• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Latvijas karogs uz pils fonaVai mūsu karogā nav par daudz sarkanuma? Foto no: laimigamgimenem.lv

Veltījums Latvijas 100 gadei

Laiks ir tautu un atsevišķu cilvēku dzīves un vēstures radītājs un vienlaikus iznīcinātājs. Arī dabā un Visumā. Ja kāda doma vai pasaules uzskats cilvēkā reiz piedzīvo dienas gaismu, tad laiks to ir sagatavojis. Nācija iet bojā. Latvieti, mosties taču vienreiz!

Jānis Blumbergs, īpaši infoTOP.lv

Jaunā Derība – daudz mistiska un daudz neticama

Kā bijušam kristītam un iesvētītam luterānim nešauboties jāatzīstas, ka esmu ticis apmāts ar Jauno Derību, kurā ir daudz neskaista un nedaiļa; apustuļu darbos daudz pretrunīga, piemēram, Lūkas, Mateja, Marka un Jāņa evanģēlijos – par Jēzu pārāk daudz mistiska un nesaprotama, daudz lāstu un vienkārši daudz neticama. Es nevaru ticēt tādām lietām kā Jāņa Kristītāja piedzimšanai no vecās sievietes Elizabetes caur Svēto Garu un Jēzus piedzimšanai no jaunavas Marijas arī caur Svēto Garu; tā sauktajiem svētajiem sakramentiem – ticības apliecinājumiem; miesas augšāmcelšanai; Jēzum kā Mesijam un Dieva dēlam utt. Ja arī Pestītājs ir bijis, tad viņš bija labs cilvēks, bet viņš nebija latvietis.

Laiks dibināt vienotu latvisku reliģiju

Cīņa par atsvabināšanos no svešzemju bībeliskās verdzības gara var risināties pa vairākiem ceļiem. 1) Līdzšinējās ticības un to iestādījumi ir privāta lieta, par ko valstij ir kontroles tiesības. Skolu programmās nevar uzņemt ticības mācības, kā to jau 1917. gadā nolēma Latviešu skolotāju kongress. Skolā ievedama ētikas mācība. 2) Katru dienu ar katru soli, ņemot talkā gara spēku, jāatbrīvojas no visa, kas mums noziedzīgi uzspiests, tā vietā ieaudzinot nākamajās paaudžu paaudzēs mūsu tautas vēsturi, kas pauž patiesību par mūsu tautas un valsts ienaidniekiem. Baznīcas un pilis ir brīdinājuma pieminekļi. 3) Baznīcas un pilis ir vietas, kur tautai pulcēties valsts, tautas un dzimtu svinību dienās, izmantojot jauniem tautiskiem mērķiem baznīcu ērģeļu mūziku; izmantojot baznīcu, kapu un svētvietās uzstādītos zvanus jauniem tautas dzīves un sadzīves signāliem, zvanus sevišķi izmantojot svētvakarus un svētrītus ievadot par godu latviešu dzimtās jaunām dzimušajām dvēselēm, kā arī aizgājušiem un mūsu senču piemiņai. Lai ērģeļu mūzika un zvani arvien atgādina mums mūsu brīvību, brālību un vienlīdzību, lai tie atgādina mums visiem, ka mūsu valstī un tautā pastāv patiesi viens likums, viena taisnība un viena patiesība.

Apvienotā brīvā, suverēnā Latvijas Republikā, kurā iedzīvotāju skaits jau ir manāmi sarucis, pašreiz esošā klasiskā tipa tautvaldība vairs nav iespējama. Šis pārvaldes aparāts ir organizēts pēc netiešas jeb priekšstāvības demokrātiskā parauga, kas pastāvēja līdz 1934. gada 15. maijam.

Un kas tad mums tagad ir? 4. maija Republika. Kad tā no jauna atsāks pilnasinīgi funkcionēt kā 18. novembra Latvijas Valsts?

Pašu rokām radīts liktens un nākotne

Latvijas Likteņdārzs jau ir radīts, tāpēc vispirms uz senču sētu iesim, kur vēl ik uz soļa redzamas mūsu senču relikvijas, kur katram reiz bijis šūpulis, kur laukos, pļavās mežos senču sviedri lijuši, kur vēl bērnībai māj sirmie ozoli, liepas, kur mums visiem ir pūpoli, ceriņi un ievas, un laukos āboliņš un pļavās Jāņu zāles ziedējušas, un Jāņu naktī uzziedējis papardes zieds, un kāda mīļa, dārga sirds ir līdzās pukstējusi. Tas mums visiem ir bijis kopīgs bērnībā, par ko mēs visi šodien varam sacīt – tur mums bija bērnu dienas, tur mums bija laimīgs mūžs.

Kādā sakarā šāds teksts? Mūsdienu jaunieši, neredzēdami iespēju izdzīvot šeit, Latvijas valstī – Latvijas Republikā, kas ir viņu dzimtene,– tēva mājas, skola, neviens negrib teikt trešo jēdzienu: darbs Latvijas labā. Mūsdienu jauniešiem vieglāk ir izsaukt “Yandex” taksometru, kas maksā ļoti lēti, nopirkt biļeti vienā virzienā un iesēsties lidmašīnā, iepriekš sakārtojot pirmās nepieciešamības lietas.

Es domāju par to, kāpēc galvaspilsētā, dodoties Juglas virzienā, blakus Gustava Zemgala prospektam redzu jauno un ļoti skaisto debesskrāpju masīvu “Jaunā Teika”. Visa vienā stiklā un XXI gs. tehnoloģijām pārpildīta apbūves vieta. Vai tur dzīvos kāds latvietis, kas strādā par minimālo algu un pat vēl mazāk?

Vai tur spēs dzīvot kāds latvietis?

Šo jautājumu es uzdevu kādam zināmam politisko spēku pārstāvim: “Kāpēc tie nami tur tiek celti?” Viņš atteica: “Nu, tie tiek celti, bet ne jau mirstīgajiem.” Man pret to ir ļoti liels iebildums kā latvietim, kā cilvēkam kas ir cīnījies par Latvijas neatkarību ne tikai barikādēs, bet arī vienīgi maniem tuviniekiem un draugiem zināmām metodēm.

Visā pasaulē sāk atdzimt tautas demokrātiskais nacionālisms. Arī latvju jaunatne ir aicināta pildīt savus uzdevumus pret valsti un tautu. Par mūsu tautas jauno likteni, jauno morāli ir jācīnās visiem gluži kā karalaukā. Ar vēlmēm vien nepietiek, vajadzīga cieta, nelokāma griba, sirdsdegsme, vienmēr apskaidrotas domas un darbi, kas tās pavada. Vajadzīgs evolucionārs cīņas spars, lai šajā kopējā cīņā uzvarētu, lai tad, ar atsegtām galvām stāvot pie mūsu tautas svētvietām un svētnamos ar ērģeļu un torņu zvanu skaņām sasauktos Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale – visa mūsu mīļā Dieva zemīte, kad patiesi varēsim izsaukties: “Mēs nu esam kungi mūsu dzimtajā zemē!”, kurā vairs nedzīvos ne luters, ne katols, ne pareizticīgais, ne kāds sektants, ne ateists un pat jūdas, bet gan vienota brīvībā, brālībā un vienlīdzībā un patiesās humānās demokrātijas valstī esoša latviešu tauta, kurai ir viens kopīgs Dievs, ko mums ir radījuši mūsu senči.

Nacionāli demokrātiska ētika

Ar brīvības refleksu dzimst ikviens bērns. Ar brīvības refleksu dzimst un veidojas un par brīvību un neatkarību cīnās ikviena tauta. Brīvības ierobežošana norāda ne tik vien uz sociālisma, bet arī uz demokrātisma problēmas neizprašanu vai ļaunprātīgu tulkošanu; tas norāda uz bailēm no tautas balss.

Visos laikos mūsu tautā ir bijuši savi lētticīgie. Lai atceramies senatnes vēsturi, kad mūsu tauta vēl dzīvoja savrup un neprata atrast kopēju valodu, saprasties, tāpēc tās vadoņus pievīla ne tikai svešinieki, bet nodeva savas tautas kangari.

Arī mūsu nacionālās atjaunotās valsts vecāko un vadoni Ulmani pievīla anglosakši. Viņš tika piekrāpts jau tad, kad kopā ar dažiem latviešiem diemžēl bija ļāvies iesaistīties brīvmūrniekos – ložās, kas ir velnišķīga organizācija. Ulmanis bija viens no tiem tautas vadoņiem, kas nebija varonis ar varoņa īpašībām, viņš sasirga ar lielummānijas paveidu.

Mums ikvienam jānonāk pie cilvēciskās likumisko vērtību filozofijas – morālo vērtību ētikas un, protams, pirmām kārtām pie nacionālās demokrātiskās ētikas; pie apziņas, ka mūsu pienākums ir pēc sirdsapziņas kalpot savai tautai, kuras dvēsele uzstāda mums ikvienam savus ētiskos principus, morālos likumus, kas mums jārespektē, kas nostāda mūs visus tautas likumu un likumības priekšā, un savas un visas tautas sirdsapziņas – kopīgā Dieva – priekšā.

Nacionāli demokrātiskā ētikā mēs izjūtam, ka esam vienlaikus gan devēji, gan ņēmēji. Tajā atmirdz dievišķais elements šī vārda patiesajā nozīmē. Latviešu tautā ir iepotēti briesmīgie masu iedīgļi, tāpēc būsim modri, sekosim aicinājumam pastāvēt, apzinoties un zinot, ka atmodas laikmetā mūsu tautas vēsturi radīja un veidoja skaitliski mazas, bet liela gara personības, kuras nepiederēja pie tā sauktās asins aristokrātijas, bet šodienas aristokrātija nav ne viena, ne otra. Gara aristokrātiem pavēles nāca no paša sirds un prāta, caur entuziasmu un pienākuma apziņu, apzinoties, ka arī viens pats cīņas laukā var būt varonis. Tāpēc būsim mēs šie varoņi – latviešu tēvi un mātes, dēli un meitas.

Ar varu mūsu senčiem uzspieda svešu kultūru. Vāciem un krieviem iespiežoties latviešu zemē ar bībeli un viltību mūs paverdzināja, atņemot zemi, aizgāja bojā mūsu senlatviešu kultūra, kas nupat jau sākusi atdzimt, neraugoties uz pretestību. Mūsu tautas gars ir saglabājies dziesmās un folklorā.

Šogad bija dziesmu svētki, Latvieši bija vienkopus. Kāds žurnālists jautāja: “Kā ir?” Latvietis atbildēja: “Tā ir vienreizēja kopības sajūta! Bet to nevar izskaidrot, jo tad ir jābūt latvietim, lai to sajustu.” Iespējams, ka vecās Latvijas Satversmes sapulce ir pieļāvusi kļūdas valsts karoga krāsu noteikšanā. Krāsu ziņā tam vajadzētu būt tumši brūn-baltam-tumšbrūnam karogam.

Tāpat arī valsts ģerbonis ar svešzemju zvēriem, kuriem vajadzētu pazust, aizstātiem ar latvisko sauli, ozollapu un rudzu vārpu vainagā, kas mūs visus gadu tūkstošiem ir sildījusi, gan rudzu druvā strādājot, gan Dievu pielūdzot svētozolu pakalnos. Un ģerbonī jābūt četrām, bet ne trim zvaigznēm: novadiem – Vidzemes, Latgales, Zemgales un Kurzemes, no kuriem arī Brāļu kapu urnā ieguldīts pa saujiņai zemes. Vainaga fonam jābūt ietvertam no zemes un jūras. Ne rietumvalstu lauvas, ne austrumvalsts lāči mūsu tautai nekā laba nav darījuši, arī ne sarkanā, mūsu senčiem svešā krāsa.

Ļaunākais, kas mūsu Satversmē iemiesots, ir tīši vājināta valsts vara. Mūsu Valsts prezidenta kompetences neko neatšķiras no monarha stāvokļa mūsdienu konstitucionālās parlamentārās monarhijās, kas izpilda reprezentatīvas funkcijas, bet kuram trūkst jebkādas faktiskas varas pielietošanas tiesības. Visu varu savās rokās tur simtgalvainā Saeima, kas sirgst ar pļāpāšanas māniju, kas ir parlamentārisma hroniskā un neatsavināmā vājība. Ir jābūt stingrai tautas varai ar tautas vēlētu Prezidentu, kam plašas pilnvaras, t.i., tiesības ne tikai ierosināt Saeimas atlaišanu, bet arī to atlaist, iecelt no partijas untumiem neatkarīgu izpildu varu; izpildu varai jābūt neatkarīgai no Saeimas, bet ministriem jābūt atbildīgiem tikai Valsts prezidenta un tiesas priekšā.

Pašreizējā parlamentārā Satversme mūsdienās vairs nav pieņemama. Valsts drošība un suverenitāte prasa, lai mūsu zemē nebūtu tukšums, bet gan lai iespējami lielāks izceļojušo latviešu skaits tiktu novadīts atpakaļ pie savas zemes, lai te nekas nekārdinātu zelt terorismam. Latviskajā demokrātiskajā ētikā valdošais un vienojošais ir senlatviešu gars, kas uzturēs dzīvu dzīvas tautas dvēseli, tautas gara vērtības, ikviena tautas pārstāvja sirdsprātu, kas ikvienā un visā tautā pakāpeniski ieaudzinās demokrātisko apziņu, pāraudzinās visu tautu par demokrātisku tautu un valsti par demokrātisku Latviju, lai latviešu tauta vienmēr būtu brāļi un māsas visā savā dzīvē, lai mantiskais aspekts nekad vairs nebūtu naida faktors viņu starpā.

No kurienes tad mums nāk tā Eiropas Savienība? Tak ne jau no Krievijas! Tā ir Vācijas ekonomika, kas ar Briseles pavadu kontrolē visu Rietumeiropu. Pašreiz notiek “Brexit” runas, un Lielbritānija izstāsies no ES. Tas notiks. Agrāk vai vēlāk, tur divu domu nav, jo anglis nekad nepieļaus, ka sterliņu mārciņa kļūst vājāka par kaut kādu eiro, kuram Latvijā faktiski nav nekādas jēgas – tu, cilvēks, dzīvo no “rokas mutē”.

Tu ej aizņemties uz “Banknoti”, nē, nu laba reklāma tiem augļotājiem, visādus aizņēmumus vari taisīt, nezinot vai spēsi atdot, jo tev dzīvot nav no kā, tu līdz algai nevari novilkt, tev nav ko ēst, kur nu vēl domāt par ģimeni, bērniem, tos izskolot.

Nācija iet bojā. Latvieti, mosties taču vienreiz!

Tavs komentārs par rakstu: