• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Nabadzīga roka ar plastmasas glāzītiValsts nabagam negrib dāvināt pat plastmasas glāzīti. Foto: Scanpix

Nabadzības mazināšana: Satversmes tiesa neatzīst, ka valsts ir SIA

Valdošās koalīcijas partijnieki noteikti saglabās paglupi možos ģīmīšus un izliksies, ka nekas tāds nav noticis un tādu Satversmes tiesas (ST) spriedumu viņi jau bija gaidījuši. Lai gan patiesībā situācija ir traģiska: redzot, ka nabadzības mazināšana Latvijā pastāv tikai politiskas vāvuļošanas līmenī, no otra gala pie šā jautājuma ķērušies tiesībsargs Juris Jansons un ST.

Roberts Ozols, īpaši InfoTOP.lv

“No otra gala” – tāpēc ka, būsim nu godīgi, nedz tiesībsarga, nedz ST rīcībā nav pietiekamu instrumentu, lai piespiestu politiķus rīkoties, ja viņi galīgi negribēs to darīt. Teorētiski, bez šaubām, Krišjāņa Artura Kariņa vadītajai valdībai un to uzturošajai piecu partiju koalīcijai jāsāk štukot, kā pildīt gan ST spriedumu, ar kuru par neadekvāti zemu tika atzīts valsts garantētais minimālais ienākums (GMI), gan ST spriedums par sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem, gan arī nupat taisītais spriedums, ar kuru ST par Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošu atzinusi normu, kas nosaka vidējo ienākumu līmeni, kādu nepārsniedzot persona vai ģimene atzīstama par trūcīgu.

Baidos, ka tā vietā, lai nopietni apspriestu, kur, sasodīts, grābt naudu, lai nabagu šajā valstī būtu mazāk, politiķi pašlaik vairāk runā par to, ka “tas Jansons riktīgi uzprasās!” vai kaut kā tā. Jo ST spriedumi, kā zināms, nav pārsūdzami.

Un tagad ST pēc tiesībsarga piespēles ir atzinusi, ka Ministru kabineta noteiktais vidējo ienākumu līmenis, kādu nepārsniedzot ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, pārkāpj Satversmes 1. pantā ietverto cilvēka cieņas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts principu un neizpilda no Satversmes 109. panta izrietošo valsts pienākumu sniegt sociālo atbalstu visām personām, kurām tas ir nepieciešams.

Neiedziļināšos ne tiesībsarga argumentos, ne valdības pretargumentos: par to, kāda ir situācija un kādiem jābūt risinājumiem, var būt visdažādākie viedokļi. Atgādināšu tikai, ka ST spriedums juridiskā spēka ziņā ir pielīdzināms likumam.

Itin labi saprotams, cik ļoti tas nepatīk politiķiem, kuri acīmredzot joprojām dzīvo pārliecībā, ka valsts ir SIA, tāpēc tai nav jārūpējas par nerentabliem darbiniekiem – tostarp tiem, kas ir tikai pilsoņi, bet nekādu pievienoto vērtību valstij nedod.   

ST savā spriedumā atļāvās pat atgādināt, ka “cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību un kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem. Savukārt no sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izveidot tādu tiesisko ietvaru, kas ikvienam cilvēkam rada iespēju izmantot un pilnveidot savas spējas”. Tāpēc “tāda vidējo ienākumu apmēra noteikšana bez jebkādas argumentācijas un pamatojuma, kurš ietekmē personas tiesības saņemt sociālās palīdzības minimumu, ir pretrunā ar pamattiesībām uz cilvēka cieņu, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts ilgtspējīgas attīstības principu”. Va tu vellos! – teiks pragmatisks politiķis. Vai tad nodokļi paredzēti tam, lai uzturētu bariņu liekēžu?

Jā, atbild ST, valstij, raugiet, ir pienākums sociālās palīdzības sistēmu veidot un sociālās palīdzības minimuma piešķiršanas kritērijus izvēlēties tā, lai tiktu apzinātas cilvēku patiesās vajadzības un noteikti uz tām mērķēti atbalsta pasākumi!

Sūrojoties par ST tupumu, politiķiem gan būtu ieteicams novērtēt tiesnešu iecietību: par Satversmei neatbilstošu atzītā tiesību norma spēku zaudēs ne uzreiz, bet nākamgad, no 1. janvāra.

Laiks vēl ir – gan lai godīgi izpildītu ST spriedumus, gan arī lai atrastu veidus, kā tos apiet. Varam slēgt derības par to, kuru no variantiem izvēlēsies valdošā koalīcija.

Tavs komentārs par rakstu: