• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Krišjānis Kariņš un Kristaps Eklons.Lidojošās siles komandors K.A.Kariņš (maskā) testē jauno ekipāžas locekli Kristapu Eklonu. Foto: Valsts kanceleja

Vai «lidojošā sile» turpinās dreifēt Latvijas orbītā

Latvijas valdības lidojošā siles modifikācija tās komandora Krišjāņa Artura Kariņa vadībā dreifē Latvijas orbītā tik ilgi, cik ilgi neviena valdība vēl nav dreifējusi. Bez šaubām, tas ir vēsturisks sasniegums. Taču siles un tās ekipāžas triumfa brīdis gaidāms tad, kad sašķeltā un apmuļķotā sabiedrība 14. Saeimā savēlēs lidojošās siles darba turpinātājus.  

Dzintars Zaļūksnis

Jauniem spēkiem [ironiski] iekļūt parlamentā ir gandrīz nereāli, jo likums ne tikai baro vecās partijas no valsts budžeta, bet arī ierobežo priekšvēlēšanu kampaņai izmantojamo līdzekļu apjomus, ziedojamās summas un aģitāciju kā tādu. Turklāt pie varas esošie bezkaunīgi izmanto administratīvos resurus – un likums to nedz aizliedz, nedz ierobežo. Viens otrs no jaunlaiku saulvežiem to jau ir sapratis un priekšvēlēšanu cīņu pārvērtis ākstībā, tomēr saglabājot cerību piesaistīt lētticīgākos elektorātu.  

Nav brīnums, ka lielākā daļa vēlētāju ir apjukusi un nesaprot, kā rīkoties, lai kaut ko mainītu valsts politiskajā virzībā. Šādā augsnē plaukst un zeļ aģitācija par vēlēšanu boikotu, lai gan neviens no boikotētājiem nespēj paskaidrot, kādā veidā nepiedalīšanās var darboties sabiedrības labā. Vēlēšanu boikota ideja pašlaik kalpo tieši lidojošajai silei un, lai siles radījumus atbalstītu, tā ir visvienkāršākā un vieglākā opcija – vienkārši neko nedarīt un pēc iespējas arī neko nedomāt.  

Proti, pašreizējā vēlēšanu sistēma nebalsojušo pilsoņu balsis proporcionāli sadala starp tām partijām, kas iekļuvušas Saeimā. Turklāt ir pilnīgi vienalga, cik cilvēku nobalsos – kaut vai tādu būs trīs, vēlēšanas tik un tā tiks atzītas par notikušām. Taču skaitīs tikai no urnām izvilktās balsis, tāpēc skaidrs – jo zemāka ir vēlētāju aktivitāte, jo mazāk uztraukuma valdošajām partijām, kurām tik vien vajadzīgs, kā aktivizēt to elektorāta daļu, kas ir materiāli ieinteresēta saglabāt status quo. Un tie pavisam noteikti būs paši partijnieki, valsts amatpersonas un ierēdņi, viņu ģimenes locekļu un līdzjutēji.

Šādos apstākļos arī balsot par kādu no 13. Saeimā opozīcijā bijušajām partijām nav gluži prāta darbs, jo šīs partijas tik ilgi ir trinušās pa parlamentu, ka satrinušās perfektā simbiozē ar koalīciju, ideoloģiski no tās atšķiroties tikai nebūtiskās niansēs – un arī tad, iespējams, tikai verbāli. Vārdu sakot, pastāv liels risks, ka arī pašreizējie opozicionāri, tikuši pie varas, turpinās lidojošās siles kursu.

Balsot par kādu sīkpartiju, kas Saeimā neiekļūs? Ne visai prasīgu sirdsapziņu tā varbūt ir iespējams apmānīt, taču rezultāts būs tāds pats: jūsu balsi sadalīs un atdos uzvarētājiem.

Un kā ar citām partijām, kuras nesēž lidojošajā silē? Jā, patiesībā tieši te slēpjas iespēja. Taču kā no uguns jāuzmanās no viltus praviešiem, sevišķi, ja tie jau bijuši varā un neko būtiski citādu nav parādījuši.

Tomēr, pat ja mēs par partiju neko nezinām [un, iespējams, varbūt tieši tāpēc, ka mēs par to neko nezinām], pat tad, ja balss tiek atdota uz aklo, tik un tā pastāv iespēja, ka divi-trīs-četri melnie zirdziņi tomēr pārvar 5% barjeru, liekot iedomātajai elitei ieplaisāt. Un tad radīsies iespēja nākamajā vēlēšanu ciklā šo eliti izmest vēstures miskastē.

Tāpēc tieši te lidojošā sile izliek savus slazdus – praktiski piespiežot intelektuāli un psiholoģiski vājāko pilsoņu daļu balsot par koalīcijas partijām. Jeb, kā savulaik argumentēja viens no koalīcijas adeptiem: “Tām CITĀM partijām vajadzētu sevi kaut kā pierādīt, lai nokļūtu vismaz līdz 5% barjerai. Citādi, izsējot balsis vējā, tas būs tiešs atbalsts Maskavas veidotajai “Saskaņai” un tā satelīta partijām”.

Šai pamācībai ir viena ārkārtīgi vāja vieta: kā tās CITAS partijas lai sevi parāda, ja koalīcija ir samudrījusi tādus finanšu un aģitācijas ierobežojumus, ka neviens jauns veidojums nevar caur šo sienu izlauzties pat tik vien, lai ar sevi iepazīstinātu!

Galu galā gandrīz visu nosaka tikai pie varas esošajām partijām pieejamie administratīvie resursi, uz kuriem ierobežojumi neattiecas. Piemēram, ministri pirms vēlēšanām ļoti čakli sāk kalt plānus un/vai apmeklēt dažādas Latvijas vietas, par viņiem nemitīgi tiek producētas pozitīvas ziņas, bet tā saucamie sabiedriskie mediji pirms vēlēšanām atstāj 4-5 partijas, ko aicināt uz priekšvēlēšanu debatēm. Ja nu kāds tomēr var dabūt “par daudz”, vēlēšanu naktī var uzkārties arī Centrālās vēlēšanu komisijas datorsistēmas...

Bet nomainīt valsts politisko eliti patiešām ir vitāli nepieciešami un aktuāli (varbūt pat krietni par vēlu): lidojošā sile dreifē kaut kur stratosfērā, nedz tās komandors K.A.Kariņš, nedz veselības kapelmeistars Daniels Pavļuts ar saviem uzticamajiem baiļu nesējiem, nedz ērtā grāvī tupošā Saeima vairs nezina, kurp tā plivinās... Lidojošās siles partijas sevi ir pilnībā izsmēlušas un to turpmāka atrašanās pie varas valstij un sabiedrībai ir ne vien kaitīga, bet pat bīstama.

Negrasos te nodarboties ar partiju reklamēšanu. Vēlos tikai aizrādīt, ka skaidri definētu un sasniedzamu mērķu šobrīd nav nedz nedz “Jaunajai vienotībai”, nedz nacionālajai apvienībai “Visu Latvijai!/Tēvzemei un brīvībai/LNNK”, nedz pašpasludinātajiem Konservatīvajiem, kuriem ar konservatīvo ideoloģiju kopīgais jāmeklē zem ļoti spēcīga mikroskopa, nedz dīvaini vispārpolitiskajiem “Attīstībai PAR!/Progresīvajiem”, kuri kā sūklis uzsūc teju visas globālās ideoloģijas jaunākās vēsmas.

Taču paliek jautājums, vai vērts aģitēt par mainīšanu mainīšanas pēcLidojošās siles adepti mums cenšas iegalvot, ka šāda rīcība, raug, esot “pilnīgi bezmērķīga”...

Nē, nav bezmērķīga! Tas ir viens no demokrātijas pamatprincipiem: ja kas nepatīk, jāmaina vara! Ja nākamā vara nebūs labāka, jāmaina atkal! Tikai tā var nonākt pie sabiedrības vienošanās, nevis nemitīgi baidoties no “nestabilitātes”, “valdības krišanas”, “parlamentārās krīzes”, “Kremļa rokas” un tamlīdzīgām muļķībām.

Stabilitāte ir izdevīga tikai plutokrātiem! Demokrātiskā valstī svarīgs ir varas līdzsvars nevis stabilitāte. Un tieši līdzsvars pašlaik ir izjaukts pilnībā, jo reālā vara pieder diviem cilvēkiem, ko mēs neesam ievēlējuši,– Ministru prezidentam K.A.Kariņam un Valsts kancelejas šefam Jānim Citskovskim. Pārējie lidojošās siles ekipāžas locekļi ir tikai izteiksmīgs fons.

Tāpēc atmetīsim emocijas un saglabāsim vēsu prātu. Man personīgi nešķiet, ka, piemēram, mītiskais Laimes Lācis, ko savulaik par savu premjera kandidātu izvirzīja viena no sīkpartijām, būtu sliktāks Ministru prezidents par pašreizējo galīgi nemītisko, nemākulīgo, bet ļoti pašpārliecināto onkuli.

Šī koalīcija jau ir pietiekami ilgi rādījusi, ka nespēj efektīvi pārvaldīt valsti!

Un tagad sagatavojieties vēlreiz noklausīties ierasto “Jaunās vienotības” dziesmiņu – trallalā, labāk mēs jūs aplaupām un plikus palaižam, nekā Krievija mūs vēlreiz okupē, trallalā! Lai šie pekstiņi darbotos, jāpieņem kā aksioma, ka Krievija mums patiešām grasās uzbrukt.

Es tam neticu, jo paļaujos uz veselo saprātu un NATO [North Atlantic Treaty Organization]. Vai varbūt jūs, lidojošās siles aizstāvji, uzskatāt, ka atrašanās NATO ir pilnīgi bezjēdzīga?

Vēl viens siles standarta iebildums: Latvija nevarot atļauties politisko juku periodu! Kāpēc ne? Latvijā šodien nav stabilas ekonomiskās vides, un vai gan tās nav tāpēc, ka pārāk ilgi ļaujam valdīt nemākulīgiem politiķiem un bezprincipu biedru grupām, kas sevi liek saukt par partijām? Labāk lai nāk kādi pavisam jauni, pustraki un nezināmi politiķi, nevis jau zināmie, atvainojiet, sūdu maisītāji!

Ar jaunajiem un pustrakajiem kaut kā sadzīvosim un varbūt pat spēsim tos piejaucēt.

Pozitīvais plāns? Ar lidojošo sili tiksim galā tikai tad, ja organizēsimies vēlētāju grupās, kuras vienosies balsot par kādu no ārpussistēmas partijām. Grupa pie grupas – un lidojošā sile ar vurdalaku kaucieniem varēs doties uz vēstures komposta bedri.

(Turpinājums sekos)

Tavs komentārs par rakstu: