• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Veterāni Latvijas armijas formastērposVecie karavīri 16. martā. Foto: Ieva Lūka/LETA

Spēks karot. Spēks atbalstīt

Marta mēnesis, pavasara vēstnesis, kas katru gadu sev līdzi nes divus nozīmīgus un vispretrunīgākās emocijas raisošus datumus – 8. un 16. martu. Pirmais vairāk vai mazāk veiksmīgi aizvadīts, aiz sevis atstājot ziedus un palaikam dīvainus ierakstus feisbūkā. Otrais nule ir klāt – kā parasti, ar tam pavisam nepiedienīgu jezgu un kašķiem.

Diāna Pelaka, Zane Uzuliņa, īpaši InfoTOP.lv

8. marts – starptautiskā sieviešu diena, sieviešu solidaritātes diena. Šī diena veltīta visām sievietēm, neatkarīgi no sociālā vai bioloģiskā statusa. Sieviešu diena savu “ceļojumu laikā” uzsāka tālajā 1909. gadā ASV. Laika gaitā tā ir mainījusi datumu, līdz ieguvusi savu stabilu svinamo dienu – 8. martu. Šīs dienas atzīmēšanu vēstures kontekstā ir būtiski ietekmējusi politiskā situācija valstī un pasaulē. Te mēs svinam un cildinām jauniegūtos svētkus, te pēkšņi – apgriežam kažoku uz otru pusi un tikai klusībā uzdrīkstamies atcerēties šos “svešu tautu ievazātos” svētkus.

Bet kas īsti ir 16. marts, kāpēc to atzīmējam? Atšķrībā no 8. marta tā ir nacionāla, tikai pie mums, Latvijā atzīmēta piemiņas diena, ko 1952. gadā aizsāka trimdā dzīvojošie “Daugavas vanagi” – lai iemūžinātu Otrajā pasaules karā nacistu partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) paramilitarizētās vienības Schutzstaffel jeb SS (precīzāk: ieroču jeb Waffen SS) sastāvā 1943. gadā izveidotā Latviešu leģiona piemiņu.

Tas bija Leģions, ko daudzi “Daugavas vanagi” paši bija piedzīvojuši. Tāda nāvīga kopā būšana: cīnīties karā, katru mirkli riskēt ar savu dzīvību, nogalināt – un nekad to neaizmirst.

Kāpēc 16. marts sākās ārpus Latvijas? Vienkārši, “tur” to varēja atļauties. Latviešu leģionu nacisti izveidoja kā papildspēku karā pret Padomju Savienību, ne visai godīgi un aplam liekulīgi nosaucot leģionārus par brīvprātīgajiem (vācu: Lettische SS-Freiwilligen-Legion).

Jā, iestāties leģionā varēja arī brīvprātīgi, tomēr lielāko daļu jauniešu vienkārši mobilizēja. Varēja izvēlēties – leģions, darba nometne Vācijā vai būt kļūt par nacistu izpalīgu. Lielākā daļa izvēlējās leģionu, kurā ar laiku tika saformētas divas divīzijas (15. un 19.), un to ceļi kara noslēgumā šķīrās. 19. divīzija līdz kara beigām noturējās “Kurzemes katlā”, pēc Vācijas kapitulācijas nokļūstot padomju gūstā, kur viņus sagaidīja represijas un izsūtījums. Kam izdevās izbēgt, izvēlējās partizānu karu Kurzemes mežos.

Savukārt 15. divīziju pārvietoja uz Vāciju, kur, izcīnījusi smagas atkāpšanās kaujas, tā kara beigās padevās rietumu sabiedrotajiem.

16. marts tikpat labi varēja būt arī 18. vai 19. martā. Grūti spriest, kāpēc piemiņas dienai “Daugavas vanagi” izvēlējās tieši 16. datumu. Jo leģionam visnozīmīgākā kauja, vienīgā, kurā plecu pie pleca cīnījās abas divīzijas, turklāt latviešu vadībā, risinājās 1944. gadā no 16. līdz 19. martam. 18. martā sāktais leģionāru pretuzbrukums bija veiksmīgs.

Tātad karš. Vīriešu prerogatīva. 16. martā notiekošajā gājienā uz Brīvības pieminekli redzami pamatā vīrieši. Vīriešu solidaritāte. Bet gadu no gadu īsto leģionāru paliek aizvien mazāk, un arvien vairāk viņus piemin tieši sievietes, leģionāru ģimeņu un dzimtu pārstāves. Kā jau visā pasaulē – vīriešu dzīves ilgums arī pie mums parasti ir īsāks.

Tā ir neoficiāla piemiņas diena, kad cilvēki piemin Latvijas iedzīvotājus, kuri cīnījās Trešā reiha labā Latviešu leģiona sastāvā. Kopš 1998. gada leģionāru piemiņas diena ir kļuvusi par asu strīdu jautājumu. Visasākās diskusijas allaž ir par gājienu no Vecrīgas līdz Brīvības piemineklim.

Šī diena kalendārā nav minēta kā svinamā vai atzīmējamā diena, toties sabiedrības reakcijas un attieksme (tāpat kā par 8. marta svētkiem) ir divējāda.

Katru gadu 16. martā un 9. maijā pa Latvijas ielām staigā Austrumu fronte un Sarkanā armija. Kamēr vien pasaulē būs „dzīvie liecinieki”, abas karojušās puses turpinās svinēt “savus uzvaras svētkus”.

Mēs nevaram nostāties nedz vienā, nedz otrā pusē. Varbūt tāpēc, ka mūs personīgi tas neskāra.

Tomēr arī tāpēc, ka parastajam mirstīgajam kara laikā izvēles nebija. Un, ja arī bija, tad izvēle bija jāizdara tāda, kas tajā dotajā brīdī bija pareizākā, tāda, kura ļauj dzīvot uz šī zemes un dod cerību, ka tu kaut ko vēl vari mainīt.

Tikai tie cilvēki, kas cīnijās Latviešu leģionā, tikai viņi zina patiesos iemeslus savai būšanai tur. Nav viegli būt vienā pusē, ja zini, ka tavs brālis, tēvs, draugs vai kaimiņš ir pretējā. Kara nestie postījumi un salauztie latviešu likteņi būtu jāciena, jāpiemin un jāatceras. Vienalga, vai tas būtu 16. marts vai  9. maijs.

Latvieši cīnijās vienā un otrā pusē. Varbūt mums šīs dienas būtu jāpārdēvē – piemēram, “cīņa par brīvību citas tautas aizsegā”?

Un var būt, ka 16. marta Leģionāru atceres diena ir lemta izzušanai. Tāpēc ka tā nav atzīta par atceres dienu, nav ierakstīta kalendārā, un jaunajai paaudzei par to tiek stāstīts arvien mazāk. Līdzi dzīvajiem lieciniekiem ar laiku aizies arī šī diena.

8. marts. Starptautiski atzīmēta diena par godu sievietēm. Vai kāds ticēs, ja apgalvosim, ka arī tā saistīta ar karu? Sieviešu cildināšana kara sakarā? Ne gluži, un tomēr... Pasaule 20. gadsimtā piedzīvoja divus milzu karus. 16. marts saistīts ar Otro, stāsts par 8. martu – ar Pirmo.

Kā viens, tā otrs datums ir apliecinājums solidaritātei, kopā būšanai, spēkam, kas izpaužas kopā būšanā.

Mūs vieno lieli prieki un lielas bēdas. Karš ir neaptverama traģēdija. Un viens nekad nav karotājs. Arī šodien karā pamatā dodas vīrieši. Bet mūsu, sieviešu spēks ir viņus atbalstīt.

Tavs komentārs par rakstu: