• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
DJ Ilze Viņķele rāda fakučusFakuci jūs saņemat nevis no DJ Ilzes, bet gan veselības ministres Viņķeles. Ekrānšāviņš no: Youtube.com

Latvijā paliek arvien mazāk tādu, kas grib vārda brīvību

Tas nav nekas pārsteidzošs. Lai gan Latvijas Republikas Satversmē ir 100. pants, kurš teorētiski aizliedz cenzūru, šī pretīgā parādība joprojām pastāv, un nevarētu teikt, ka pēdējos gados tā ir gājusi mazumā. Un sabiedrība to (iešanu mazumā) vairāk vai mazāk dedzīgi atbalsta.

Dzintars Zaļūksnis

Vārda brīvībai ir vairākas dabas. Ar vienu tās seju nav nekādu problēmu – ar to, kur “es drīkstu vāvuļot visu, kas ienāk prātā”, tostarp apsaukāt valsts amatpersonas visādos vārdos, apsūdzēt citus “zagšanā” un citos kriminālos likumpārkāpumos. Un ne tikai vāvuļot, jo demokrātiskajā pasaulē vārda brīvība tiek tulkota ar angļu freedom of expression, izpausmes brīvība, un tā attiecas ne tikai uz verbālu komunikāciju.  

Nekas nepatīkams noteikti nav arī tas, ka vārda brīvība attiecas tikai uz fiziskām personām, proti, valsts amatpersonas un politiķi šādas tiesības nebauda. Turklāt amatpersona vienmēr ir un paliek amatpersona – 24 stundas diennaktī bez brīvdienām. Veselības ministre nevar tā vienkārši “izlekt no ministres ādas”, pēkšņi kļūt par dīdžeju, parādīt visiem fakučus un ielīst atpakaļ. Nē, cienītās dāmas un godātie kungi, fakučus jums parādīja veselības ministre nevis vienkāršā pilsone ilze Viņķele!

Taču vārda brīvībai ir vēl viena, nepatīkama, es pat teiktu, nejauka puse. Proti, vārda brīvība ir apolitiska – tā neparedz šķirot viedokļus manā un citu viedoklī. Arī šim citam ir tādas pašas tiesības kā man – un, ja es to nepieņemu, tad man vispār nav tiesību piesaukt vārda brīvību. Demokrātiskas valsts pilsonim viena no svarīgākajām prasmēm ir bez naida un liekām emocijām uztvert sev nepatīkamu viedokli. Mūsu komunikācija sociālajos tīklos diemžēl parāda, ka lielākās daļas Latvijas iedzīvotāju apziņā nekādas vārda brīvības nav.

Pētījumu aģentūras SKDS veiktais pētījums par šo jautājumu tikai apliecina to, kas ir realitātē: šogad, pat pirmskrīzes apstākļos, vēl vairāk pieaudzis to iedzīvotāju īpatsvars, kuri uzskata, ka būtu jāaizliedz cilvēkiem izteikt “tādus politiskus uzskatus, kas varētu kaitēt valstij.” Stāvoklis nebūtu tik nomācošs, ja tie paši cilvēki varētu pārliecinoši paskaidrot, kas ir “valsts” un kādas – pie velna! – ir tās intereses. 30 gadu laikā pēc neatkarības it kā atjaunošanas par to nav bijis īstas diskusijas un mums vienkārši nav skaidrs, kas ir “valsts intereses” – neviens tās nav precīzi formulējis. Un tas ir izdevīgi tikai varai, kura valsts intereses var grozīt šā un tā, allaž paliekot pie savām interpretācijām. 

Tāpēc sociālajos tīklos izplatītajos monologos par valsts interesēm katrs uzskata kaut ko citu. Visbiežāk, lielā mērā tāpatojot tās ar veco labo Vinnija Pūka izteicienu tā šķiet MAN!

Un nu īsi par minētā SKDS pētījuma rezultātiem. 2020. gada janvārī 27% respondentu pilnībā piekrita apgalvojumam, ka cilvēkiem būtu jāaizliedz izteikt tādus politiskus uzskatus, kas varētu kaitēt valstij – šādi domājošu cilvēku īpatsvars gada laikā ir palielinājies par sešiem procentpunktiem. Vēl 41% minētajam apgalvojumam piekrita daļēji. Līdz ar to, izdara secinājumu SKDS pētnieki, cenzūru atbalsta kopumā 68% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju. Vēl 12% iedzīvotāju nespēja sniegt konkrētu viedokli šajā jautājumā, bet varam pieņemt, ka cenzūras atbalstītāju patiesībā ir vēl vairāk, tikai daļa to atbalsta kaunīgi – intuitīvi saprazdami, ka gluži pareizi tas nav.

Pretēju viedokli ir pauduši tikai 24% – nepilna ceturtdaļa respondentu. Nelolosim ilūzijas: tas nozīmē, ka brīdī, kad kāda grupiņa sāks protestēt pret cenzūru, policija nebūs vajadzīga – viņus noknābās pareizie pilsoņi.

Tavs komentārs par rakstu: