• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Māra Kučinska valdības pēdējā sēdeSejas un pakauši, kas pēdējos trīs gadus mūs ir vadījuši pēc savas saprašanas. Foto: LETA

Kučinska valdībai ar 1000 dienām pietika, lai pierādītu, ka vienmēr var būt vēl sliktāk

Ja kas Latvijas politikāņiem iet mazumā, tā noteikti ir paškritika. Aizejošais Ministru prezidents Māris Kučinskis sava kabineta 12. Saeimas pilnvaru laikā pēdējā sēdē pateicās par “iespēju vadīt izcilu valdību”. To teica vīrs, kurš pierādīja, ka pasaulē var būt vēl sliktāki Ministru prezidenti par lāga sievu Laimdotu Straujumu. Atturēšos prognozēt, vai jaunā Saeima spēs “izrakt” kādu, kas būs vājāks par pašu Kučinski. 

Dzintars Zaļūksnis 

Taču kāds panākums Kučinska valdībai nav noliedzams: jau sākumā pasludinājis, ka troikas partiju koalīcijas un tātad arī viņa valdības visupirmā (lasiet: vienīgā) prioritāte ir činavnieku algu palielināšana (šeit un šeit), Kučinskis un viņa komanda šo prioritāti ir uzturējis 1000 dienu un turpina uzturēt joprojām, kamēr 13. Saeimā savēlētie dīvainīši nespēs vienoties pat par to, kurš pirmais ies uz poda.    

Tādejādi nākas atzīt par pamatotu Kučinska minējumu, ka “pirms nepilniem trim gadiem izvēlētā valdības veidošanas stratēģija bijusi pareiza, turklāt valdības rīcības plāns bijis dokumentāls pamats, pie kura ministriem izdevās pieturēties visu valdības darbības laiku. Tajā noteiktās prioritātes...” bla bla bla. Kā jau minēju, acīmredzama prioritāte ir bijusi viena, kā jau īstenai prioritātei ir jābūt. Pārējais? Ko var pārmest valdībai, kura pret visu pārējo ir izturējusies kā pret otrās, trešās, ceturtās utt. šķiras jautājumiem. 

Kučinska “valdība ir nodrošinājusi stabilu tautsaimniecības izaugsmi”? Atbilstoši 2017. gada provizoriskajiem datiem Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) ir audzis par 4,5%. Tas esot bijis “pēdējos četros gados straujākais pieaugums”. Ja uzskatām, ka praktiski vienīgais “izaugsmes indikators” ir IKP, tad tā arī ir. Tikai IKP un ekonomika nav viens un tas pats, un to jums apliecinās jebkurš sevi cienošs ekonomists.

Ar ekonomiskajiem argumentiem Kučinskim allaž kaut kas nav bijis lāga. Svinēdams savas valdības divu gadu jubileju, marsiešu komandors Kučinskis apgalvoja, ka “Iedzīvotājiem un uzņēmumiem obligātās iepirkumu komponentes (OIK) slogs turpmākajiem desmit gadiem ir samazināts par 716 miljoniem eiro”.  Laikam bija aizmirsis par to pavaicāt savam ekonomikas guru Arvilam Ašeradenam, kurš, vaigus piepūtis, joprojām sten un vaid, pūlēdamies izgudrot, kā attaisnot OIK biznesmeņu joprojām pelnītos 27 000 eiro stundā (šeit).   

Un kas ir ar “valsts pārvaldes reformu”? Ja par “reformu” uzskatām činavnieku algu palielināšanas programmu, tad reforma ir sekmējusies ka vai nu! Savukārt, ja atminamies, ka Kučinskis unisonā ar Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski solīja (šeit) ne tikai atalgojuma ziņā činavniekus “tuvināt” privātajam sektoram, bet arī triju gadu laikā samazināt viņu ordu par 6%, tad jāsecina, ka valdība ir riktīgi izgāzusies: ne par kādiem 6-5-4-3-2-1 procentiem runas nav dzirdētas kopš pērnās vasaras.

Toties Kučinska valdības aktīvā noteikti ierakstāma “nodokļu reforma”, kas stājās spēkā šā gada 1. janvārī – ja valdības mērķis bija tikai un vienīgi palielināt nodokļus un atvieglot darbu Valsts ieņēmumu dienestam (VID), tad tiešām viss ir oki doki.

1000 dienu laikā Kučinska valdība ir paveikusi titānisku darbu – piebeigusi valstī palikušo cilvēku labklājību. Un neesošo labklājību turpina graut šīs valdības sastrādātais veselības aprūpē – formāli nozares finansējums 2018. gadā pārsniedza vienu miljardu eiro, tika nodrošināti 85,3 miljoni eiro ārstniecības personu darba samaksas palielināšanai, 34,3 miljoni eiro onkoloģisko saslimšanu diagnostikai un ārstēšanai, izveidotas papildu rezidentūras budžeta vietas. Bet faktiski miljards ir filigrāni palaists skurstenī, aiz sevis atstājot nelabu e-veselības un minimālo algu smaku. Proti, par vairāk nekā 16 miljoniem eiro taisītā e-veselība joprojām vairāk maitā nevis atvieglo dzīvi gan ārstiem, gan pacientiem, bet jaunākais medicīnas personāls – māsu palīgi, sanitāri, pat māsas – tā arī nav sagaidījis kaut cik pieklājīgu algu palielinājumu, sevišķi ārpus Rīgas.

Izglītības sistēmā divu gadu laikā valdība esot panākusi “izglītības kvalitātes celšanu, aktualizējot mācību saturu un skolēnu sasniedzamos rezultātus vidējā izglītībā, pakāpeniski ieviešot jaunu izglītības standartu un nodrošinot pakāpeniski pāreju uz mācībām latviešu valodā no 2019. gada 1. septembra”. Vai tās “mācību saturs” darīs mūsu bērnus gudrākus, to mēs vēl redzēsim. Bet pagaidām varam konstatēt divas lietas: 1) Kučinska valdīšanas 1000 dienās Latvijā ir “pazudušas” vairāk nekā 100 skolas; 2) tāpat kā mediķi, arī pedagogi ir sagaidījuši fragmentāru un dīvainu “algu pielikumu”, ko, protams, var nosaukt par “indikatīvo pedagogu darba samaksas pieauguma grafiku”, bet latviski tas nozīmē, ka arī skolotāji ir gaidījuši, gaidījuši un neko īsti nav sagaidījuši.

Uz šā fona pat negribas pieminēt nedz taukiem iesmērētās alumīnija tanketes, ko iepircis brašais Raimonds Bergmanis, nedz valsts simtgadei par godu notrallinātos miljonu miljonus, nedz uz Marsu aizlidojušos solījumus Latvijas jubilejā apdāvināt daudzbērnu ģimenes.

Ko nu par to! “Par spīti dažādiem uzskatiem, atšķirīgiem ideoloģiskiem virzieniem, strīdiem un arī aizdomām, mums izdevās palikt vienotai komandai, kas spēja strādāt Latvijas labā. Es lepojos ar katru no Jums un pateicos par man dāvāto iespēju būt par šīs izcilās valdības vadītāju. Paldies, mums izdevās!” paziņoja Kučinskis.

Tāpēc viss, kas mums atliek – atgādināt, ka 12. Saeima Kučinska veidoto valdību apstiprināja 2016. gada 11. februārī, un tajā komandors Kučinskis šiverēja kopā ar šādu zvaigžņu ceļotāju komandu: ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība, V), aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (Zaļo un zemnieku savienība, ZZS), ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (V), finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS), iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (V), izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (V), kultūras ministre Dace Melbārde (“Visu Latvijai”-“Tēvzemei un brīvībai”.LNNK, VL-TB/LNNK), labklājības ministrs Jānis Reirs (V), satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS), veselības ministre Anda Čakša (ZZS, līdz 2016. gada 11. jūnijam – Guntis Belēvičs, ZZS), tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (VL-TB/LNNK), vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (VL-TB/LNNK) un zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS).

Ieskatieties sejās vai pakaušos šiem cilvēkiem un sapratīsiet: var būt vēl sliktāk! Var!

Tavs komentārs par rakstu: