• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Juris PūceMinistrs Pūce klausās. Foto: Valsts kanceleja

Pūces lāsts pār Latviju jeb Kā «tas notiek» Dānijā un Šveicē

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce pašlaik uzrāpies savā baltajā zirģelī vārdā AttīstībaiPAR un komandē visu, kas saistīts ar viņa vadītās ministrijas pieteikto pašvaldību/teritoriālo reformu. Pagaidām vēl nav skaidrs, cik novadu galu galā paliks Pūces uzskricelētajā Latvijas kartē – iesaku skeptiski izturēties arī pret pašlaik iešvīkātajiem 39.

Dzintars Zaļūksnis

Tomēr viena lieta ir sastrādāta godam – milzum daudz visai dažādi vērtējamas informācijas, kuru Pūces komanda cenšas izmantot savā labā. Tomēr ne viss ministram izdodas pietiekami pārliecinoši, tāpēc mēģināsim nostiprināt argumentāciju, aplūkojot vietvaru sistēmu divās teritorijas ziņā par Latviju mazliet mazākās valstīs – Dānijā un Šveicē. Valstīs, kas sasniegušas Latvijas cilvēkiem pagaidām neiedomājami augstu dzīves līmeni.

Lai nesamelotos, izmantosim Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organization for Economic Co-operation and Development, OECD) sniegtos datus.

Pašvaldību sistēma Dānijā (OECD informācija angļu valodā šeit).

Dānijas sauszemes teritorija ir par apmēram 30% mazāka nekā Latvijai. Iedzīvotāju skaits: 5,65 miljoni (Latvijā – 1,95 milj.), iedzīvotāju blīvums 131 cilvēks 1 km2 (Latvijā 31 cilv./km2). Pilsētās dzīvo 87,5% (Latvijā – 67,4%), Kopenhāgenā – 22,2% (Rīgā – 30,8%).  Vidējais iedzīvotāju skaits vienā pašvaldībā (komūnā) – 58 000.

Dānijas iekšzemes kopprodukts (IKP): 257 miljardi USD (45 500 uz 1 iedzīvotāju). (salīdzinājumam: Latvijas IKP ir ap 47 miljardi USD jeb 23 500 USD uz 1 iedzīvotāju).

Pašvaldību skaits Dānijā: 98 (līdz 2007. gadā veiktajai reformai Dānijā bija 271 pašvaldība), otrā līmeņa pašvaldību nav, bet valsts sadalīta 5 reģionos, kuriem ir piešķirta atbildība par veselības aprūpes pakalpojumiem (ieskaitot slimnīcas, veselības apdrošināšanu un ambulatorās zāles), reģionālo attīstību, reģionālo transportu un vidi.  Savukārt pašvaldības (komūnas) atbild par sociālo labklājību un izglītību un lielāko daļu ar pilsoņiem saistīto uzdevumu. Kopumā pašvaldību uzdevumos ietilpst: pirmsskolas, sākumskolas, vidējās izglītības otrā posma un specializētā izglītība, veselības aprūpe (profilaktiskā medicīna, zobu aprūpe, mājas aprūpe utt.), sociālā labklājība (bērni, vecāka gadagājuma cilvēki), atbalsta pakalpojumi (bezdarba apdrošināšana, priekšlaicīgas pensionēšanās pabalsti, naudas pabalsti un slimības pabalsti) sports un kultūra, teritorijas plānošana, daba un vide, nodarbinātības centri, imigrantu integrācija, vietējie ceļi.

Nodokļu masas sadalījums: Centrālā valdība Dānijā saņem 65% no visas nodokļu masas, pašvaldības kopumā – 35% (ES vidēji – 33%, Latvijā – 27,5%).

Pēc 2007. gada reformas  Dānijā nodokļi veido 70% no pašvaldību ieņēmumiem. Galvenie pašu resursi ir vietējais iedzīvotāju ienākuma nodoklis (89% no pašvaldību nodokļu ieņēmumiem) un zemes nodoklis (11%). Vietējo ienākuma nodokli (vidējā likme ir 25%) iekasē centrālā valdība kopā ar valsts ienākuma nodokli, bet zemes nodokli iekasē pašvaldības. Pašvaldības var noteikt ienākuma nodokļa likmi un zemes nodokli, ievērojot Finanšu ministrijas noteiktos ierobežojumus.  

Citi pašvaldību ieņēmumi Dānijā: lietotāju tarifi un maksa par notekūdeņu, atkritumu apglabāšanu, gāzi, elektrību, apkuri, ūdens piegādi, bērnudārziem utt. Tas viss pašvaldībām dod mazāk nekā 5% no ieņēmumiem. Vēl viens ienākumu avots ir aktīvu pārdošana un ienākumi no kapitālieguldījumiem.

Reģionālais finansējums nāk galvenokārt no centrālās valdības pārskaitījumiem un pašvaldību iemaksām saskaņā ar trim galvenajām pozīcijām: 1) veselības nozare, 2) reģionālā attīstība; 3) izglītības un sociālās iestādes. Piemēram, veselības nozarē galvenā dotācija (tā veido 75% no veselības aprūpes izdevumiem) tiek piešķirta saskaņā ar formulu, kuras pamatā ir iedzīvotāju skaits un objektīvi kritēriji, kas mēra reģionālo izdevumu vajadzības, ieskaitot vidējo iedzīvotāju vecumu un sociāli ekonomisko struktūru.

Bez tam pašvaldībām ir pieejamas mērķdotācijas un grantu shēmas. Dāņu pašvaldības saņem dotācijas, kas piešķirtas saskaņā ar likumos paredzēto finanšu izlīdzināšanas kārtību. Izlīdzināšanas sistēma balstās uz “strukturālo deficītu” (vai pārpalikumu), t.i., starpību starp pašvaldību nodokļu ieņēmumiem (aprēķinātiem ar vidējo nodokļu likmi) un tā tēriņu vajadzības. Pašvaldības ar lielu strukturālo deficītu saņem papildu izlīdzināšanas dotācijas.

Pašvaldību sistēma Šveicē (OECD informācija angļu valodā šeit).

Šveices teritorija teritorija ir par apmēram 40% mazāka nekā Latvijai. Iedzīvotāju skaits: 8,2 miljoni, iedzīvotāju blīvums 205 cilvēki 1 km2. Pilsētās dzīvo 73,8%, Bernē – 4,4% iedzīvotāju.  Vidējais iedzīvotāju skaits vienā pašvaldībā – 3570.

Šveices IKP ir 485 miljardi USD (60 000 uz 1 iedzīvotāju).

Konfederācijas locekļu (formāli neatkarīgas valstis) kantonu skaits: 26, pirmā līmeņa pašvaldību skaits: 2320 (!).

Šveices Konfederācijai ir divi pašpārvaldes līmeņi: pašvaldības un kantoni. Gan kantoniem, gan pašvaldībām ir plaša politiskā, administratīvā un fiskālā autonomija, ko aizsargā 1848. gada federālā konstitūcija. Pašvaldības pārvalda kantoni saskaņā ar katra kantona konstitūciju un tiesību aktiem. Tā rezultātā pašvaldību organizācija dažādos kantonos atšķiras. Vairāki kantoni (Turgavas, Fribūras, Vo, Tičīno, u.c.) pēdējos gados ir veikuši pašvaldību apvienošanās politiku, kā rezultātā laika posmā no 1990. gada līdz 2012. gadam pašvaldību skaits ir samazinājies par 20%. Daži kantoni tiek sīkāk dalīti distriktos (bezirk, ämter, distretto).

Šveices federālisms tiek definēts kā no lejas uz augšu ejoša sistēma (pilnīga decentralizācija), kurā kantoni ir suverēni, izņemot tiktāl, ciktāl to suverenitāti ierobežo federālā konstitūcija. Saskaņā ar subsidiaritātes principu kantoni izmanto visas tiesības, kas nav piešķirtas ekskluzīvi konfederācijai. Pēdējā konstitucionālā reforma par fiskālo izlīdzināšanu un atbildības piešķiršanu, notika 2004. gadā. Konfederācija šobrīd ir pilnībā atbildīga par septiņām uzdevumu jomām (ārlietas, maksas autoceļi utt.), Kantoni – desmit (policija, izglītība – ieskaitot universitātes –, veselības aprūpe, labklājība, komunālie pakalpojumi utt.). Konfederācija un kantoni turpina uzņemties kopīgu atbildību par sešpadsmit uzdevumu jomām (reģionālā satiksme, reģionālā attīstība, vides aizsardzība, aizsardzība pret plūdiem utt.). Pašvaldību autonomos uzdevumus nosaka attiecīgais kantons, tādējādi dažādos kantonos tie ir atšķirīgi. Taču parasti tajos parasti ietilpst izglītība (pirmsskolas, pamatskolas un vidusskolas), veselība un sociālā labklājība, ūdens, elektrība un satiksme, vietējie ceļi, zemes izmantošanas plānošana, dabas resursu pārvaldība, atpūta un kultūra, pašvaldības policija utt.

Nodokļu masas sadalījums: Centrālā valdība Šveicē saņem 60% no visas nodokļu masas, pašvaldības kopumā – 40%.

Pašvaldību daļa IKP un valsts izdevumos Šveicē ir viena no augstākajām OECD (16,6% no IKP un 40,0% no valsts izdevumiem), ievērojami pārsniedzot OECD vidējos rādītājus. Pašvaldības kopumā Šveicē ir galvenie darba devēji (pašvaldību daļa valsts personāla izdevumos ir 63,2%, par 20 procentpunktiem augstāka nekā OECD vidējais rādītājs).

Kantoni tērē 62% no pašvaldību nodokļu ieņēmumiem, vietējās pašvaldības kopumā – 38%. Kantoni var iekasēt jebkāda veida nodokļus, kas netiek attiecināti ekskluzīvi uz konfederāciju.

Starp kantonu nodokļiem minami iedzīvotāju un uzņēmumu ienākumu  nodokļi (IIN un UIN), nodoklis par nopelnītajiem ienākumiem no ārzemniekiem bez uzturēšanās atļaujas, īpašuma nodoklis, kapitāla nodoklis, mantojuma un dāvanu nodokļi, loterijas ienākuma nodoklis, nekustamā īpašuma un nekustamā īpašuma atsavināšanas nodokļi, nodokļi par mehāniskajiem transportlīdzekļiem utt. Pašvaldības var iekasēt nodokļus tiktāl, ciktāl tos atļauj kantoni. Vietējo pašvaldību galvenajos nodokļos ietilpst IIN, UIN, nodoklis par tīro mantu, NĪN un nekustamā īpašuma atsavināšanas nodoklis.

Šveices specifika ir tāda, ka citu (ne nodokļu) ieņēmumu daļa pašvaldībām ir ievērojama – tā veido vienu ceturtdaļu un pat vairāk no visiem pašvaldības ieņēmumiem. Piemēram, lietotāju maksas un nodevas veido vidēji 20,5% no pašvaldības ieņēmumiem, savukārt ieņēmumi no īpašuma (aktīvu pārdošana, īre) – 3,7%.

Kantonu finanšu izlīdzināšanas sistēma ir gan vertikāla, gan horizontāla, un tās pamatā galvenokārt ir trīs pamatelementi: 1) resursu izlīdzināšanas fonds, kura mērķis ir samazināt fiskālās atšķirības starp kantoniem, nodrošinot katram kantonam vismaz 85% no vidējiem finanšu līdzekļiem. Fondu finansē federālā valdība, bet tas ietver horizontālu ieguldījumu no kantoriem, kuriem ir augsts ienākumu potenciāls; 2) izmaksu izlīdzināšanas fonds, kas kompensē pārmērīgās izmaksas, kas dažiem kantoriem rodas to topogrāfijas, demogrāfijas vai sociālo īpašību dēļ. To finansē federālā valdība; 3) pagaidu “neitralizācijas” fonds, kas izveidots, lai uz laiku kompensētu jaunās izlīdzināšanas sistēmas ieviešanas sekas.

Tāda, lūk, ir vietvaru situācija divās valstīs, kas teritoriālā ziņā ir mazākas par Latviju, toties iedzīvotāju tajās ir daudz vairāk un viņi ir krietni turīgāki.

Lai nu kā, ministra Pūces izpīpētā un piečuku koalīcijas atbalstītā pašvaldību reforma it nemaz nesmaržo ne pēc Dānijas, ne Šveices. Pirmām kārtām tāpēc, ka valdošie politiķi ir nolēmuši: Latvijā vissvarīgākais ir – veikt varas centralizāciju. Kāpēc? Un kāpēc Latvija ignorē turīgo valstu paraugus? Vai tāpēc, ka tai nav lemts kļūt turīgai? To uzprasiet pašam Pūcem. Ja vien viņš ir gatavs godīgi atbildēt.

1 Komentāri


  1. Andris
    2019-11-11

    Lai tas PŪCES KUNGS Ja pats neko nejēdz lai tad brauc un izglītojas uz valstīm kur ar visu veiksmīgi tiek galā!!!Tur budžets visam pietiek pie mums nekādīgi nevar sadalīt!Būtu laiks nolaisties uz zemītes no tiem varas augstumiem !!!????????

Tavs komentārs par rakstu: