• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Ielu muzikants uzvalkā, bet basām kājāmLatvijas mazais biznesmenis. Foto no: smallbiztrends.com

Makroekonomiskās veiksmes mikroekonomiskā sastāvdaļa-I

Pēdējos divus gadus tā Latvijas iedzīvotāju daļa, kas nav saistīta ar politbiznesu un ierēdniecību, arvien skaudrāk izjūt naudas trūkumu. Tas izpaužas nepārtrauktā nodokļu sloga pieaugumā un ar to saistīto permanento dzīves dārdzības palielināšanos.

Igors Meija, uzņēmējs

Kamēr valdošā elite pēdējo gadu laikā turpina atkārtot mantru par nepārtraukto iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu un ekonomikas augšupeju, mājsaimniecību un mazo un vidējo uzņēmumu līmenī ienākumi un ar to saistītais dzīves līmenis turpina samazināties.   

Manuprāt,  galvenie faktori, kas to ietekmē un ir savstarpēji saistīti, ir trīs. Tie ir: 1) valstī izveidotā nodokļu sistēma, 2) pret iedzīvotāju skaitu neadekvāti uzblīdušais dažādu birokrātu skaits un 3) valsts ārējā parāda “apkalpošanai” un procentu segšanai nepieciešamie maksājumi.

Runājot par valsts ārējo parādu, jāmin, ka 10 gadu laikā tas ir pieckāršojies, sasniedzot 10 miljardus eiro, lai gan tautsaimniecībā tā palielināšanas pozitīvais efekts nav saskatāms. Latvijas nodokļu maksātāji par ārējā parāda “apkalpošanu” pašlaik tērē apmēram 1 miljonu eiro dienā.

Kas attiecas uz valsts pārvaldi, to nepārspīlējot var definēt kā “ekonomikas nozari”. Runājot par budžeta izdevumiem, pirmām kārtām tiek domāta nauda, ko “apēd” valsts pārvaldē strādājošie. Pēdējo 10-15 gadu pieredze rāda, ka koalīcija pārliecinoši ignorē visas Eiropas Komisijas prasības par strukturālajām reformām,  valsts pārvaldes un birokrātijas samazināšanu. Premjers Māris Kučinskis kopā ar valsts galveno ierēdni Jāni Citskovski  gan sola virzīties uz “nulles birokrātiju” un samazināt valsts pārvaldē nodarbināto skaitu par 6 procentiem jeb aptuveni 3500 darbiniekiem. Atsaucoties uz šiem datiem, viegli aplēst, ka reālais valsts tiešajā  pārvaldē (ministriju ierēdņi) strādājošo skaits pašlaik ir vairāk nekā 58,3 tūkstoši. Latvija patlaban var “lepoties” ar vienu no cilvēkresursu ziņā masīvākajām valsts pārvaldēm pasaulē. Precīzāk, patlaban mūsu valsts ir 12. vietā starp pasaules valstīm ar vislielāko valsts sektorā nodarbināto īpatsvaru, ja rēķinām tos procentos no visiem nodarbinātajiem. Virs mums ir tādas, hm, ne visai demokrātiskas valstis, kā Tadžikistāna, Jordānija, Saūda Arābija, Baltkrievija, Kuveita, Kuba u.tml.

Taisnības labad gan jāsaka, ka valsts pārvalde Latvijā ir viens no lielākajiem spēlētājiem biznesā. 65 valsts kapitālsabiedrību kopējie ieņēmumi 2016. gadā sasniedza 8,73 miljardus eiro. Tā ir trešdaļa no visa IKP!

Tajā pašā laikā ir grūti runāt par līdzekļu izlietošanas lietderīgumu un pat likumību. Valsts kontrole atklājusi, ka ministrijas 2017. gadā vismaz 81 miljonu eiro ir izlietojušas darbinieku prēmēšanai un piemaksām pie algām.

Šādu izšķērdību iespējams apturēt tikai radikāli – piemēram, par 50-60% samazinot nodarbināto skaitu valsts tiešajā pārvaldē, protams, pirms tam izstrādājot reālu viņu turpmākas nodarbinātības plānu.

Latvijā, kur valsts īpašumā palikuši tikai neliels procents valstī strādājošo uzņēmumu (nejaukt ar apgrozījumu), bet pašvaldības ir centrālās varas piedēklis, publiskajā sektorā algu saņem 12% visu valsts iedzīvotāju. Atbilstoši Eiropas Komisijas datiem Latvijā uz 1000 iedzīvotājiem ir 142 valsts pārvaldes darbinieki. Tas ir ievērojami vairāk nekā ES vidējais rādītājs – 82!

Tajā pašā laikā 77% Latvijas iedzīvotāju ir pārliecināti, ka valsts tiek pārvaldīta atsevišķu ietekmīgu  grupu – tajā skaitā ārvalstu banku un kreditoru – interesēs, liecina pētījumu aģentūras SKDS veiktas aptaujas dati.

Nodokļu maksātāji kopš 2017. gada netiek galā ar augošajām valsts pārvaldes izmaksām: 370 miljoni eiro – tik liels iztrūkums atbilstoši VID datiem ir bijis valsts 2017. gada pamatbudžetā.

Iespējamās alternatīvas: esošās valsts virsbūves nenovēršams sabrukums – vai ārējā parāda palielināšana, kas nodrošinātu esošajai koalīcijai iespēju noturēties vēl vienu Saeimas četru gadu sasaukuma laiku. Par trešo iespēju – veicināt uzņēmējdarbību un apturēt cilvēku aizbraukšanu no valsts –, redzot pašreizējās valdošās koalīcijas realizēto politiku, ir bezjēdzīgi runāt.

Ar padomisko domāšanu (aizliegt, kontrolēt un sodīt) sirgstošā valsts pārvalde pati sevi ir iedzinusi apburtajā lokā: tās iegribu apmierināšanai nepieciešams arvien vairāk nodokļu naudas, bet uzņēmēji, kas attīstītās valstīs nes galveno nodokļu sloga daļu, Latvijā kļūst arvien nabagāki un uzņēmējdarbība pamazām izčākst – galvenokārt runa ir par mazo un vidējo biznesu.

Uz šā fona Latvijas nomenklatūra ir radījusi jaunu  “biznesa nozari” – maksātnespējas administratoru un tiesu izpildītāju karteli. Šis fenomens ir dziļāka pētījuma vērts. Nez vai atrastos otra nabadzīga Eiropas valsts, kur par miljonāriem kļūst maksātnespējas administratori un tiesu izpildītāji.

(Nobeigums būs)

Tavs komentārs par rakstu: