• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Onka uzlicis kājas uz aitasKur aitas, tur cirpēji... Foto no: americadaily.net

Kapitālistiskā seksa rokasgrāmata jeb Latviešu tautas smagais ceļš uz vienkāršām patiesībām-57

(83. turpinājums. Sākumu sk. šeit)

57. Maz seksa – maz naudas

Kapitālisma atkarību raksturs ir pakārtots dažāda veida pretēju interešu pāriem.

Šīm pretrunām pamatā ir diezgan vienkārša dilemma[1]:

1) mazāk seksa – vairāk naudas

2) vairāk seksa – mazāk naudas. 

Darba ņēmējs vienmēr gribēs, lai darba devējs viņam liek mazāk seksot, toties par to maksā vairāk naudas.

Darba devējs gribēs, lai viņa darbiniekiem par mazāku samaksu ir vairāk seksa.

Namīpašnieks gribēs, lai īrnieks viņam sagādā mazāk seksa un kopumā maksā vairāk.

Īrnieks gribēs, lai namīpašnieks mājoklī taisa maksimālu seksu, bet īrniekiem prasa maksāt mazāk.

Tirgotājs allaž gribēs, lai ar pircējs viņam neprasa nekādu seksu, toties lai viņš maksātu, cik prasa.

Pircējs allaž gribēs seksu ar ražotāju, starpnieku, veikala īpašnieku un pārdevēju, bet maksās, cik vien maz iespējams.

Kapitālisms diezgan veiksmīgi tiek galā ar šīm attiecībām: visas pretrunīgās vēlmes tiek ņemtas vērā, taču to piepildīšana vienmēr ir un būs ar labvēlīgu tendenci uz to pusi, kura atrodas finansiāli stiprākās pozīcijās.

Tātad lielāki vinnētāji būs darba devēji, namīpašnieki, tirgotāji.

Tas ir objektīvi un pareizi, jo pretējā gadījumā pazustu galvenais seksuālās aktivitātes stimuls – peļņa. Bet bez peļņas visiem kapitālisma principiem būtu vāks.

Nedaudz atšķirīgas ir pretrunas starp valsti un tās pilsoņiem.

Saprātīgs pilsonis attiecībās ar valsti vienmēr gribēs maz seksa un maz maksāšanas.

Turpretim valsts no saviem pilsoņiem mūžam ir gribējusi daudz seksa un daudz naudas.

Šajā cīkstiņā svaru kategorijas ir, hm, diezgan atšķirīgas par labu valstij, tāpēc teorētiski valstij vienmēr būs taisnība.

Taču normāla kapitālistiska valsts no saviem pilsoņiem nekad neprasīs neko pārmērīgu, jo ideologi zina: apmierināts pilsonis ir ražīgāks un labdabīgāks par neapmierinātu pilsoni. Taisnību sakot, pilnīgi nomocīts pilsonis var sarīkot arī kādu akciju, kuras rezultātā svara kategorijas mainīsies par sliktu valdībai vai pat visai valstij.

Kam tas izdevīgi? Ieguvējs nav skaidrs, kamēr visa tā jezga nav beigusies, bet kapitālisma ideologi tādā situācijā pavisam noteikti var kārtīgi ieberzties.

Tāpēc kapitālistiskajai valstij ir svarīgi, lai nauda un sekss visiem tiktu samērīgi.

Ko nozīmē samērīgi? Ja kāds to precīzi zinātu, viņš būtu kapitālisma Lielais Baltais Tētis.

Kapitālismam nav Lielā Baltā Tēta, un vispār – tamlīdzīgs tēls vairāk piedienas reliģijai. Kāda, pie velna, prastam runkulim var būt reliģija!

(Turpinājums šeit)


[1] Dilemma – grieķu: δί-λημμα, di-lemma, divkāršā lemma – problēma, kurai ir vismaz divi risinājumi (vai iespējas), taču neviens no tiem nav iespējams pilnā apmērā vai abi risinājumi ir nepatīkami. Sadzīvē dilemmas būtība parasti tiek vulgarizēta, liekot izvēlēties „vai nu A, vai nu B”. Tāda nostādne ir maldi, sofisms vai viltus dihotomija.

Sofisms – grieķu: σόφισμα, sofisma, meistarība, viltīgs izdomājums – aplams secinājums, kurš, virspusēji vērtējot, šķiet patiess. Sofisms balstīts uz loģikas likumu tīšu pārkāpšanu.

Dihotomija – grieķu: δϊχή, diksos, divi un τομή, tomos, dalīšana – loģikā: tāda kļūda spriedumā vai lēmuma pieņemšanā, kuru izraisa citu iespēju ignorēšana, izņemot tās divas, kas tiek skatītas.        

Tavs komentārs par rakstu: