• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Vīrs uzvalkā ēd nauduTipiska birokrāta uzvedība kompradoru buržuāzijas uzraudzībā. Foto: Mario Lalich/washingtonmonthly.com

Latvisko kompradoru nodevība

Jau kopš deviņdesmito gadu vidus, kad politiskā elite bez aizturēm pagriezās nevis valsts attīstības, bet gan izlaupīšanas virzienā, man radās jautājums – kāpēc tika izvēlēts tieši šāds virziens? Kāpēc viņi neizvēlējās kļūt turīgi un galu galā arī ilgtermiņā cienījami cilvēki, īstenojot uz valsts attīstību nevis noplicināšanu virzītu ideoloģiju – “pateicoties” pēdējai ceturdaļgadsimta laikā valstī nav izveidojusies cienījama ekonomiskā un politiskā elite.

Igors Meija, uzņēmējs

Elites vietā Latvijā ir redzami tipiski kompradori. Ar šādu vārdu starptautiski apzīmē buržuāziju ekonomiski atpalikušās valstīs. Tā pārstāv vietējos un ārvalstu oligarhus un ir starpniece starp ārzemju kapitālu un valsts iekšējo tirgu.

Latvija šajā ziņā nebūt nav unikāla. Kompradoriski oligarhiskais režīms tiecas pārņemt savā kontrolē spēka struktūras un tiesu sistēmu, rada valsts vajadzībām neadekvātu birokrātisko aparātu, kura vadošie ierēdņi ir ļoti labi apmaksāti. Faktiski tiek izveidota ekonomiskajai realitātei neadekvāta ierēdņu materiālās un morālās stimulēšanas sistēma, kas veicina lēmumu pieņemšanu režīma interesēs, lai birokrāti, izpatīkot saimniekiem, saņemtu materiālus labumus un virzību pa karjeras kāpnēm. Viss minētais ir attiecināms uz šodienas Latviju.

Jebkura valsts un tās elite ilgtermiņā ir stabila, ja tā balstās uz plašu vidusslāni, proti uzņēmējiem, ārstiem, skolotājiem, radošo inteliģenci utt. Savukārt kompradoriem plašs vidusslānis ir visbīstamākais ienaidnieks, jo, sasniedzot iespēju kritisko masu, tas pietiekami skarbi var vērsties pret režīmu.

Mūsdienu Latvijā par vidusslāni tiek uzskatīta birokrātija, un tas, manuprāt, ir pilnīgs absurds. Atbilstoši Eurostat datiem (šeit) Latvijā ar tās nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju un 880 000 darba vietu (CSP dati)  ir ap 240 tūkstošiem cilvēku, kas nodarbināti valsts un pašvaldību struktūrās! 27,4% visu pieaugušo, darbaspējīgo valsts iedzīvotāju algu saņem no valsts budžeta jeb nodokļiem!

117 000 cilvēku Latvijā strādā pašvaldībās un to iestādēs, vēl 60 tūkstoši – valsts budžeta institūcijās – ministrijās, tām pakļautās iestādēs un tā sauktās neatkarīgās iestādēs – prokuratūrā, tiesās, Saeimā, Valsts kontrolē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisjā utt., u.tjpr.

Salīdzinājumam: Igaunijā (1,3 miljoni iedzīvotāju) valsts pārvaldē, ieskaitot pašvaldības, ir nodarbināti mazāk nekā 30 000 cilvēku! Lietuvā (3,3 miljoni iedzīvotāju un 1,5 miljoni nodarbināto), valsts pārvaldē, ieskaitot pašvaldības, iztiek ar 78 000 darbinieku.     

Lielā mērā šā iemesla dēļ kompradoru režīms Latvijā īsteno tādu politiku, kas ir vērsta uz uzņēmējdarbības bremzēšanu: birokrātiskajam aparātam nemitīgi ir jāpierāda, ka sabiedrība bez tā nevar iztikt, tāpēc ir organizēts milzīgs “papīru darbs”. Tā Pasaules bankas (The World Bank) ikgadējā reitingā Doing business 2017. gadā Latvija ir atkāpusies par 3 pozīcijām būvatļauju iesniegšanas procesa vērtējumā. Bet nesen pieņemtā Būvniecības likuma deklarētais mērķis taču bija pilnīgi pretējs!

Pēdējais piemērs ir tā saucamā nodokļu reforma, kas sākotnēji tika pasniegta kā uzņēmējdarbību veicinošs pasākums. Apbrīnojami, ka tik daudzu cilvēku darbs, regulāri nākot uz darbu, saņemot par to atalgojumu, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimševica vārdiem runājot, rezultējas ar čiku.

Plus pirms tam taču tika pasūtīts Pasaules Bankas pētījums par nodokļu sistēmu Latvijā, samaksājot par to 300 tūkstošus eiro. Kopumā rezultāts – 0. Es nevaru iedomāties privātu uzņēmumu, kas varētu atļauties tik “efektīvi” strādāt.

Kompradoru režīma neatņemama sastāvdaļa ir iebarota inteliģence un kontrolējami masu mediji, kas vecina vispārēju iedzīvotāju informatīvo debilizāciju. Svarīgu, ar naudas lietām un atbildībām saistītu tēmu padziļināta neapspriešana, no konteksta izrautu faktu bārstīšana informatīvajā telpā, nepārtraukta sabiedrības vājākās daļas un nabadzības filozofijas popularizēšana, uzņēmēju vainošana visās valsts nelaimēs ir kompradoru režīma realizētās propagandas neatņemama sastāvdaļa. 90% negatīvu un 10% pozitīvu ziņu – tāda ir pasniegtās informācijas bilance. Turpinot šādā garā, centrālā ziņa jau tuvākajā nākotnē interneta portālos var kļūt informācija par to,  cik zilumus savai sievai dzērājai uzsitis viņas vīrs alkoholiķis Bambāļu pagastā, vai par cik centimetriem kādai vietējai, vai ārzemju zvaigznei ir pieaudzis krūšu vai dibena apjoms mēneša laikā.

Atšķirībā no nacionālās elites, kura balstās uz savas valsts vidusslāni, ilgstoša atrašanās kompradoru buržuāzijas elitē nav garantēta nevienam tās loceklim.

Vājākie, kā arī sevi visvairāk diskreditējušie režīma pārstāvji bez žēlastības tiek mainīti, un viņu vietā  tiek piesaistīti jauni censoņi. No  vēlēšanām līdz vēlēšanām ir jūtams kāda neredzama režisora dzelžainais tvēriens, likvidējot kādu sevi jau izsmēlušu politisko projektu – (Latvijas ceļš, Saimnieks, Tautas partija, Pirmā partija, Jaunais laiks, PCTVL) un izmantojot daļu no šajās organizācijās esošajiem, zināmiem  parametriem atbilstošiem biedriem (piekritīsiet, ka viņus pat vizuāli kaut kas vieno!), tiek radīts jauns politiskais projekts, kuru vēlētāji apbrīnojamā kārtā, ar cerībām acīs atkal uzceļ varas Olimpā. Domāju, nākamās parlamenta vēlēšanas nebūs nekāds izņēmums, un aizmetņi augstāk aprakstītajam jau ir pamanāmi, vērojot procesus partijā Vienotība. Vienkāršāk izsakoties, nevar vēlētājiem iebarot vērtības, kuru nesēji sevi ir pilnībā diskreditējuši.

Manuprāt, nākamajām vēlēšanām tiks izveidots politiskais spēks, kas apvienos no Vienotības aizgājušos biedrus, Specdienestu partiju un Reģionālo apvienību. Ja labi uzvedīsies, tad vieta šajā veidojumā atradīsies arī pašreizējam ekonomikas ministram, kurš ir paziņojis par atlikušo valsts uzņēmumu privatizācijas uzsākšanu.

Tagad gribu atgriezties pie sākumā uzdotā jautājuma – kam un kāpēc tas bija vajadzīgs?

Kādai jābūt likmei, lai no valsts 20 gadu laikā emigrācijā izdzītu vismaz 400 tūkstošus cilvēku,  izveidotu uzņēmējdarbībai nelabvēlīgu vidi un, ceļot visa veida nodokļus, iedzītu trūkumā tos cilvēkus, kuriem normālas valsts attīstības gadījumā būtu jāveido sabiedrības vidusslānis?

Domāju, ka atbilde nav tālu jāmeklē. Īstie dzīves saimnieki parādīsies lielo valsts uzņēmumu privatizācijas procesā, par kura uzsākšanu šā gada rudenī ir paziņojis ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens.  Viņš gan to apzīmēja citādi – valsts uzņēmumu akciju pārdošana biržā. Tomēr būtībā tas ir viens un tas pats. Manuprāt, šis process tiks forsēts, jo kompradoriem nav īstas pārliecības, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās viss notiks kā plānots. Varbūt tā ir tikai sakritība, ka vienā kāpņu telpā ar kādas lielvalsts vēstnieka mītni tiek veidots 1000 m2 liels juristu birojs. Nedomāju ka tas tiek atvērts, lai nodarbotos ar seksuālo minoritāšu problemātiku.

Jau iegūtā pieredze ar Citadeles banku, kuru par sviestmaizi nopirka viena Delavēras štatā reģistrēta ārzonas kompānija, lietotās militārās tehnikas – pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ražoto bruņutransportieru iepirkumu par 250 miljoniem eiro, parādīja, ka šajā kompradoru buržuāzijas pārvaldītajā valstī ir iespējams pilnīgi viss.

To vajag mācēt – 10 gadu laikā, piepalīdzot vietējiem izpildītājiem,  ne tikai iegrūst valsti 10 miljardu eiro lielā parādu atkarībā, bet arī parādus “pārfinansēt” tā, lai Latvija ar joprojām vienu no zemākajiem ārējiem parādiem ES patlaban ir valsts ar visstraujāk augošo ārējā parāda summu, salīdzinot ar iekšzemes kopproduktu (IKP). Mūsu kreditori procentu maksājumos saņem vienu miljonu eiro dienā, un rudenī uzņēmumu “kotēšanas” procesā varēs savākt arī valsts vērtīgākos uzņēmumus, turklāt liekot vietējiem izpildītājiem, tuvojoties valsts simtgades svinībām, to nosaukt par veiksmes stāstu. Bravo!

Varat tikai iedomāties, kāda, realizējot normālu valsts pārvaldi, izskatītos Latvija, ja miljons eiro dienā tiktu novirzīti valsts attīstībai nevis pamatparāda procentu maksājumiem!

Tas arī ir iemesls iedzīvotāju nihilismam, jo cilvēki intuitīvi jūt, ka, apmaksājot šo procesu, kur vienā galā  nepārtraukti pieaug, bet otrā samazinās, tiek permanenti apčakarēti.

Varbūt tik ciniski tomēr tas netiks pasniegts. Drīzāk privatizācija tiks pasniegta kā nepieciešams solis, lai varētu samaksāt algas budžeta iestādēs strādājošajiem, vai izdomāti citi virtuāli argumenti: piemēram, Eiropā brīvajā tirgū pieejamais vērtspapīru apjoms sasniedz 33% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kamēr Latvijā veido knapi 3%. Taču te ir jāsaprot, ka uzņēmuma kapitalizācija šādā gadījumā sasniegtu teju septiņus miljardus eiro.

Sākotnēji tiks pārdoti kādi 5% akciju, bet pēc dažiem gadiem jau neviens neatcerēsies valdības sākotnēji solīto, un nesapratīs, kā par kontrolpaketes īpašniekiem ir kļuvuši šīs valsts īstenie saimnieki.

Kas pēc šādas valsts uzņēmumu privatizācijas notiek, labi parāda piemērs ar Ventspils Naftu.

Tās vadībā vairs nav neviena vietējā darbinieka. Pašreizējā nomenklatūrā ietilpstošie uzņēmumu vadītāji var būt pavisam droši, ka agrāk vai vēlāk viņu vietas ieņems džoni un sveni.

Ja šis plāns tiks realizēts, tad aiznākamajās Saeimas vēlēšanās uz varu cerošie var saņemt mantojumā valsti, kurai lāgā nekas vairs nepieder, izņemot parādus. Pašreizējo kompradoru virsotne līdz tam laikam, visdrīzāk, jau būs paspējusi aizlaisties tālēs zilajās.

1 Komentāri


  1. Lauku vecis
    2017-10-17

    Atceros , cik žirkta bija STRAUJUMA , kad sprieda par CITADELES pārdošanu. Jāpapēta un pierādīsies , ka visi ceļi aizplūst pie Sarosa tētiņa! Vienotība noziedzīgais afērisms , kuru dzemdināja Repše ar JAUNO LAIKU!. Vienotībai vēlēšanās laimīgu taciņu pa skuju ceļu , kapā! Tad beidzot būs noiets pirmais Latvijas atdzimšanas posma caur sāpēm un totālu izlaupīšanu. Jaunā Saeima būs spiesta notiesāt šos neģēļus....

Tavs komentārs par rakstu: