• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Vilks, vārnas un žagataVecais vilks, kurš pametis ir baru, smagā elpā sānus cilā. Foto: Thinkstock Photos

Mēs visi šņakstam Laika asos zobos

Visos laikos viedi vīri un sievas mudināja savus ļaudis pateicībā un saskaņā dzīvot, simbiozē, harmonijā ar Mātes dabas ritmiem. Paraugoties apkārt, maz ir cilvēces izgudrojumu, kas nesuši patiesu labumu – automātiskā veļas mašīna un spēcīgs riteņtraktors...

Vilis Bāliņš/Priesteris Sergijs, īpaši InfoTOP.lv

Jāatceras gan, ka traktora dīzeļmotors tas pats tanka motors vien ir – atkal ciešanu avots. Viens no 2500 gadu laikā lielākajiem slepkavību veicinātājiem, dinamīta izgudrotājs Alfreds Nobels (Alfred Bernhard Nobel, 1833-1896) mantojumā atstājis tā saucamo – kāda pretīga ņirgāšanās par cilvēku asiņu izlieto okeānu! – Nobela Miera prēmiju, kuru pamatā piešķir valstsvīriem, karu izraisītājiem.

Kultūras jēga ir harmonizēt sabiedrisko vidi un (kaut pieticīgi) dot priekšstatu bērniem un jauniešiem par Dievatziņu apstākļos, kad reliģiju dogmas kļūst barbariskas un pat vulgāras. Mūslaiku absurds: „Tev nebūs zagt!”, ar to saprotot arī intelektuālās vērtības un cilvēcisko būtņu dzīvības enerģiju.

Ko es ar visu šo vēlos pateikt? Vai vairoju harmoniju? Varbūt tikai sakuru kārtējo ļembastu?

Mans galvenais nodoms – lasītāj, lūdzu, sāc domāt ar savu galvu! Atmetot aizspriedumus.

Kad vēl bijām stipri

Lācis rāpās liepā medu celt,

Ganiņš basām kājām rasā gāja, stabulēja,

Vecais Duksis lapsu ķēra, nikni rēja,

Otrā gada teles astēm gaisā skrēja,

Melnais, lielais aitu teķis sievas sauca, aicinoši blēja...

Vanags augstu gaisos planēja:

„Kur mazie zaķēni?”

Dikti noplunkšķ ūdens,

Līdaka, re, aprij mazo pīlīti...

Visā dabā zobi šņakst un vēderiņi badā rūc.

Sauc košā žagata: „Bēdz, zaķi, mežā žigli mūc!”

Vecais vilks, kurš pametis ir baru,

Smagā elpā sānus cilā.

Līdzi just tam tagad varu!

Atmiņas, cik stirnu, jauno aļņu sērsnā noķēris,

Kad vēl bija stipris, jaunos vilkus uzveicis.

Tagad abi veci – sirmais Duksis, kārnais vilks.

Lācim bārda paliek balta,

Negrib dziedāt purva dzilna,

Lapsa kūmiņš smagi pūš,

Drūmi naktī ūpis ūjina.

Apsēžos uz celma –

Bij’ te tūkstoš gadu staltais ozols.

Dabas Mātes apritē mēs visi,

Nebeidzamā Laika asos zobos.

Laika asos zobos.

Tavs komentārs par rakstu: