• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Pārītis skūpstās ar akmeni aiz mugurasIzmantojam demokrātiju, bet paturam akmeni aiz muguras. Foto: Robert Doisneau/pinterest.fr

Saprātīgi cilvēki balso par «sīkpartijām», Vējoņa kungs! (II)

(Nobeigums. Sākums šeit)

Varai kalpojošie propagandisti izvairās skaidrot, kāpēc Latvija nav pieņēmusi citu Ziemeļvalstu sistēmu un pēc vēlēšanām neatkarīgi no pārējiem rezultātiem valdības veidošanu neuztic partijai, kas ieguvusi visvairāk balsu. Ja arī neizvairās, tad “dziļdomīgi” pieklusinātā balstiņā norāda: nu, jūs taču redzat, kas tādā gadījumā taisītu valdību...

Dzintars Zaļūksnis

Faktiskais stāvoklis ir līdz komismam pretējs: “Saskaņas” elektorātu politiskā elite izmanto savā labā – krievu elektorāts ne tikai palīdz nodrošināt vajadzīgos vēlēšanu rezultātus, bet uztur “dzīvu” saukli, kas paredzēts muļķu ķeršanai: Krievi nāk! Kā gan tu nebaidīsies no krieviem, ja viņi tepat vien ir un balso daudz lielākā vienprātībā, nekā latvieši vispēr spēj iedomāties?

Taču “Saskaņas” pastāvīga atrašanās Latvijas varas virsotnē, ne tikai parlamentā (vai gan iespējams ignorēt “Saskaņai” piekritīgo Rīgu un Rēzekni, arī tās ietekmi Jūrmalā un Daugavpilī?), pati par sevi liecina, ka tā ir neatņemama “labēji centrisko” partiju lolotās politiskās un vēlēšanu sistēmas sastāvdaļa. Lai “piejaucētu” “Saskaņas” un “pret-Saskaņas” elektorātu, nekas pārcilvēcīgs nav vajadzīgs – pietiek uzturēt aizvainojuma sajūtu. Latviešiem par okupāciju, krieviem – par “otrās šķiras” statusu.

Ar aizvainotajiem, kā teica mans vectēvs, ūdeni vadā. Tikmēr, kamēr politisko izvēli diktēs aizvainojums, valdošā koalīcija ar sabiedrību varēs manipulēt, kā vien vēlas. Tikmēr, kamēr krievi savas balsis atdos “krievu partijai”, cerībā pārvarēt savu aizvainojumu, liela daļa latviešu uzķersies uz pseidonacionālistu saukļiem par krieviem kuri nāk, nāk, nāk – kā Godo Semjuela Beketa (Samuel Beckett, 1906.-1989) slavenajā lugā, kuras sižets balstās uz gaidīšanu nevis sagaidīšanu.

Eh, ja izdotos pietiekami lielu daļu krievu elektorāta pierunāt, lai tā dod vaļu prātam nevis sajūtām!.. Tad kļūtu daudz vieglāk izsist pamatu zem piepampušās koalīcijas kājām. Taču realitāte ir tāda, kāda tā ir. Lai arī Igaunijā šis brīnums notika jau pirms 20 gadiem, cerēt, ka tas gadīsies arī Latvijā, laikam gan ir pagalam naivi.

Tāpēc aplūkosim reālās iespējas, kādas mums piedāvā pašreizējā vēlēšanu sistēma.

Pirmā opcija: balsot par kādu no koalīcijas partijām. Pieņemu, ka ir cilvēki, kurus pilnībā apmierina pašreizējā Latvijas virzība. Tad nu atstāsim šo opciju viņiem, paši atturoties atdot savu balsi  Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), “Vienotībai” vai nacionālajai apvienībai “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL!-TB/LNNK) – pat tad, ja šķiet, ka “tā vajag”. Propagandai pretoties ir grūti, sevišķi priekšvēlēšanu karstumā, taču labāk trenēties to darīt.

Otrā opcija: balsot par “Saskaņu”.  Būtībā tas neko negrozīs. Ja nu vienīgi “Saskaņa” savāks absolūtu vairākumu un būs spiesta veidot valdību. Varu saderēt, ka “mūžīgie opozicionāri” nemaz to nevēlas, tāpēc kopā ar koalīcijas partijām darīs visu, lai tā nenotiktu.

Trešā opcija: balsot par kādu no pašreizējām opozīcijas partijām. Tā ir riskanta rīcība. Protams, ja vien nav tā, ka jūs par Latvijas Reģionu apvienību vai “No sirds Latvijai”, vai Mārtiņu Bondaru, vai Ingunu Sudrabu zināt kaut ko tādu, ko nezinu es.

Ceturtā opcija: nepiedalīties vēlēšanās. Iespējams, individuāla sirdsmiera vārdā (es neesmu piedalījies/piedalījusies šajā cirkā!) tā ir laba izvēle. Taču no iepriekš veiktajiem aprēķiniem izriet: jo pasīvāki būs vēlētāji, jo vieglāk nāksies valdošajiem spēkiem nodrošināt sev vairākumu vēlēšanās. Varas partiju elektorāta kodolam – činavniekiem, to ģimenēm un emigrantiem – vajadzēs zemāku aktivitāti. Nepiedalīties fakiski nozīmē to pašu, ko balsot par koalīciju. Taču, uzsvēršu vēlreiz, tas ļauj saglabāt ilūziju par sirdsapziņas tīrību.

Piektā opcija: iemest urnā tukšu aploksni. Šī iespēja būtiski neatšķiras no iepriekšējās – pat tad, ja to izvēlēsies ievērojama daļa elektorāta. Nu, piedalījos, nu, nebalsoju,– pieņemiet mani tādu, kāds esmu!

Sestā opcija: balsot par kādu partiju, visus tās kandidātus izsvītrojot. Muļķīgākā no visām iespējām, jo “nīstā” partija tik un tā būs jūsu balsi saņēmusi.

Septītā opcija: balsot par kādu no, Valsts prezidenta vārdiem runājot, “sīkpartijām”. Te arī slēpjas pašreizējās politiskās sistēmas vājākā vieta, un to vēlreiz apliecina nomenklatūras pīlāra Raimonda Vējoņa uzsvērti nicīgā attieksme. Taču jāņem vērā, ka visas Saeimā nepārstāvētās partijas nav “pār vienu kārti metamas”: starp tām ir valdošo partiju veidojumi, kuru uzdevums – piesaistīt neapmierināto, bet samulsināto elektorāta daļu. Kā identificēt “spiegus”? Pirmkārt, amēbas vairojas daloties, un nevajadzētu ticēt nevienai “jaunai” partijai, kas atdalījusies no varas partijas. Otrkārt, ja “jaunā” partijā manāmas “vecas” sejas – kāds bijušais ministrs, kāds esošais vai aizgājušais deputāts, kādas valsts iestādes amatpersona –, tad tas ir pietiekams pamats aizdomām.

Ja jūs tomēr esat atradis/atradusi partiju, kurai varat uzticēties, negaidiet, ka tā sevi “parādīs”, pirms iekļūs Saeimā: varas partijas vienkārši nepieļauj normālu konkurenci, tāpēc “sīkpartijām” netiek dota pat iespēja iesaistīties sabiedriski nozīmīgās diskusijās. Jā, balsot par šādu partiju būs zināms risks, tomēr neviena varas maiņa nav iespējama bez riska.

Galvenais, lai jūs būtu pārliecināts/pārliecināta un neklausītos propagandistu “argumentos”. Jā, un savu būs iespējams panākt tikai tad, ja domubiedri apvienosies: ar pašreizējiem varturiem tiksim galā, ja organizēsimies vēlētāju grupās, kuras vienosies balsot par kādu no ārpussistēmas partijām. Bet par to es jau rakstīju šeit.

Tavs komentārs par rakstu: