• Produkti
    • ecube
    • trauki
    • Gelios
    • xlash
    • autoskola
Fonendoskops uz naudas kaudzītesVispirms dignosticējam maksātspēju, tad - pašu pacientu! Foto: Shutterstock

Veselības aprūpes sistēmas glābšanai ar 300 000 eiro nepietiks!

Septembrī Veselības ministrijas VM) činavnieki beidzot vīžoja atvērt kontu, uz kuru no 30 līdz 300 tūkstošiem (precīzāki aprēķini nav veikti) sociālās iemaksas valstij “noskaudušo” Latvijas iedzīvotāju varēja sākt ieskaitīt šogad un nākamgad noteiktās veselības nodokļa summas – attiecīgi 51,60 un 154,80 eiro (kopā 206,40 eiro). Sākot ar 2020. gadu būs jāpārskaita vismaz 258 eiro – 5% no valstī noteiktās minimālās algas.

Dzintars Zaļūksnis

Realitāte, kā parasti, ir izrādījusies pulka prozaiskāka: Nacionālais veselības dienests (NVD) informē, ka līdz decembra vidum “brīvprātīgās” veselības apdrošināšanas iemaksas veikuši tikai 2400 iedzīvotāji, un viņu pārskaitītā summa kopumā pat īsti nesasniedz 300 000 eiro. Tātad vidējā summa, ko iemaksājis viens potenciālais pacients, ir ap 123 eiro. Tas nozīmē, ka daļa mūsu līdzpilsoņu nezin kāpēc nav ieklausījusies VM “laipnajos norādījumos” un nav vienā rāvienā samaksājusi šo nodokli uzreiz par diviem gadiem.

Atzīšos, es esmu starp tiem, kas nav samaksājis neko. Iemesls ir pavisam vienkāršs: neesmu pārliecināts, vai ir vērts to darīt. Jā, es lieliski apzinos, ka no 1. janvāra varēšu pretendēt tikai uz neatliekamo palīdzību (kurai problēmu šobrīd kā sunim blusu –, bet tās attiecas arī uz tiem, kas kārtīgi veic sociālos maksājumus vai samaksājuši veselības nodokli), ģimenes ārsta pakalpojumiem un ārstēšanai paredzētajām zālēm, kas tiek kompensētas no valsts budžeta. Bet vai man daudz vairāk vajadzīgs?    

Latvija nav starp tām Eiropas Savienības (ES) valstīm, kurās pastāv universālā jeb socializētā veselības aprūpe (universal health care). Tas nozīmē to, ka no Latvijas valsts budžeta finansētā veselības aprūpes sistēma tik un tā neaptver visus Latvijas iedzīvotājus neatkarīgi no viņu veiktajiem nodokļu maksājumiem. Valstīs, kurā pastāv universāla veselības aprūpe, gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tur saslimušajiem vai traumētajiem ārzemniekiem un bezvalstniekiem vispirms tiek sniegta medicīniskā palīdzība un tikai pēc tam skaidrots, vai konkrētais pacients ir apdrošināts un vai viņam tas “pienākas”. Īsi un ciniski sakot, 19 ES valstīs nevienam neļaus tā vienkārši nomirt, bet par naudu domās tad, kad cilvēks būs saņēmis pienācīgu palīdzību. Pārējās deviņās – tostarp Latvijā –, kā būtu teicis Vinnijs Pūks Vizmas Belševicas (1931-2005) tulkojumā, “viss atkarājas”.  

Būsim godīgi: 3,5-3,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas veselības aprūpei pašlaik tiek tērēti Latvijā, ne tuvu nav pietiekami, lai universālo veselības aprūpi vispār varētu atļauties. Tam būtu vajadzīgs vismas divreiz dāsnāks finansējums.

300 000 eiro uz šā fona ir smieklīga summa. Šaubos, vai tādu sīknaudu VM klerki papūlēsies pat kārtīgi iegrāmatot.   

Informāciju par savu apdrošināšanas statusu no 1. janvāra ikviens varēs atrast e-veselības portālā, kurš, kā zināms, nav pabeigts, jo ES nav tam piešķīrusi VM prasītos 42 miljonus eiro (šeit).

Kā nupat konstatējām, paļauties uz to, ka Latvijas valsts savā teritorijā neļaus cilvēkam nomirt, nesniedzot medicīnisko palīdzību, ir ļoti riskanti. Atbalstot ministres Andas Čakšas aicinājumu nomaksāt veselības nodokli, iesaku par to padomāt. Ja riskējat, tad lai jūsu risks vismaz ir apzināts! Prasīt, lai Latvijas politiķi un činavnieki maina attieksmi pret cilvēkiem, kas nodrošina viņiem itin zaļu dzīvošanu, laikam gan būs nepieklājīgi.

Tavs komentārs par rakstu: