• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Divi bomži ar ratiņiem"Veiksmes stāsta" mikroekonomiskā projekcija. Foto: LETA

Makroekonomiskās veiksmes mikroekonomiskā sastāvdaļa-II

(Nobeigums. Sākums šeit)

Atgādināšu, ka lielākā ārējā parāda palielināšana ir notikusi Ministru prezidenta Ivara Godmaņa valdības (2007.20.12.-2009.12.03.) un Ministru prezidenta Valda Dombrovska valdības (2009.12.03.-2014.22.01.) laikā. Savukārt Laimdotas Straujumas kabinets (2014.22.01.-2016.11.02.) pamanījās “ļoti veiksmīgi” pārstrukturēt kredītus – tā, ka to summa pašlaik aug straujāk nekā citās ES valstīs.

Igors Meija, uzņēmējs

Ārējā parāda kontekstā Latvijas stāvoklis šobrīd ir vērtējams divējādi. No vienas puses, mūsu valsts parāds joprojām ir ap 40% no IKP, un tas ir viens no desmit labākajiem rādītājiem starp ES valstīm.

No otras puses, vērtējot valsts parāda pieauguma dinamiku pēdējo 10 gadu laikā, Latvija ES ir ārpus konkurences – mūsu valsts parāds ir palielinājies 4,64 reizes, vērtējot to pret IKP, bet tuvākajām “bēdumāsām” Slovēnijai un Īrijai “parādu audzēšanas koeficents” ir attiecīgi 3,57 un 3,11.

Pašlaik skaidri redzams, ka valsts parāda augšanas dinamika sāk bīstami pārsniegt nodokļu maksātāju iespējas, jo nodokļu permanentā palielināšana ir tieši saistīta ar ierēdņu parakstītajiem aizdevumu līgumiem un pašu arvien pieaugošo apetīti.

Kā iepriekš aprakstītais ietekmē un turpinās ietekmēt Latvijas ierindas iedzīvotāju un mājsaimniecību labklājību?

Atbildot uz šo jautājumu, jāatzīst, ka valdošās koalīcijas pārstāvji savā retorikā reti izmanto mikroekonomiskus argumentus. Uzreiz piebildīšu, ka tieši mikroekonomika ir ekonomikas sastāvdaļa, kas pēta indivīdu, mājsaimniecību un uzņēmumu uzvedību, pieņemot lēmumus par resursu radīšanu un izmantošanu.

Tā pēta ekonomikas aspektus, kas attiecas nevis uz globālām tēmām – kā IKP, darba dalīšana vai ārējā tirdzniecība utt. –, bet gan  mazāku grupu – indivīdu, mājsaimniecību, mazo uzņēmumu ekonomisko uzvedību ierobežotā ekonomiskā vidē un laikā. Tieši mikroekonomikas veselība ir tas rādītājs, kas raksturo sabiedrības lielākās daļas labklājību patiesi demokrātiskā valstī!

Latvijā šobrīd vērojams pilnīgi pretējs process – valsts pārvalde, uzskatot sevi par “izredzēto” (kā gan citādi tā varētu pieturēties pie politikas “fiskālās intereses un nodokļu maksājumi ir pats svarīgākais, kas pilsoņiem jāievēro!”), ikvienu savu pašsaglabāšanās problēmu risina, paaugstinot nodokļu slogu vai “pārformējot” to tā, ka galu galā nodokļu maksājumi kādai sabiedrības grupai izrādās augstāki nekā iepriekš.

Latvijā 2017. gadā ir bijis trešais straujākais pārtikas cenu kāpums starp OECD valstīm, tajā skaitā pateicoties energoresursu cenu kāpumam. Pēdējo triju gadu laikā Latvija pārtikas produktu cenu pieauguma ziņā  ieņem pirmo vietu starp OECD valstīm. Tā rezultātā aptuveni ceturtajai daļai (!) Latvijas cilvēku iztikas līdzekļu pietiek tikai daudzmaz pieņemamas pārtikas iegādei.

Turpretim jaunam apģērbam, apaviem, sadzīves tehnikai, teātra apmeklējumiem, ceļojumam vai kādam citam lielākam pirkumam naudas nepietiek.

Loģiski, ka šādos apstākļos ir sarežģīti runāt par uzkrājumiem. Zaudējot darbu, bez jebkādiem iztikas līdzekļiem paliktu lielākā daļa Latvijas cilvēku.

Eiropas mērogos normāli ienākumi (virs 2000 eiro mēnesī) pašlaik ir tikai 5-6% iedzīvotāju (atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem). Absolūtos skaitļos tie būtu 44-53 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

Šādā situācijā ir neizbēgama iedzīvotāju ieslīgšana parādsaistībās. 2017. gada nogalē 100 tūkstoši iedzīvotāju vairāk nekā divus mēnešus kavēja maksājumus nebanku sektora kreditētājiem – visbiežāk tā saucamo ātro kredītu izsniedzējiem.

14,7%  šo iedzīvotāju ir ilgstoši parādnieki, ar maksājumu kavējumu virs 180 dienām.

Būsim atklāti un sauksim lietas īstajos vārdos – 27 gadu garumā, mainoties valdošo koalīciju nosaukumiem, Latvijā prioritāte nekad nav bijusi tās cilvēki vai konkrētas ekonomikas nozares – piemēram, pārtikas industrija, tranzīts un pat banku sektors –, bet gan valsts pārvalde un tās intereses.

Pretējā gadījumā 27 gadus pēc neatkarības atgūšanas nebūtu tik lielu pretrunu starp makroekonomisko veiksmes stāstu un tā mikroekonomisko projekciju.

Tavs komentārs par rakstu: