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību apkopojumā.

Tavs komentārs par rakstu: