• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Vīrietis velk spīlarklu, sieviete arLatvijas lauki. Pagātne, tagadne un nākotne? Foto: Guntis Eniņš/Zudusī Latvija

Pašvaldību reforma un valsts «lienošā» centralizācija

Iedzīvotāju skaits Latvijā ik gadu sarūk par 16-18 tūkstošiem cilvēkiem, tas ir, par vismaz vienām Cēsīm vai divām Alūksnēm, bet mūsu politiķi atkal ir nonākuši pie pašvaldību robežu piespiedu “pārspraušanas”. Proti, koalīcija ir iedarbinājusi 1998. gadā (!) sākto teritoriālo reformu, kura vairāk nekā 20 gadu bija tik nepopulāra, ka partijas baidījās to kustināt. Un visu šo laiku Latvijas pašvaldības, izrādās, esot bijušas par mazām.

Igors Meija, uzņēmējs

Manuprāt, šo procesu stimulēja arī šā gada 29. maijā notikusī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation of Economic Co-operation and Development, OECD) ģenerālsekretāra Anhela Gurijas (Ángel Gurría) vizīte Rīgā. Tās laikā citu jautājumu starpā tika paustas rekomendācijas, kas skar teritoriālo reformu.

Jāatzīst, ka iedzīvotāju skaits samazinās visos Latvijas reģionos, izņemot Pierīgu, kur iedzīvotāju skaits pēdējā gada laikā palielinājies par 0,6%. Savukārt vislielākais cilvēku zudums 2018. gada laikā vērojams Latgalē – par 2%, Vidzemē gada laikā “pazuduši” 1,7%, Kurzemē – 1,3%, Zemgalē – 1,1%, Rīgā – 0,5% cilvēku.

Lai saprastu, ka tas nav “normāls process”, pietiek paskatīties, kā Latvija izskatās uz citu Eiropas valstu fona.

Iedzīvotāju blīvums Latvijā un Igaunijā 2019. gada sākumā bija 31 cilvēks uz vienu kvadrātkilometru. Eiropā tikai piecās valstīs iedzīvotāju blīvums ir mazāks – Islandē (3), Norvēģijā (15), Somijā(18) un Zviedrijā (24). Starp citu, pēdējo gadu laikā šajā ziņā mēs esam ļāvuši igauņiem mūs panākt – vēl pavisam nesen iedzīvotāju blīvums Latvijā bija 37 cilv./km2, bet Igaunijā 28 cilv./km2. Kopumā iedzīvotāju blīvums Eiropā 2019. gadā ir 143 cilv./km2.

Vienkārši aprēķini rāda: ja Latvijā iedzīvotāju blīvums būtu tuvs Eiropas vidējam, tad mūsu valstī pašlaik dzīvotu 8,9 miljoni cilvēku!

Tas nav iespējams teritorijas specifikas dēļ? Tieši otrādi. Vairāk nekā 8 miljoni iedzīvotāju ir Šveicē, kuras platība ir apmēram par trešdaļu mazāka nekā Latvijai, turklāt lielu daļu teritorijas aizņem ļoti reti apdzīvoti kalni. Arī Dānijā, kura klimatisko apstākļu ziņā ir līdzīga Latvijai, bet platības ziņā ir tikai mazliet lielāka par Šveici, dzīvo vairāk nekā 5,7 miljoni cilvēku.

ANO eksperti uzskata, ka līdz 2040. gadam Latvija būs zaudējusi vēl 26% iedzīvotāju un tās iedzīvotāju skaits būs vien 1,43 miljoni cilvēku. Ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko stāvokli un samērā tīro vidi maz ticams, ka iedzīvotāju blīvums samazināsies tik strauji. Drīzāk notiks “tautas nomaiņa”, un šis process jau ir sācies.

Par jaunu “tautas nomainīšanas” posmu var kļūt pašreizējās koalīcijas iecerētā reģionālā reforma, kura tiek pamatota ar  metafiziskiem  parametriem un skaitļiem. Proti, tiek uzskatīts, ka iedzīvotāju skaits attiecīgajā teritorijā nekad vairs  nepieaugs.  Salīdzinot ar patreizējo situāciju šī reforma  paredz vēl lielāku valsts teritorijas centralizāciju.

Kāpēc tā notiek? Vienīgā atbilde, kas nāk prātā, ir varas maksimāla centralizācija, līdzīgi kā tas bija feodālajā iekārtā. Tikai hipercentralizēta vara spēj nodrošināt, ka nevienam atsevišķam reģionam nav iebildumu pret centrālās varas lēmumiem, neatkarīgi no tā, kā tie skar vietējo iedzīvotāju dzīvi. Par sevišķi jutīgiem es uzskatu nodokļu (nekustamā īpašuma un ienākuma nodokļa piespiedu pārdale), migrācijas, vides aizsardzības un militāra rakstura jautājumus. Bet, ja kādi iebildumi arī rodas, tad nav resursu vērā ņemamas pretestības izrādīšanai.

Jau reformas apspriešana parāda, ka tik atklāta pašvaldību ignorēšana iepriekšējo valdību laikā nav notikusi. Un arī tas ir loģiski, jo Krišjāņa Artura Kariņa vadībā Ministru kabinets var mierīgi ignorēt visas lokālās prasības – Kariņš kā ASV pilsonis tās vienkārši “neredz”, bet atbildīgais ministrs Juris Pūce ir pilnībā atkarīgs no savas “mātes partijas” – “Jaunās vienotības”, un ir atbildīgs  par viņam uzticētās reformas realizēšanu – ļoti šaurā izpratnē.

Cita starpā tāpēc vietējā vara tiek vēl vairāk attālināta no cilvēka: pieredze rāda, ka jau paštreizējie 109 novadi teritoriāli ir pārāk lieli, lai spētu nodrošināt visiem saviem iedzīvotājiem normālus, pieejamus pakalpojumus un garantēt drošību. Saskaņā ar paredzēto reformu 109 novadu vietā paredzēts izveidot 35!

Kariņa valdības uzdevumu varas centralizēšanas aspektā lieliski parāda arī notikumi ap Deglava tilta slēgšanu Rīgā. Tik uzskatāmu demokrātiski ievēlētas varas hierarhijas ignoranci (iekšlietu ministra pavēle, nevis pašvaldības lēmums, balstoties uz ekspertu atzinumiem) es jaunāko laiku vēsturē neatceros. Izskatās, ka šādā veidā sabiedrība tiek pieradināta pie plānotās jaunās kārtības.

Palaikam šāda attieksme nes ne tikai politiskus, bet arī materiālus zaudējumus. Tā 2019. gada maijā Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” (RS) paziņoja, ka ir nolēmusi vienpusēji lauzt līgumu ar uzņēmumu par Eiropas Savienības (ES) fondu līdzfinansētā Skanstes tramvaja projekta īstenošanu. Nekādi iebildumi pret šo soli netika uzklausīti, lai gan runa bija par visai ievērojamu summu – 97,4 miljoniem eiro, kas tagad Rīgai ies secen.

Vērojot notiekošo – sevišķi ārpus Rīgas un Pierīgas –, esmu pārliecināts, ka bez valsts radikālas decentralizācijas (pretstatā pašreizējam centralizācijas kursam) tukšo rajonu paliks arvien vairāk, cilvēkiem pārvietojoties uz relatīvi labvēlīgāku reģionu vai emigrējot uz ārzemēm.  Tieši ienākumu nevienlīdzība ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijas depopulācija konsekventi notiek uz Rīgas pusi, vai ārzemēm, bet pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma ir radīta pirms vairāk nekā 20 gadiem un šobrīd vairs ne tuvu neatbilst reālajām vajadzībām. 28 gados cilvēki diemžēl ir samierinājušies ar to, ka viņu pašvaldībām tiek uzkrauti arvien jauni pienākumi, nesedzot tos ar iespējām iegūt papildu daļu no kopējās nodokļu masas. Ja vēl pieskaita plašos ierobežojumus pašvaldību aizņēmumiem un bezmaz nepieejamību komerckredītiem, tad par kādu attīstību un investoru piesaisti var būt runa?

Ja pārskatāmā pašvaldības teritorijā nav sava mēra, policista-šerifa (drošība), ārsta (veselība), normālu sadzīves pakalpojumu (tīrs ūdens, atkritumu izvešana)  kultūras dzīves, uzņēmēju, kas rada darba vietas, tad šāda teritorija ir nolemta iznīcībai. Protams pie iepriekš uzskaitītā vēl ir jāmin publiskais transports, bērnu dārzs, skola, ugunsdzēsēji un sociālā palīdzība force majeure gadījumos. Par sevišķi svarīgu es uzskatu iedzīvotāju piedalīšanos pašvaldības lēmumu pieņemšanā un amatpersonu pieejamību.

Varētu padomāt, ka nekur citur pasaulē pašvaldības nav apveltītas ar pavisam citu tiesību apjomu nekā tas ir Latvijā, kur pašvaldības ir centrālās varas beztiesisks piedēklis. Dānijā pašvaldības (komūnas) ir patstāvīgas vienības, kas atbild ne tikai par savu teritoriju, bet arī ievāc tajā nodokļus. Bet, piemēram, Šveicē tās kantoni ir konfederatīvi (bezmaz suverēni).

Pašlaik ir skaidrs tikai tas, ka “teritoriālā reforma” ir sākta ačgārni – nevis ieklausoties cilvēkos, ko viņi vēlētos, bet gan “uzzīmējot karti”, kas paredzēta kā šīs reformas rezultāts. Tieši pretēji – jebkādu aptauju, vai minireferendumu (Ikšķile, Jelgavas novads, u.c.) rīkošana no Pūces k-ga vadītās VARAM puses tiek nocirsta jau saknē. Tas nekas, ka šādā veidā tiek pārkāpts likums Par pašvaldībām, kurā, starp citu, rakstīts, ka vietvara var organizēt publisko apspriešanu. Likums neaizliedz pašvaldībai aptaujāt savus iedzīvotājus.

Nobeigumā gribētu izteikt savas versijas par šādas reformas patiesajiem iemesliem.

1. Pašreiz valdošo koalīcijas partiju gatavošanās pašvaldību vēlēšanām un tālākā elektorāta “sagatavošana” 14. Saeimas vēlēšanām, ar laiku pilnībā izslēdzot no vietējās varas tādas partijas kā ZZS, Latvijas Reģionu apvienību un lokāla rakstura partijas. Jo tālāk no cilvēkiem atradīsies vara, jo lielāka ietekme būs priekšvēlēšanu kampaņās iztērētajai naudas summai.

2. Latvijas isteblišmentam reģionos tiek ļauts rīkoties pašam, līdz ar to pašvaldībām maksimāli samazinot nodokļu naudu un cita veida finansējumu, tās padarot pilnībā atkarīgas no valdošās koalīcijas labvēlības. Bez tam, atņemot iespēju savās teritorijās lemt par stratēģiskiem objektiem (piemēram ostām, dabas resursiem), pašvaldību darbība tiek sašaurināta līdz sociālo un komunālo jautājumu kompetencei.

3. Vienkārši stulbums un iztapība, ko bagātāki globālie spēlētāji kārtējo reizi izmanto, lai ar Latvijas centrālās varas palīdzību ātrāk un vienkāršāk piekļūtu Latvijas resursiem un iespējām šeit realizēt savus – migrantu izvietošanas, militāros vai kādus citus mērķus.

4. Iespējams, visi trīs iepriekš minētie iemesli kopā.

Vienīgais, uz ko nav saprotamas atbildes,– kāpēc Pūces k-ga vadītās ministrijas sagatavotā karte ar 35 novadiem ir apbrīnojami līdzīga Latvijas PSR laiku rajonu iedalījumam.

Tavs komentārs par rakstu: