• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Vīrietis un sieviete pie miskastesKonkurenti? Foto: LETA

Pat «uzlabota» statistika nespēj noslēpt faktu, ka darbs Latvijā nenodrošina elementāru iztiku

Dzintars Zaļūksnis

Eiropas Savienības statistikas birojs Eurostat nabadzības riskus rēķina visām valstīm vienādi un atbilstoši gadu gadiem aprobētai metodikai.

Proti, Eurostat savos aprēķinos ņem vērā DEVIŅAS pozīcijas: DZIĻĀ nabadzībā dzīvo cilvēks, kas nevar atļauties vismaz ČETRAS no šīm pozīcijām: 1) negaidīti tēriņi; 2) vienu nedēļu ilgs ikgadējais atvaļinājums ārpus mājas; 3) kredītu (hipotēkas vai īres) un komunālo rēķinu apmaksāšana, preces uz nomaksu; 4) katru otro dienu ēst gaļu, putnus, zivis vai veģetāru ekvivalentu; 5) pienācīga siltuma uzturēšana mājoklī; 6) veļas mazgājamā mašīna; 7) krāsu televizors; 8) tālrunis; 9) personīgais auto.

Saglabājot to pašu 4+ kritēriju, Eurostat nesen ir pievienojis vēl trīs mērījumus: 10) spēja novērst problēmas, kas saistītas ar tekošu jumtu, mitrām sienām, grīdu vai pamatiem, trupi logu rāmjos; 11) mājoklis ar vannu vai dušu; 12) tikai mājsaimniecības izmantota iekštelpu tualete ar klozetu.

Atbilstoši Eurostat aprēķiniem Latvijā 2012. gadā dziļas nabadzības riskam bija pakļauti 36,2% mājsaimniecību – vairāk to bija tikai Rumānijā un Bulgārijā. 2013. un 2014. gadā nabadzīgu mājsaimniecību īpatsvars Latvijā esot samazinājies – attiecīgi līdz 35,1 un 32,7%. Salīdzinājumam: Lietuvā 2014. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 27,7% ģimeņu, Igaunijā 2013. gadā – 23,5%. Vārdu sakot, par spīti augšupejai nekādi spožie rādītāji nav sasniegti. 

Tomēr Pārresoru koordinācijas centra (PKC) sagatavotajā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam, Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam un deklarācijas par Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanu uzraudzības ziņojumā izdarīts atklājums, ka Latvijā kopš 2011. gada esot “mazinājušies sabiedrības ekonomiskās spriedzes rādītāji”; arī pagājušajā gadā esot uzrādītas pozitīvas tendences.

Šoreiz laikam galvenais ir “pareizi sarēķināt”. PKC visai tālredzīgi savu “ekspertīzi” balsta uz oriģinālu metodiku. Proti, PKC popularizētais  “ekonomiskās spriedzes indekss” raksturo, kāds ir to aptaujāto mājsaimniecību īpatsvars, kuru pārstāvji atzīst, ka “nevar segt izmaksas vismaz divos no pieciem novērtējuma sektoriem”. Šie sektori ir 1) komunālie maksājumi, īre un kredīts, 2) silts mājoklis, 3) iespējas segt neparedzētus izdevumus, 4) iespēja ēst gaļu, zivis vai līdzvērtīgu veģetāro maltīti katru otro dienu un 5) iespēja katru gadu vienu nedēļu doties brīvdienās ārpus mājas.

Rēķinot šādi, laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam bijusi vērojama “ekonomiskās spriedzes mazināšanās”, laika posmā no 2008. gada līdz 2011. gadam tā atkal pieaugusi, bet kopš 2011. gada (pateicoties Straujumas viedajai darbībai, protams!) ekonomiskā spriedze samazinoties, turklāt attīstības tendences esot apsteidzošas salīdzinājumā ar Eiropas Savienības un kaimiņvalstu tendencēm.  

Kāpēc PKC no visiem 12 Eurostat kritērijiem ir izvēlējies tieši minētos piecus, paliek atklāts jautājums, tomēr ačgārnā rēķināšana ir daiļrunīga pati par sevi: pērn divus no pieciem maksājumiem nespēja segt 53% mājsaimniecību, un tas skaitās pozitīvi, jo “eksperti prognozēja, ka pagājušajā gadā ekonomiskās spriedzes indekss būs 55”.

Un ir lietas, ko nevar noliegt pat angažēta socioloģija. “Indikators norāda uz iedzīvotāju īpatsvaru strādājošo kopskaitā, kas ir nodarbināti un vienlaikus pakļauti nabadzības riskam. Pēc ziņojuma autoru domām, šādu iedzīvotāju skaits nemazinās prognozētā tempā,” teikts dokumentā. Un tas ir daiļrunīgāk par jebko citu. Darbs Latvijā nenodrošina iztiku.   

Tavs komentārs par rakstu: