• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Kājas caurās zeķēsPaldies par zeķītēm, bet kāpēc jāstaigā caurās trusenēs? Foto: Depositphoto

Lopkautuve Nr. 19 jeb Staigāsim jaunās zeķēs, bet bez apakšbiksēm

Vai jums neliekas dīvaini, ka politiķi (ne tikai Latvijā, globāli) ir pieteikuši karu vienšūnas organismiem (!) un neko labāku nav izdomājuši, kā bombardēt pašu armijas pozīcijas? Turklāt ģenerāļu maiņa neko nelīdz – jaunais veselības ministrs Daniels Pavļuts jau ir apsolījis “turpināt Ilzes ceļu”. Iespējams, viņš to darīs ar vēl lielāku sirsnību nekā pati Viņķele.

Dzintars Zaļūksnis

Jā, virsrakstu tiešām esmu daļēji patapinājis no Kurta Vonegūta (Kurt Vonnegut, 1922-2007) – starp citu, jūsu tautieša, feldmaršal Krišjāni Kariņ! Viņa 1969. gadā iznākušajā romānā “Lopkautuve Nr.5” (pilns nosaukums: Slaughterhouse-Five, or The Children's Crusade: A Duty-Dance with Death, [Lopkautuve numur pieci jeb Bērnu krusta gājiens: dežūrdeja ar nāvi]) sabiedrotie ar iedvesmu līdz pazemei nobombardēja Drēzdeni, kurā atradās arī amerikāņu karagūstekņi.

Alūzijas gribot negribot pastiprina Kariņa valdība, no 12. janvāra atļaujot tirgot vēl dažas preču kategorijas, tostarp zārkus, bet komandantstundu nedēļas nogalēs (vai kāds spēj atbildēt – kāpēc, ja nav kara?) atstājot spēkā līdz 25. janvārim.

Manuprāt, mūsu labieši jau sen ir pārkāpuši kādu robežu, atstājot aiz tās visu iespējamo loģiku, kas saistīta ar cīņu pret –, pieņemsim! –  bīstamu infekciju.

Esmu pārdzīvojis vispretīgākos totāla deficīta laikus, un man pat prātā nenāca, ka deficīts varētu atgriezties arī brīvā tirgus sabiedrībā, tiesa, jaunmodīgs. Attīstītā sociālisma ērā nebija ne īstas naudas, ne preču, ko par šo naudu gribētos pirkt.

Pašlaik mums ir gan viens, gan otrs, bet valdība AIZLIEDZ izmantot naudu, lai pirktu preces. Pilnīgs absurds, kas tiek aizbildināts ar neiedomājamu absurdu. Sak, jo nabadzīgāka – gan materiāli, gan garīgi – būs sabiedrība, jo mazāk to apdraudēs globālā infekcija, tātad jo laimīgākai tai jākļūst!

Taču tā nemēdz būt, dārgie draugi, vienkārši nemēdz būt! Augošās gara apspiestības apstākļos nav iespējams būt nedz brīvam, nedz pašpietiekamam, nedz veselīgam. Pat par spīti tam, ka mums stāsta: tieši veselība esot mūsu bezmaz VIENĪGAIS mērķis.

Tāpēc –, lai galu galā nesajuktu prātā,– mums nākas izdomāt kādu vitāli svarīgu uzdevumu, ko risināt. Tā teikt, izvirzīt sev – lai tā būtu! – niecīgus vai pat tīri egiostiskus mērķus. Piemēram, nestaigācaurāzeķēs.

Un šis mērķītis ir sasniegts, jo valdība no 12. janvāra atceļ tirgošanas aizliegumu vairākām preču kategorijām. Zeķes un zārkus jau minēju, turklāt arī zeķbiksēm, šallēm, lakatiem, cepurēm, cimdiem, lāpstām, šķipelēm, krāsniņām, pergamentam, sērkociņiem, svecēm, aploksnēm, ietinamajam papīram, tīrīšanas līdzekļiem, atslēgām, telefoniem, lampiņām, šķiltavām un vēl šim tam. Bet ne apakšveļai, apaviem, grāmatām un rotaļlietām – būsim bezgala pateicīgi valdībai, kura labāk par mums zina, kas MUMS vajadzīgs! Jums nepatīk? Ieķeriet nu kādu graķīti uz visas godīgās branžas veselību!

Visādā ziņā tagad es varu sev izvirzīt jaunus sīkmanīgus mērķus – teiksim, ik rītu uzsmaidīt kaimiņam, neturot viņu par LIPĪGU SLIMNIEKU. Vai drīkst, Kariņa kungs? Nudien, es uzmanīšos un būšu aplam likumpaklausīgs.

Tavs komentārs par rakstu: