• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Diska “Lullaby and… THE CEASELESS ROAR” vāks.Diska “Lullaby and… THE CEASELESS ROAR” vāks. Publicitātes foto.

Roberts Plānts un «rēcošā šūpuļdziesma»

Jānis Blumbergs, īpaši InfoTOP.lv

Robert Plant and the Sensational Space Shifters: “Lullaby and… THE CEASELESS ROAR

Roberts Entonijs Plānts (Robert Anthony Plant) dzimis 1948. gada 20. augustā, Vestbromidžā, Stafordšīrā, Anglijā – britu roka vokālists, plašākai publikai pazīstams darbībā grupā “Led Zeppelin”. Pēc grupas izjukšanas Plānts sāk veiksmīgu solo karjeru, kura ilgst līdz pat mūsdienām. Starp citu, Roberts Plānts ir Britu impērijas ordeņa kavalieris.

Kādu līmeni var sagaidīt no leģendārā “Led Zeppelin” eksvokālista? Atbilde – visaugstāko, jo kā gan citādi var raksturot Plānta solo karjeru, kura risinās jau ne pirmo gadu desmitu. Megazvaigzne Plānts, tāpat kā daudzi citi rokgrandi, kas nodarbojās ar saviem solo projektiem, izteikti aktīvi izmanto savu profesionalitāti. Plānts ir no tiem, kas tomēr sajūt virzienu, kurā viņam darboties būtu ne tikai interesanti, bet arī lietderīgi. “Lullaby and… THE CEASELESS ROAR” [Šūpuļdziesma un… nepārtraukts rēciens] ir 12. Roberta Plānta albums, kurš tika izdots 2014. gada 8. septembrī. Disks satur 11 trekus, kurus arī aplūkosim.

1.”Little Maggie”.

Albums sākas ar negaidītu elektronikas un folka caurstrāvotu skanējumu. Šaubu nav – pateicoties Roberta un viņa pavadošās komandas veikumam tautas dziesmiņa “Mazā Megija” ieguvusi jaunu un spožu dzīvi. Dziesmai, kas lavierē starp sintētiskām skaņām un dzīvo izpildījumu, piemīt jūtama pulsācija.

2.”Rainbow”.

Pirmais “Lullaby and… THE CEASELESS ROAR” singls – svinīga lieta ar apburošu un iedvesmojošu motīvu. Plānts piedāvā klausītāju iztēlei izvērsties un netērēt krāsas gaišiem fantastiskiem tēliem – tieši ar šādu harizmātisku enerģiju apveltīta viņa mūzika.

3.”Pochetful of Golden”.

Šeit ar iedomu krāsām var gleznot dejas pie ugunskura, kurš kaut kur tālumā blāvi spīd. Hipnotizējošie basģitāras gājieni – šī treka spēcīgā puse.

4.”Embrase Another Fall”.

Līdz ar ceturto dziesmu kļūst pilnīgi skaidrs, ka vecais zēns Roberts nolēmis iegrimt meditatīvajā stilistikā – basa un ģitāras partijas drīzāk atgādina ciklētus semplus, kas skan lēnīgu stīgu sekcijas fonā. Toties ir ļoti sulīga un izteiksmīga ir ģitārpartijas modulācija, kura, tiesa, samērā drīz dod vietu jaunam meditācijas virpulim un brīnišķīgam Džūlijas Mērfijas (Julie Murphy) vokālam.

5.”Turn it Up”.

Aizraujošs treks ar asiem Plānta vokāla un ģitāras partijas izgājieniem: “Alone with disconnection/ And not a lonesome word/ I reach out to the radio…” [tulkojuma versija: Vienatnē ar atslēgšanos/ Un neviena vienīga vārda/ Ar ko es sasniedzu radio…]

6.”A Stolen Kiss”.

Pirmo reizi šajā albumā galvenā loma atvēlēta klavierēm. Šajā miermīlīgajā balādē tās ir kā spilvens zem Plānta dramatiskā vokāla, kurā katrs vārds birst kā rudenī nodzeltējušas lapas. “Nolaupītā skūpsta” fināls, papildināts ar ģitāras rifiem, kas neiejaucas vokālā, pieliek šim īsajam stāstam daudzpunktu.

7.”Somebody There”.

Šis gabals liegi kontrastē ar iepriekšējo numuru un pamatos ir balstīts uz ģitāras gājieniem, kas tikai piedziedājumos tiek atbalstīti ar ritma sekciju un pavadījumu.

8.”Poor Hovard”.

Tautas mūzikas motīvu pārpilnība atrauj mūs no abiem iepriekšējiem gabaliem, kuriem raksturīgs tradicionāls skanējums. Šīs dziesmas autors ir Hārdijs Ledbeters (Hardy Ledbetter), vairāk pazīstams kā Lead Belly. "Nabaga Hovardā” mēs dzirdam fanka ritmu, kuram pa virsu ieskanas tādi kolorīti instrumenti kā bandžo un vēl velnsviņzinkas. Visai šai jautrajai daudzveidībai “uzkrāmēts” diezgan skumīgs teksts par liriskā varoņa grūto dzīvi, kuru “par tēvu sauc veseli četri dēli”. Nezinu, kāpēc Hovards nosaukts par nabagu. Man, piemēram, četri dēli būtu liela laime. Lai nu kā, bet teksta oriģinālā Hovarda ģimenes dzīves sīkumi it kā netika skarti…

9.”House of Love”.

Ģitāras darbs šajā gabalā uzvēdī domas par Robertu Fripu (Robert Fripp) – tad, kad viņš sadarbojās ar Deividu Boviju (David Bowie). Dažādību partitūrās ienes indiešiem raksturīgais pavadījums, kaut gan tas netraucē dziesmas būtību – tā ir līdzena, maiga un gaisīga kompozīcija.

10.”Up on the Hollow Hill (Understanding Arthur)”.

Nedaudz monotonais gabals iesākas ar ne pārāk “saķemmētiem” ģitāras intro, kura stils tiek izmantots dziesmas solo sekcijās. Netīrās ģitāras skanējums un samērā tumšais dziesmas garastāvoklis padara šo treku par vienu no savdabīgas atmosfēras pilnāko.

11.”Arbaden (Maggie’s Babby)”.

Noslēdzošais treks iesākas ar sabalansētu basa un ritma darbību, kā arī it kā paralēlā pasaulē esošā burvja Roberta Plānta pasāžām, kas tikpat kā caurvijas turpat vai “peidžiskām” (Jimmy Page) ģitāras skaņām.

Lai ko nerunātu par šo paša Plānta producēto disku, bet “Lullaby and… THE CEASELESS ROAR” noslēdzas ar jautājuma zīmi. Ja klausīsieties šo (mēs vismaz ceram, ka devām ierosmi to darīt), tad katrs pats lemiet, kur slēpjas šis jautājums, bet mēs, kā augstskolā mācīja, paraudzīsimies, kādi būsr secinājumi.

Plāntu nekādā ziņā nevar apvainot sevis kopēšanā, kā arī personiskā un neatkārtojamā stila zudumā. Jaunais albums kaut kādā ziņā tomēr ir atgriešanās pie saknēm, bet ar drošu skatienu nākotnē. Un kamēr citi, sasnieguši cienījamu un bieži vien pārāk konservatīvu vecumu, no tikšanās ar nākotni cenšas izvairīties, Plānts iegrimst pretējā procesā. Viņš saliek kopā aktuālas lietas ar jau novecojušām, bet pilnībā izvairās no zīmoga “retro”.

Tavs komentārs par rakstu: