• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
četri sivēni vienā līnijā13. Saeimas vēlēšanām sagatavoties... Foto no: onegreenplanet.org

Priekšvēlēšanu aritmētika tiem, kas uzskata, ka Latvijas attīstība ir greiza: pēcvārds

Ar aritmētikas palīdzību (šeit, šeit un šeit) pārliecinājāmies par to, ka bez “cilvēka faktora” Latvijas vēlēšanu sistēma nekādu izvēli faktiski nedod: vienīgie divi relatīvi “tīrie” saraksti nav no tiem, par kuriem gribētos atdot savu balsi. Taču izeja ir! Un vispirms jāatsakās no ilūzijas, ka Saeimā iespējams ievēlēt bezgrēcīgus eņģeļus, kuri neko citu nedarīs, kā vien rūpēsies par sabiedrisko labumu.

Dzintars Zaļūksnis

Tāpēc paskatos spogulī! – vai es esmu eņģelis? Neesmu vis! Tāpat pilnīgi nevainojams nav neviens kandidāts nevienā sarakstā. Un tāpēc veltīgi meklēt “eņģeļu partiju”. Tāda nevar pastāvēt pat teorētiski!

Bet tas nozīmē, ka 6. oktobrī jābūt gatavam balsot, uzņemoties zināmu risku par savu izvēli. Un, ja vēlamies pārmaiņas Latvijas attīstības kursā, tā īsti, ar labāko dzēšamgumiju no savas izvēles izdzēšam pašreizējās koalīcijas trejpartijas un ilglaicīgo “opozīcijas” tēlotāju. Tātad NĒ sarakstiem Nr. 4, 9, 13 un 16. No “sava” saraksta dzēšu arī savus ideoloģiskos pretiniekus, ko noteicu, sperdams 3. soli,– sarakstus numur 1, 12 un 14. NĒ sarakstam pievienoju arī varas partijas klonus – sarakstus Nr. 5 un 10.

Atliek septiņi saraksti. Katrs no tiem ir riskants savā aspektā, un, ja vēlos izdarīt labāko izvēli, man jāapzinās un jānovērtē šie riski. Lai to izdarītu, nav obligāti jātērē laiks to “programmu” lasīšanai. Neviena varas partija Latvijā līdz šim nav sekojusi savai priekšvēlēšanu programmai, tāpēc tās visas ir rakstītas nevis kā rīcības plāni, bet gan cenšoties vairāk vai mazāk uzminēt elektorāta vēlmes.

Tas nozīmē, ka aritmētiski mēs varam atrast “mazāko ļaunumu” – atgādinu, šoreiz tie ir saraksti Nr. 3 un 6 –, taču nekādi nevaram ar tīras aritmētikas palīdzību izrēķināt partiju, par kuru gribētos balsot, kura varētu būt POTENCIĀLI atbilstošākā tieši mūsu interesēm.            

Tāpēc svarīgi pieņemt domu, ka nākamās Saeimas sastāvs būs ne par matu labāks, bet varbūt vēl sliktāks nekā pašreizējais. No nekā kaut kas nevar rasties: ja politiķi nav noformējuši jēdzīgu piedāvājumu, parlamenta sastāvs būs tāds, kāds tas būs.

Taču nav tā, ka vēlētāji neko nevar darīt. Tieši otrādi. Piedāvājuma nav tāpēc, ka nav pieprasījuma. Precīzāk, pieprasījums nav pietiekami skaidrs. Tāpēc pārmaiņas sola tikai margināļi un citi “aktieri bez teātra”. Starp citu, tas ir vēl viens iemesls tomēr iet un nobalsot –, lai arī ar “gariem zobiem” un ne par “ideālu sarakstu”. Kāda nebūt izvēle tomēr ir.  

Nav jāklausās tajos, kas skaļi bļaustās un apsaukājas. Mēs neesam sapieri, drīkstam arī kļūdīties. Galvenais, lai izdodas pateikt pārliecinošu “NĒ” tiem, kas jau 27 gadus maitā šo valsti. Tad varēs ķerties arī pie “JĀ”. Aritmētika rāda, ka tas neizdosies ar pirmo reizi.

Sākumā varas turētājus vajag vienkārši nomainīt, īpaši nedomājot par to, kas nāks vietā. Var paveikties, var nepaveikties, bet sistēma līdz ar to būs IElauzta un tās oponenti varēs domāt arī par SAVĀM partijām, kuru pašlaik nemaz nav. Jo SAlauzta šī sistēma būs tikai tad, kad pašreizējās varas partijas pie siles neatgriezīsies arī nākamajā vēlēšanu ciklā.

Skaidri apzinos, ka neviens nepiespiedīs cilvēkus klausīties to bezgalīgo garlaicību, kas pašlaik nāk no politiķiem: pateikt var visu, neviens ne par ko neatbild. Tāpēc piedāvāju izvirzīt tikai vienu mērķi: nomainīt politisko eliti (tā mums kopš Latvijas Tautas frontes (LTF) “gaišo” komunistu un vēl “gaišāko” čekistu laikiem kāda bijusi, tāda palikusi). Ko likt vietā – tas, domāju, šobrīd nav skaidrs arī par mani daudz gudrākiem un zinošākiem cilvēkiem.

Bet visā Eiropā tādos gadījumos izmanto mēģinājumu un kļūdu metodi: ja arī tie, par ko esmu balsojis, neder, turpinu darboties pēc izslēgšanas principa. Izklausās ilgi? Pirmkārt, var paveikties ja ne ar pirmo, tad otro reizi. Otrkārt, 27 gados mēs eliti varējām nomainīt jau vismaz 7 reizes. Piemēram, igauņiem paveicās jau otrajā mēģinājumā, 1998. gadā.

Tomēr izskatās, ka Latvijas vēlētāji nav gatavi ar vēsu galvu nobalsot par tiem, par kuriem balsot būtu viņu pašu nevis abstraktas “drošības”, kaimiņa, mīļākās vai suņa interesēs. Par to liecina arī visnotaļ gudru cilvēku aicinājumi uz vēlēšanām neiet vai balsot ar tukšu aploksni – var jau būt, ka tā viņi nomierinās savu sirdsapziņu, bet patiesībā palīdzēs nomenklatūrai (šeit).

Īsi sakot: lai kaut ko mainītu, vispirms miskastē jāizmet pašreizējā vara, un teorētiski ir pilnīgi vienalga, kas nāk tās vietā. Nesistēmiskus idiotus pēc tam var nomainīt (kā tas bija Islandē, kā tas notiek Itālijā).

Pienācis laiks saprast, ka demokrātija un stabilitāte ir drīzāk antonīmi nevis sinonīmi.

Tavs komentārs par rakstu: