• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Aitu bars ar dažiem vilkiemPirmajā rindā vienmēr ir daži vilki: tā ir īstā politika. Foto no: fluierul.ro

Kapitālistiskā seksa rokasgrāmata jeb Latviešu tautas smagais ceļš uz vienkāršām patiesībām-76

(102. turpinājums. Sākumu sk. šeit)

76. Politiskais plāns

Grūti nepāršaut pār strīpu, ja pieņemu, ka mums ar tevi var nebūt līdzīgi politiskie uzskati un vīzija par valsts nākotni.

Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka tautas vēlēts prezidents ir tikai tāda vārga lāpīšanās pēc varena plosta. Latvijā vajadzētu ieviest monarhiju. Vienoties ar kādu karaļnamu, aizņemties tīrasiņu princi, saprecināt viņu ar kādu īsti latvisku princesi – un jauna dinastija gatava!

Tas nemaz nav grūti, nav neeiropeiski un nav pat īpaši vecmodīgi – norvēģi un spāņi to jau ir pierādījuši[1].

Taču tev varbūt liekas, ka es ākstos un tas, ko saku, nav nopietni.

Nu, nu... Bet lai paliek. Buržujiem patiks, ja mēs iestrēgsim nebūtiskos strīdos.

Tāpēc parunāsim par galveno. Un ierobežosim sevi septiņos principos. Kāpēc tieši septiņos? Tāpēc ka septiņi ir seksīgs skaitlis – un beigta balle!

Tavs pirmais un galvenais politiskais uzdevums: ievies divas kladītes: gaišu un tumšu. Vai divus blociņus. Vai sadali divās daļās vienu kladīti. Kā ērtāk.

Un nākamajā dienā pēc kārtējām vēlēšanām sāc rakstīt. Ja kāds politiķis vai partija tev izdarījis kaut ko labu – iegrāmato gaišajā pusē. Ja kāds nodarījis gauži – tumšajā iekšā!

Tikai nevis valstij, nevis tautai, kaimiņam, sievastēvam vai sunim, bet konkrēti TEV.

Kaimiņš, sievastēvs un suns gan jau zinās par sevi paši. Katram lēmumam galā kāds stāv. Tikai mazliet jāpapūlas, lai to uzzinātu. Bet vislabāk paļauties tikai uz paša/pašas lēmumiem.

Sevišķu vērību velti tiem, par ko esi balsojis/balsojusi, jo tā tagad ir tava komanda.

Tu esi tās līdzjutējs/līdzjutēja un atbalstītājs/atbalstītāja. Teorētiski šai komandai jādarbojas tev par prieku.

Tāpēc vāc par to katru sīkumu. Par savu komandu tev jāzina viss.

Skaidrs, ka šur tur tev kaut kas nepatiks. Vai tu būsi gatavs/gatava norīt kādu krupi? Vai pēc pirmās vilšanās nesāksi mētāties, meklējot kādu citu?

Zini, ka visas partijas skaistas ir tikai no attāluma. Ja tu tām pienāksi par tuvu, sāksi saskatīt visas pumpas, saost visas smakas, sajust visus kodienus un dūrienus.

Tas būs īstais brīdis nošķirt būtisko no štrunta.

Diezgan daudz tev jāzina arī par citām komandām. Tāpēc ka kārtīgs līdzjutējs vāc statistiku, vēro dinamiku, salīdzina komandu iespējas, prognozē rezultātus.

Un skatās, kura komanda vairāk iet pie sirds.

Kārtīgs līdzjutējs saprot, ka nevar visu laiku uzvarēt vai zaudēt. Viņš/viņa prot piedot savējiem kļūdas. Tikai – ja kāda cita komanda tev dara vairāk prieka, vai ir vērts izmisīgi turēties pie savējiem, kuri, iespējams, vairs nav savējie? Neesi sentimentāls/sentimentāla!

Īsts līdzjutējs prot novērtēt arī pašas spēles skaistumu. Ja savējie spēli maitā, vai nav pienācis laiks raudzīties uz citu pusi?

To visu tu saraksti savās kladītēs.

Tikai sargies tur savākt baumas. Lai tur no vienas vietas nav „kā runā…”, „opozīcija apgalvo”, „viņš teica, ka viņa teica, ka viņi…”

Visas šīs runas, apgalvojumus un teicienus pārbaudi, cik vien iespējams.

Un pirms vēlēšanām izvelc abas klades un salīdzini.

Galvenais: pirms vēlēšanām neskaties TV un nelasi avīzes, tās tevi pierunās balsot par tiem, par ko tu patiesībā nemaz negribi balsot.

Vienmēr atceries kāda ekscentriska[2] politiķa godīgi pateikto: „Kā var nesolīt.”[3]

Lai jau sola! Neviens neapgalvo, ka visi solījumi ir tukši. Taču tas būs redzams tikai kaut kad nākotnē. Tev jāvērtē tikai tās lietas, ko tu vari redzēt, aptaustīt, saost – tas, kas jau ir noticis. Ja jāizšķiras starp solīto un izdarīt, vienmēr izvēlies izdarīto.  

Tāpēc balso tā, kā rakstīts tavās kladītēs. Nekļūdīsies. Sliktākajā gadījumā būs vēl viens iemesls meklēt pašattaisnojumu.

(Turpinājums būs)


[1] Norvēģijas Karaliste (norvēģu: Kongeriket Norge, jaunnorvēģu: Kongeriket Noreg) – pēcZviedrijas – Norvēģijasūnijas saraušanas (1905) sākās diskusija par piemērotāko valsts pārvaldes formu. Gan Norvēģijas parlaments Stortings, gan tauta referendumā tajā pašā gadā nobalsoja par konstitucionālumonarhiju, un par karali tika ievēlēts Dānijas princis Karls, kurš kļuva par karali Hokonu VII (Haakon VII, pilns vārds: Christian Frederick Carl Georg Valdemar Axel Glücksburg, Kristians Frederiks Karls Georgs Valdemārs Aksels Glīksburgs 1872-1957).

Spānijas Karaliste (spāņu un galīsiešu: Reino de España, kataloniešu: Regne d'Espanya, basku: Espainiako Erresuma, oksitāniešu: Reialme d'Espanha, astūriešu: Reinu d'España): lai arī kaudiljo Franko formāli pasludināja (1947), ka Spānija ir karaliste, tronis nebija aizņemts līdz pat Franko nāvei (1975), kad radās iespēja pasludināt republiku, par ko taču tik daudzi bija atdevuši dzīvības Spānijas pilsoņu karā (1936-1939). Tomēr spāņi izvēlējās monarhiju: tronī tika sēdināts Huans Karloss I (Juan Carlos I de Borbόn y Borbόn-Dos Sicilias, dz.1938, atteicies no troņa (2014) par labu savam dēlam Felipem – pilns vārds: Felipe Juan Pablo Alfonso de Todos los Santos, dz. 1968 –, kurš tika kronēts (2014) par karali Felipi VI). 

[2] Ekscentrisks – franču: excentrique – galēji savdabīgs, tik neparasts, ka robežojas ar dīvainu.

[3] Kā var nesolīt – pilns citāts: “Kā var nesolīt pensionāriem cilvēku cienīgu dzīvi, kā var nesolīt veselības aprūpei nepieciešamo naudu, kā var nesolīt naudu zemniekiem.” 2013. gada 8. maijā uz žurnālista jautājumu par to, vai viņš nav rīkojies aplam, iepriekš solot vairāk, nekā valdība spēj iedot, atbildēja Latvijas tā laika (2002-2004) Ministru prezidents Einars Repše (dz.1961).

Tavs komentārs par rakstu: