• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Trakais mežcirtējs atvēzējis cirviLatvijas ekonomiskais modelis: cērtam, ka šķīst! Attēls no: nexusmods.com

Latvija – 2023. Dzīres un paģiras II

(Turpinājums. Sākumu sk. šeit)

Jāatzīst, ka partiju nosaukumiem nākamajā Saeimā būs otršķirīga nozīme, jo neatkarīgi no tā, kādas partijas un ar cik lielu mandātu iekļūs 13. Saeimā,  stagnācija ekonomikā turpināsies, un tās rezultātā valsti turpinās pamest ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, sevišķi jaunā paaudze un izglītoti speciālisti – atbilstoši Latvijas Universitātes pētījuma datiem katrs ceturtais Latviju pametušais ekonomiskais emigrants ir ar augstāko izglītību, bet pēdējo 15 gadu laikā Latvija ir zaudējusi vairāk nekā 40% savas jaunās paaudzes.

Igors Meija, uzņēmējs

Tātad droši varam prognozēt, ka darbaspēka trūkums arvien saasināsies un, ļoti iespējams, valdība tik lielā mērā atvieglos darbaspēka importu no trešajām valstīm, ka arī sabiedrība sāks acīmredzami izmainīties. 

Tomēr galvenie valsts pārvaldītāji, kuru tiesības un pienākumi nebūs samērojami ar uzņēmēju atbildību un pienākumu “ražot” nodokļus, joprojām būs valsts pārvaldes birokrāti. Viņi arī būs tie, kas praktiski lepnā vientulībā turpinās veidot vidusslāni. 

Pateicoties nerealizētajai nodokļu reformai un tam, ka politiķi pat nesāks runāt par valsts aparāta nopietnu samazināšanu, vienkāršo iedzīvotāju faktiskie ienākumi turpinās samazināties; tostarp turpinās nīkuļot bizness, sevišķi mazie un vidējie uzņēmumi.

Stagnācija ražos nodokļus

Cerība, ka “nodokļu reformas” rezultātā samazināsies no bruto darba algas maksājamais sociālais un iedzīvotāju ienākuma nodoklis, nav attaisnojusies. Joprojām nesaprotu, kāpēc “nodokļu reforma” netika virzīta, tā lai palielinātu iedzīvotāju faktiskos ienākumus un attiecīgi arī valsts budžetu, jo, palielinoties cilvēku pirktspējai,  možāka kļūtu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) un akcīzes nodokļa iekasēšana, tā kompensējot “iztrūkumu”, kas saistīts ar samazinātajiem darbaspēka nodokļiem. Protams tas būtu prasījis arī izmaiņas nodokļu administrēšanas sistēmā, bet tā jau būtu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) problēma.

Valsts ar nabadzīgiem iedzīvotājiem nav interesanta ne pašmāju uzņēmējiem, ne ārvalstu  investoriem. Latvijas gadījumā nodokļu maksātāji tiek uztverti kā izejmateriāls vietējo politiķu un ierēdņu, kā arī viņu saimnieku labklājības veicināšanai.

Šāda lietu kārtība ir raksturīga trešās pasaules valstīm. Tagad skaidrs, ka 2017. gada “nodokļu reformas” mērķis ir jāskata kontekstā ar atalgojuma palielināšanu valsts pārvaldē strādājošajiem, kā rezultātā samazinās ekonomiski aktīvais vidusslānis, toties nodrošinot koalīcijas partijām panākumus nākamajās vēlēšanās, balstoties uz labi pabaroto un skaitliski biezo birokrātu slāni.

Esmu pārliecināts, ka, par spīti solījumiem, nodokļu celšana turpināsies arī nākamajos četros gados. Īpaši tas attieksies uz tādiem nodokļiem, no kuru maksāšanas izvairīties nav iespējams. Pie šiem maksājumiem es pieskaitu nekustamā īpašuma nodokli, ar transportlīdzekļiem saistītos maksājumus, akcīzes nodokli degvielai, kā arī dažādu valsts monopolu uzturētos publisko pakalpojumu tarifus, jo šo monopolistu peļņa daļēji veido otru valsts budžetu. Vārdu sakot, ar katru gadu dzīve valstī paliks arvien dārgāka, par to varat nešaubīties.

Beznozaru ekonomika

Negatīvas tendences būs vērojamas arī tajās nozarēs, kas vēl deviņdesmitajos gados tika uzdotas par valsts ekonomisko un finanšu mugurkaulu. Kā galvenās šeit jāmin tranzīta un finanšu nozares.

Attīstot savas ostas un  realizējot neizdevīgu dzelzceļa tarifu politiku saviem eksportētājiem, kas izvēlas Latvijas ostas, Krievijas kravu īpašnieki jau šobrīd  ir būtiski samazinājuši caur Latvijas ostām pārkraujamo kravu apjomu, bet līdz 2018. gada beigām mūsu ostām un dzelzceļam draud atstāt 10-20% no 2017. gada apjoma. Līdzīgi sākusi rīkoties arī Baltkrievija, strauji pārorientējot savu eksporta kravu plūsmu uz Krievijas ostām. Savukārt ķīniešu interese par Latviju ir pārāk miglaina, lai to ņemtu par pilnu, tāpēc cerēt, ka nākamajos četros piecos gados būtiski palielināsies tranzīta plūsma no Ķīnas, būtu pagalam naivi. Cita starpā arī politisku iemeslu dēļ: Ķīna pamazām attālinās arī no Krievijas, arvien vairāk realizējot pilnīgi patstāvīgu politiku un piesaistot jaunus sabiedrotos Āzijā, Āfrikā, un Latīņamerikā. Mēs ķīniešiem vienkārši vairs nebūsim pa ceļam. Ja vēl atminamies izteikti nedraudzīgās attiecības ar atsevišķām mūsu reģiona valstīm, tad nav nekāda pamatojuma apgalvojumiem, ka šīs negatīvās tendences varētu mainīties.

Nekas spožs mūs negaida arī banku sektorā. Laiki, kad Latvija cerēja kļūt par kaut ko līdzīgu Šveicei, Luksemburgai, Lihtenšteinai, Vatikānam vai Monako, ir beigušies. ASV inicētā pastiprinātā mūsu komercbanku  uzraudzība un to klientu dzīves apgrūtināšana ir veicinājusi nerezidentu naudas un interešu pārvietošanos uz valstīm ar “maigāku” klimatu.

Vēl, protams, paliek “mūsu zaļais mežs”, kura izciršana tuvākajos gados kļūs arvien intensīvāka. Savā ziņā par laimi, mežu platības palielinās tīri dabiskā veidā, aizaugot lauksaimniecības zemēm, taču šie “mežonīgie” meži neražo kvalitatīvu koksni. 

Tāpēc koptajos mežos parādīsies arvien vairāk kailciršu, jo birokrātiskais aparāts un partijnieki no VAS “Latvijas valsts meži” prasīs arvien vairāk naudas. Savukārt privāto mežu īpašnieki vienkārši grib ēst.

Vienīgās  nozares, kurām es prognozēju stabilu, augšupejošu attīstību, ir privātā medicīna un tūrisms. Taču tas ir krietni par maz, lai, papildus neaizņemoties, varētu uzturēt arvien dārgāk izmaksājošo valsts pārvaldi. Skumji, bet arī 2018. gadu politikāņi ir sākuši nevis ar štatu samazināšanu ministrijās un citās iestādēs, nevis ar birokrātijas “apcirpšanu” vai dažādu institūciju lietderīguma izvērtēšanu, bet gan ar algu paaugstināšanu valsts pārvaldē strādājošajiem augstākā, vidējā un zemākā līmeņa vadītājiem – 16., visaugstākajai mēnešalgu grupai plānojot palielināt maksimālo mēnešalgas apmēru līdz 3450 eiro apmērā 2441 eiro vietā (palielinājums – 41,3%), otrai augstākajai, 15. grupai – līdz 3233 eiro līdzšinējo 2353 eiro vietā (palielinājums – 37,4%). Argumentācija vienkārši fantastiska: valsts pārvaldei vajagot “turēt līdzi” privātajam sektoram, kaut gan nav nekāds noslēpums, ka privātie uzņēmumi reāli nesamaksājamā nodokļu sloga dēļ vienkārši nespēj savu darbinieku algas pacelt tādā līmenī, lai izbeigtu ārkārtīgi straujo darbaspēka emigrāciju. Turklāt bez nodokļiem, kurus apēd valsts pārvalde, uzņēmējiem vēl arī jāsagādā gan peļņa pašiem sev, gan algas saviem darbiniekiem.

(Nobeigums šeit)

Tavs komentārs par rakstu: