• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Ričards Brensons pieķēris savu darbinieku guļamProtams, ne jau tikai algas apjoms dara laimīgus darbiniekus. Šis puisis, kuru Ričards Brensons pieķēra guļam darba vietā, var ne par ko neuztraukties. Arī tāda var būt laimes formula. Foto: Virgin Australia

Paaugstiniet algas, kungi!

Latvijas uzņēmējiem gribot negribot jāpieņem, tas, ka biznesa videi mūsu valstī ir pienācis “kritiskais mirklis”. Jā, jums, dārgie darba devēji, ir grūti KONKURĒT, ja paceļat algas saviem darbiniekiem. Tas ir saprotams. Taču jūsu darbiniekiem kļūst arvien grūtāk DZĪVOT, ja algas paliek pašreizējā līmenī. Ja talkā nenāks valsts, samazinot darbaspēka nodokļus, šī pretruna nav atrisināma principā.

Roberts Ozols, īpaši InfoTOP.lv 

Nav it ne mazākās jēgas cits citam izteikt pārmetumus un vainot NEGRIBĒŠANĀ. Nav runa par negribēšanu (lai gan, piekrītu, abās pusēs ir arī tādi personāži, kas vienkārši negrib), bet gan par NEVARĒŠANU. Pirms 28 gadiem, aizbildinoties ar “pasaules prasībām”, toreizējie Latvijas politiķi pilnībā atteicās no protekcionisma, tādejādi neļaujot vietējiem komersantiem uzkrāt kapitālu.

Tālaika Latvijas biznesmenis ar pārdesmit tūkstošiem dolāru ķešā nebija nopietns konkurents starptautiskajiem koncerniem. Atklāti sakot, nopietns konkurents nav arī šodienas Latvijas kapitālists ar pāris miljoniem uzņēmuma kontā. Tāda ir dzīve. Bet politiķi savā vājprātā tikai taurē, ka “nedrīkst ierobežot uzņēmējdarbību” un jānodrošina visiem  – ij “turienes” miljardieriem, ij “šejienes” miljonāriem – “vienādus spēles noteikumus”.

Bet uz šīs pamuļķu aurošanas fona arvien grūtāk klājas gan pašu darba ņēmējiem, gan darba devējiem. Mūsu visu kopīga nelaime ir valsts pārvalde, kas kļuvusi par atsevišķu tautsaimniecības nozari, aplaupa pārējās nozares un, ceļot ienākumus tiem, kas barojas no valsts budžeta, nodrošina itn skaistu statistiku.

Bet pāri visam ir vienkārša patiesība: PAŠI VIŅUS IEVĒLĒJĀM! Tostarp konkrētas partijas atbalstīja arī konkrēti uzņēmēji.      

Tāpēc nebrīnieties par to, ka auditorkompānijas “PricewaterhouseCooper” (PwC) veiktā Baltijas uzņēmumu vadītāju uzrāda: Latvijā 92% uzņēmēju kļuvis grūtāk atrast darbiniekus.

Neko daudz labāk nav arī Lietuvā, kur uz darbaspēka trūkumu norādījuši 86% aptaujāto uzņēmēju. Igaunijā to atzinuši “tikai” 75% uzņēmēju.

Darbaspēka trūkuma sekas ir loģiskas: 30% Latvijas uzņēmēju norādījuši, ka straujāk aug izmaksas (galvenokārt algas), 17% atzīst, ka nespējot izmantot tirgus sniegtās iespējas, bet 14% nespējot efektīvi ieviest inovācijas un sasniegt nospraustos mērķus.

62% Latvijas uzņēmēju darbaspēka trūkuma problēmu risina, modernizējot un labiekārtojot darba vidi, 58% meklējot darbiniekus esošajā darba tirgū, bet 46% pārkvalificējot esošos darbiniekus.

64% Latvijas uzņēmēju apgalvo, ka nemeklējot darbiniekus ārvalstīs.  Tātad apmēram trešdaļa to dara. Ņemot vērā faktisko dzīves līmeni Latvijā, tas izskatās diezgan nodevīgi.

Taču, cienītie darba ņēmēji, vai esat pamanījuši, ka arī milzīgie un bagātie starptautiskie koncerni saviem darbiniekiem Latvijā mēdz maksāt mūsu “vidējās algas” vai pat mazāk? Šo problēmu varētu risināt, ja likumdevējiem būtu attiecīga politiskā griba – piemēram, nosakot “’ārvalstu investoriem” citu, daudz augstāku minimālās algas līmeni. Taču Latvijas politiskajās aprindās šādas idejas, cik zinu, nekad nav tikušas pat apspriestas.

Tavs komentārs par rakstu: