• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Laimīga ome un mazmeitiņa taisa selfijuKurai no viņām ir stingrāks pamats sevi uzskatīt par laimīgu? Foto: Getty Images/abc.net.au

Nākotne bez pensijām – atgriežamies 19. gadsimtā

Kolumbiešu rakstnieks Gabriels Garsija Markess (Gabriel García Márquez, 1927-2014) vēl pagājušajā gadsimtā izteica domu, ka pēc bipolārās pasaules sabrukšanas cilvēce sociālajā dzīvē visai strauji soļo atpakaļ pie kapitālisma pirmsākumiem. Iespējams, Markess šur tur pārspīlēja, taču šur tur – tieši otrādi – viņa diagnoze ir precīza. Piemēram, runājot par pensiju sistēmu.

Dzintars Zaļūksnis

Pārtikušo rietumvalstu futurologi uzskata, ka ne tik tālā nākotnē pensijas mūsdienu izpratnē vairs nepastāvēs. Modernās medicīnas aprūpētie un moderno tehnoloģiju ieskautie cilvēki varēšot strādāt līdz pat nāvei – atbilstoši spējām, saņemot pienācīgu atalgojumu. Tāpēc pensionēties vairs nebūšot vajadzības. No Marsa atlidojušais Arturs Krišjānis Kariņš un viņa komanda acīmredzot uzskata, ka Latvijai jāsoļo pensiju progresa pirmajās rindās. Vai varbūt jūs domājat, ka ideja par pensijas vecuma pielīdzināšanu vidējam mūža ilgumam ir palaista tautā tāpat vien un ir tikai laiskumā ieslīgušo Latvijas Bankas klerku prāta auglis?    

Pensiju apjoms attiecībā pret vidējo algu valstī nākotnē samazināšoties, 2050.–2060. gadā nokrītot līdz 24% no vidējās algas apmēra, intervijā Latvijas Radio sacījis Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Saprātīgam cilvēkam jau šajā brīdī būtu jāizdara ārkārtīgi egoistiski aprēķini un jāsecina, ka visu darba mūžu veikt sociālos maksājumus ir aplam neizdevīgi. Un, ja pensijas vecums tiešām vēl tiks paaugstināts, tas būs vienkārši stulbi. Tas nozīmē, ka gudrāk ir pārkārtot domāšanu, tuvinot to 19. gadsimta pirmajai pusei, kad vienkāršais cilvēks par pensiju ij nesapņoja, jo to valsts nodrošināja tikai činavniekiem. 

Rutkastem ir taisnība, prognozējot, ka šāda perspektīva var radīt sociālo spriedzi 21. gadsimta sabiedrībā un tad “nāksies saskarties ar protesta balsojumiem”. Taču diezin vai varai vajadzētu no tā īpaši baidīties: polittehnoloģijas ir noslīpētas pietiekami augstā līmenī, un lielākā daļa vēlētāju savus “protestus” demonstrē, kārtīgi balsojot par tās pašas varas radītiem un kontrolētiem jauniem fantomiem – 13. Saeimas vēlēšanās tie bija KPV LV, Jaunā konservatīvā partija, Attīstībai/PAR!, Progresīvie un, protams Jaunā vienotība. Plaša izvēle, kas nodrošināja varas atstāšanu to pašu veco vēžu spīlēs. Un cilvēki, izmisumā aizcinot nepiedalīties vēlēšanās, brīvprātīgi atvieglo šīs sistēmas iekonservēšanu.

Tad kāpēc lai vadošie politiķi neatteiktos no pensijām – šīs milzu “bedres” nodokļu tēriņos? Pašlaik, pauž Latvijas Bankas spečuks, esot 37% pensionāru attiecībā pret darbaspējīgā vecuma iedzīvotājiem, bet 2060. gadā tie varētu būt jau 67%. Pensionēšanās vecuma palielināšanai ļoti būtisks esot sabiedrības veselības stāvoklis. Tāpēc, lai nākotnē varētu atrisināt pensiju jautājumu, jau šobrīd pastiprināti jārisina veselības aprūpes problēmas. Un šis izteikums būtu jāuztver nopietni: visdrīzāk, tas nozīmē, ka valstī turpināsies veselības aprūpes līmeņa samazināšana, jo veci cilvēki ir vienkārši nerentabli.

Nav noslēpums, ka vecuma pensiju līmenis Latvijā ir viens no zemākajiem starp Eiropas Savienības (ES) valstīm. Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organization for Economic Co-operation and Development, OECD) konstatējusi, ka veco ļaužu nabadzības līmenis mūsu valstī ir “par augstu”, jo sevišķi starp cilvēkiem, kas vecāki par 75 gadiem, un starp sievietēm.

OECD rūpējas par Latvijas pensionāriem? Nebūsim nu naivi! OECD rūpējas tikai un vienīgi par savu prestižu un interesēm. Bagāto valstu klubs ar šo vēlas aizrādīt mūsu politikāņiem, ka pienācis laiks reāli parūpēties, lai pensionāri valstij nebūtu tik liela nasta, jo OECD locekļvalstij “tas nav smuki”. Kā to izdarīt – tas ir mūsu pašu kompradoru ziņā.

Un viņi cenšas – paaugstina pensijas vecumu, ļauj bankām savu problēmu risināšanai izmantot valsts fondēto pensiju iekrājumus, galu galā – neatvēl  ilgāk nodzīvojušajam dzīvesbiedram mantot 2. līmeņa pensijas uzkrājumus, labāk atdodot tos baņķieriem. Tiesa, kopš šā gada 1. janvāra maksājot atraitnim pabalstu 50% no mirušā laulātā pensijas kapitāla.

Rezultātā – abstrakti vērtējot – Latvijas pensiju sistēma patiešām ir starp labākajām pasaulē (šeit, šeit un šeit). Kā ir realitātē, katrs var novērtēt pats.

Spriežot pēc pēdējām politiskajām norādēm, par dzīves līmeni vecumdienās visvairāk būtu jāuztraucas tiem, kam 30 un mazāk gadu,– nav itin nekādu garantiju, ka viņiem vispār būs jelkāda pensija. Taču kurš cilvēks tādā vecumā domā, kas būs pēc 40-50 gadiem?

Lai par pensiju domā pensionāri!

Vienkārša matemātika liecina, ka vismaz pusei nākotnes pensionāru Latvijā draud nabadzība. Jaunā paaudze ne īpaši mīl matemātiku, un Latvijas izglītības sistēma gādā, lai šī nemīlestība varētu brīvi izpausties.

Latvijas iedzīvotāju paredzamais dzīves ilgums pašlaik ir 74,6 gadi. Sievietēm tas ir 79,5 gadi. Bet Latvijas vīriešu mūžs ir īsākais OECD valstu vidū – 69,7 gadi (!). Iespējams, vīrieši vēl kādu laiku glābs mūsu pensiju sistēmu.

Taču, loģiski spriežot, vienīgais, kas atliek prātīgam pilsonim,– censties uzkrāt ko nebūt vecumdienām. Tieši tā, kā to darīja mūsu senči 19. gadsimtā.

Tavs komentārs par rakstu: