• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Solvita Āboltiņa tribīnēSolvita Āboltiņa: Es nepadodos! Un jūs? Foto: LETA

Lai paliktu zirgā, Āboltiņa savu politisko karjeru apbedīs pirms «Vienotības»

Būsim godīgi: šajā valstī nav daudz zelteņu, kam prāta spējas būtu vērtējamas augstāk nekā “Vienotības” un visu slepeno dienestu izrīkotājai Solvitai Āboltiņai. Tāpēc jo vairāk žēl, ka savu intelektu un zināšanas Āboltiņa ir veltījusi būtībā jau sākotnēji neveiksmei nolemtai lietai.   

Dzintars Zaļūksnis  

Tagad daudzējādā ziņā jau ir par vēlu. Neizturējusi pārbaudījumu ar varu, Āboltiņa vienbrīd iedomājās, ka viņa ir partija un partija ir Solvita. Tas bija laiks, kad viņa paspēja no sliedēm nolaist paglupo Junkuru, izmēdīt pensionārus un piedevām sev zem pēcpuses nobāzt valsts specdienestus, pa starpu pamanoties samaitāt attiecības gan ar partijas biedriem, gan kolēģiem, gan elektorātu. Vārdu sakot, Āboltiņa, izmantodama savu intelektu, darbīgumu, harismu un citas labam politiķim piedienīgas īpašibas, uzrāpās ziloņkaula tornī, no kura tagad ceļš ir tikai viens – lejup.

“Vienotība”, kura lielā mērā tieši rudajai Solvitai var pateikties ne tikai par savu atrašanos varas triumvirātā, bet arī par pastāvēšanu kā tādu, līgani pārplūst savās nākamajās metastāzēs – Jaunajā konservatīvajā partijā un partijā Par. Taču Āboltiņai, kura ir bijusi apbrīnojami laba “jenotu” līdere, jaunajās partijās vietas vairs nav – pat ne par ierindas biedreni, pat ne par pelēko kardināleni. Viņa nav pirmā, ko piemeklējis tāds liktenis – atcerēsimies Ziedoni Čeveru, Juri Bojāru, Einaru Repši, Andri Šķēli –, un noteikti nebūs arī pēdējā.

Taču pie labas dzīves pierod arī gudri cilvēki. Āboltiņa noteikti apzinās, ka “Vienotība” 13. Saeimas vēlēšanās, visdrīzāk, paliks aiz 5% barjeras un līdz ar to aizies pa skuju taku – tāds ir visu varas partiju liktenis pēc varas zaudēšanas. Palikt ar “Vienotību” līdz šā sasaukuma beigām būtu ne tikai politiska, bet arī finansiāla pašnāvība – kā mūsu banānvalstiņā pienākas, Āboltiņu ģimenes bizness nav izticis bez partijiska atbalsta.

Tāpēc vienīgā izeja ir partiju pamest, pirms tā klusi vai skaļi, bet nogrimst vēstures kapā. Paies laiciņš, un lielākā daļa vēlētāju būs aizmirsuši, kāpēc viņi ir tik ļoti neieredzējuši kādreiz vareno Solvitu. Un tad viņa varēs domāt par jauniem projektiem – piemēram, par Valsts prezidenta posteni. Galvenais šo laiku nogaidīt ne gluži aizmirstībā, bet arī ne prožektoru gaismā. Āboltiņa jau ir tikusies ar savu partijas biedru un no citiem pienākumiem brīvajā laikā ārlietu ministru Edgaru Rinkeviču, lai apspriestu “iespējamo atgriešanos ārlietu dienestā” – kā nekā 1995.-2001. gadā Āboltiņa ir vadījusi Ārlietu ministrijas Konsulāro departamentu. Diezin vai viņai būs lemts vēlreiz iebrist tajā pašā upē, taču, piemēram, vēstnieces vietu Šveices Konfederācijā vai Norvēģijas Karalistē viņa varētu mēģināt sarunāt, kamēr vēl ir tāda iespēja.

Un tas ir labi. Latvijā jau tāpat ir knapi ar cilvēkresursiem, un Solvita Āboltiņa mums pašlaik ir kā Dieva dāvana: sabiedrībai ir iespēja pārbaudīt, vai tā maz ir spējīga piedot politiķiem to niķus (un ļaut vai neļaut kādreiz nogrimušai karjerai augšāmcelties), bet pašai Āboltiņai – pierādīt, ka viņa spēj mācīties no savām kļūdām, ka spēj organizēt ne tikai biedru grupu, nosaucot to par partiju, bet arī kaut ko valstiski noderīgu.

Tāpēc es personīgi novēlu Solvitai Āboltiņai krietnu devu paškritikas. Un esmu pārliecināts, ka mēs par viņu vēl dzirdēsim arī pēc šoreizējās aiziešanas no politikas.

Tavs komentārs par rakstu: